Nepazīstamais Stenders. "Latviešu gramatika"

Starp mūsdienu akadēmiskajiem izdevumiem, kas no jauna rosina interesi par 18. gadsimta kultūru, Stenders ir bijis viens no populārākajiem jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kad klajā nāca Alekseja Apīņa sagatavotais „Bildu ābices” faksimilizdevums (1977). Tam sekoja „Augstas gudrības grāmatas” zinātniskais izdevums ar Jāņa Stradiņa priekšvārdu un dažādu nozaru speciālistu komentāriem 1988. gadā un pilns G. F. Stendera dzejas zinātnisks apkopojums 2001. gadā, ko veidoja Aleksejs Apīnis, Oto Čakars un Ināra Klekere. Līdzās tam minami arī citi nozīmīgu 18. gadsimta latviešu tekstu akadēmiski izdevumi, tostarp „Latviešu Ārste” (1991, ar Arņa Vīksnas pēcvārdu un nozaru speciālistu komentāriem) un Edgara Ceskes sagatavotā „Krusta skolas grāmata” (1995), kas pavēra ieskatu gan tautas apgaismības, gan brāļu draudzes rokraksta literatūras grāmatniecības vēsturē.

Z. Frīdes veikums šai ziņā ir novatorisks, jo pirmo reizi pievēršas G. F. Stendera vācu valodā rakstītajiem darbiem – te atklājas Stenders, kas ir mazāk pazīstams ne vien mūsdienu lasītājiem, bet arī saviem latviešu laikabiedriem. No 18. gadsimta vācvalodīgajiem apgaismības autoriem līdz šim latviešu tulkojumos visplašāk ir pārstāvēts Garlībs Merķelis (īpaši vērtīgi ir pēdējos gadu desmitos tapušie Gvido Straubes un Tomasa Taterkas komentētie izdevumi). Jaunais „Latviešu gramatikas” izdevums ir nozīmīgs tāpēc, ka ļauj ievietot Stendera personību dialogā ar Baltijas vācvalodīgo apgaismības diskursu un tādējādi pārliecināties par to, vai Stenders un Merķelis patiešām ir tik radikāli pretstati, kā tos nereti ierasts aprakstīt latviešu literatūras vēsturēs. Tas, cerams, aktualizēs priekšstatu par citādāku Stenderu, kurš, šķiet, visbiežāk ir asociējies tikai ar latviešu valodā sarakstītajiem didaktiskajiem tautas apgaismības sacerējumiem.

Stendera „Latviešu gramatika” nav tikai valodniecisks darbs, lai arī šīs grāmatas ietekme uz 18. un 19. gadsimta latviešu valodniecību ir grūti pārvērtējama, – pats fakts, ka grāmata iznāca jaunā variantā pāris gadu desmitus pēc pirmā izdevuma, liecina par tās popularitāti un G. F. Stendera autoritāti laikabiedru profesionāļu vidū. Arī šodienas lasītājiem grāmatas lasīšana var atklāt daudz ko jaunu par izmaiņām, kas norisinājušās latviešu valodā, un pavērt ieskatu mūsdienās jau arhaiskajās, bet tieši tāpēc vēl jo vairāk interesantajās latviešu valodas formās. Līdzīgi kā citas agrīno jauno laiku latviešu gramatikas, arī Stendera darba lasīšana ļauj ielūkoties sava veida laboratorijā, kurā tiek mēģināts sistematizēt, pat pieradināt nepaklausīgo un dažkārt dumpīgo latviešu valodu.Iespēja paraudzīties uz latviešu valodu caur vācbaltiešu apgaismotāja skatienu ir ne mazāk rosinoša kā iespēja izsekot Stendera mēģinājumam sakārtot latviešu valodas sistēmu laikā, kad šis process vēl bija tapšanas stadijā.

Taču Stenders uztvēra gramatiku kā plašāka žanra un vēriena darbu – iepazīt valodu viņam nozīmēja iepazīt arī tās runātājus. Ceļvedis latviešu valodā Stenderam pamazām saplūda ar ceļvedi latviešu raksturā un mentalitātē. Kā norāda Z. Frīde, gramatika „ir kā sava laika filoloģijas enciklopēdija [..] tā ir lasāma arī kā daudzu gadu garumā īstenots pētījums caur valodu ielūkoties citās garīgās dzīves sfērās, lai iepazīstinātu ar tās savdabību izteiksmē un lietu uztverē, tātad ar svarīgu daļu no latviešu dzīves redzējuma kopumā” (11., 8. ).

Tāpēc „Latviešu gramatika” ir lasāma arī kā antropoloģisks un kultūrvēsturisks apcerējums, kas atklāj vācbaltiešu izglītotās elites pārstāvja skatījumu uz latviešiem. Šis skatījums nav brīvs no stereotipiem, taču nedrīkst aizmirst, ka gramatikas autors ir ne vien mācītājs, kurš labi pazīst savu latviešu draudzi, bet arī apgaismotājs, kas vēlas iepazīt, pētīt un izskaidrot savas apgaismojamās publikas dzīvesveidu un mentalitāti nolūkā to modernizēt un civilizēt. Šai ziņā nedaudz aprautajai, bet intriģējošajai gramatikas nodaļai „Par īpatnējo” ir īpaši būtiska kultūrvēsturiska nozīme: tā sniedz norādes uz Stendera priekšstatu par latviešu zemnieku sabiedrību, apkopo instrukcijas un poētiku tiem vācbaltiešu autoriem, kas vēlētos nodarboties ar dzejošanu latviešu valodā, kā arī piedāvā ieskatu latviešu folklorā un sniedz Stendera vērtējumu par latviešu tautasdziesmām. Laikmeta kontekstā šie pārspriedumi varbūt paši par sevi ne viscaur ir unikāli – tie papildina citu vācbaltiešu autoru pētījumus un novērojumus. Taču tie ir būtiski tāpēc, ka sniedz iespēju atklāt šķietami pazīstamās G. F. Stendera intereses un stilu no atšķirīga, jauna skatpunkta un paver ieskatu tajā darba procesā, kas ir slēpies aiz ziņģēm un fabulām – latviešu laicīgās literatūras aizsākuma – un padarījis tās iespējamas. Proti, Stendera gramatika ir ne vien studijas latviešu valodniecībā, bet arī paša autora mācīšanās un gatavošanās rakstīt latviešu valodā.

Vērtējot jebkuru šādu pārizdevumu, būtiska nozīme ir tam, ka tiek ievēroti akadēmiska izdevuma standarti. Šajā ziņā tulkotājas priekšvārds un komentāri pelna augstu novērtējumu, jo ne vien palīdz lasītājam orientēties laikmeta niansēs, bet arī ir uzskatāmi par patstāvīgu zinātnisku pētījumu, kas izklāstīts lasītājiem saistošā, pieejamā formā.

Ne mazāk svarīgi, ka tiek atstāta vieta arī tālākiem pētījumiem un interpretācijām, piemēram, saistībā ar koloniālo zemtekstu, kas pavada apgaismības laikmeta interesi par Baltijas „nevācu” iedzīvotājiem. Šajā ziņā Stendera piezīmes par taktiku, kādā īstenojama mācītāja–apgaismotāja komunikācija ar draudzi („neizglītotiem dzimtzemniekiem”, 297), rosina uz tālākām pārdomām par literārās socializēšanās vēstures niansēm 18. gadsimtā. Tāpat vērtīgu ieskatu spēj sniegt Stendera vērojumi par latviešu „poēziju”, kas ļauj viņam tautasdziesmas salīdzināt ar „seno vācu bardu dziesmām” (350) – šeit atklājas kultūrpārneses iekšējā loģika, kas nepazīstamo skaidro caur labi zināmo, tādējādi ļaujot ievietot latviešu tradīcijas plašākā eiropeiskā kontekstā. Un tomēr šī tendence nav brīva no apgaismotajam laikmetam raksturīgā civilizācijas un mežonības pretstata, kā tas jaušams Stendera rezignētajā secinājumā, ka „nekad vairs mēs, vācieši, pie visjaukākās mūzikas nebūsim tik iepriecināti kā latvieši pie savām dziesmām (kuras tie bieži dzied līdz aizsmakumam), visvairāk, ja ir ko pieēsties un iedzert” (351).

Z. Frīdes iniciatīva noteikti būtu pelnījusi turpinājumu – ciktāl ir runa par G. F. Stendera darbiem, jāmin proza – „Pasakas un stāsti” (1766, otrais izdevums – 1789), kas pēdējo reizi pārizdoti 1897.–1901. gadā, kā arī Kārļa Egles veidotais divsējumu izdevums „Dzīve un darbi”, kas tapa trīsdesmito gadu nogalē. Šī Stendera daiļrades šķautne vēl gaida akadēmiskus, zinātniski komentētus izdevumus.

Vēl jo intriģējošāki ir Stendera vācu valodā publicētie darbi, kas latviešu grāmatniecības vēsturē ir nepelnīti piemirsti. Viens no nozīmīgākajiem ir filozofiski teoloģiskais apcerējums „Wahrheit der Religion” („Reliģijas patiesība”, 1784), kas bija salīdzinoši populārs apgaismotās elites vidū kā vācvalogīgajā kultūras telpā, tā Krievijā un spētu sagādāt ne mazums pārsteigumu arī mūsdienu lasītājiem. Tas pats sakāms arī par citiem Stendera vāciski publicētajiem darbiem.

Jācer, ka G. F. Stendera jubilejas gadā rosinātā interese veicinās tālāku pētījumu un 18. gadsimta avotu akadēmisku pārizdevumu tapšanu. Taču galvenā „Latviešu gramatikas” vērtība, šķiet, meklējama tajā, ka grāmata noteikti spēs uzrunāt ne tikai akadēmisko publiku, bet arī plašāku lasītāju loku – un tādējādi, cerams, apliecinās, ka arī mūsdienās ir vērts atgriezties pie 18. gadsimta vācbaltiešu kultūras mantojuma. Lasot Stendera gramatiku, rodas sajūta, ka esam liecinieki kam lielākam par valodnieciskām studijām – mūsu priekšā ir pētījums, kas līdzās citiem radīja latviešu literatūru un kultūru, kādu to pazīstam šodien.