Bez iespējas interpretēt. Deivids Gibinss “Trojas maska”

“Šodien es ielūkojos sejā Agamemnonam,” šādu telegrammu vācu arheologs Heinrihs Šlīmanis (1822–1890) 1876. gadā nosūta Grieķijas karalim. Pārnesto un arī tiešo nozīmi saturošs teikums, kas arheologu un vēsturnieku vidū joprojām ir aforisma vērtē, liecina par Šlīmaņa personības noslēpumainību. Viņa atstātās piezīmes, kas ļauj interpretēt vairāk, nekā vēsturiskiem avotiem vajadzētu, sasaucas ar D. Gibinsa romāna būtību, kurā tās izmantotas. Autora alterego ir Džeks Hovards, kuram piemīt arheologa Šlīmaņa raksturs, un tas tiek akcentēts ar citu varoņu palīdzību, kas gluži kā arheoloģijas pētnieki seko Šlīmaņa aizrautībai un vēstures izdzīvošanai.

Romānā aplūkotas vairākas vēstures mīklas, kas līdz šim nav atklātas. Tiek piedāvātas teorijas, kuras praksē, t.i. romānā, pierādītas ar dažādiem jaunatklātiem jeb izdomātiem vēstures materiāliem, neiespējamām sakritībām un veiksmi. Galvenais varonis Veiksmīgais Džeks atklāj gadsimtu noslēpumus vien dažās dienās, līdzdarbojoties lieliskai komandai, kurā, protams, visi ir speciālisti, zinātnieki, tehniķi, kā arī labākie nirēji un vienkārši ļoti labi un atsaucīgi cilvēki. Atklājas, ka varoņi ir draudzīgās attiecībās arī ar citiem vajadzīgajiem zinātniekiem, lai spētu atklāt visus jautājumus un noslēpumus, kā arī uzzināt vēsturē pazudušos faktus, materiālus un cilvēkus.

Romāna pamatā – stāsts par arheoloģiskajiem izrakumiem Trojā un zemūdens arheoloģijas pētījumi Dardaneļu šaurumā. Galvenais varonis meklē Ahileja vairogu, viņa skolotājs – palladionu (pilsētas talismans – Pallādas, kas tika pielīdzināta Atēnai, maza koka statuja), kas joprojām atrodoties Trojā, bet kāds cits ceļabiedrs – ēģiptiešu hieroglifus. Tādējādi, autoraprāt, tiek pierādīta antīko kultūru ciešā saikne un komunikācija. Paralēli šiem meklējumiem mūsdienu Trojas teritorijā kultūras un mākslas pasaules melnais tirgus koncentrējas ap Šlīmaņa un citiem atrastajiem, bet savulaik Otrajā pasaules karā nozaudētajiem mākslas un zelta dārgumiem. Nacistu un, īpaši, Ādolfa Hitlera, apsēstība ar āriešu rases kultu novedušas arheologus pie Agamemnona un Trojas – vadoni fascinē, ka Trojas valdnieks esot aizsācis t.s. cilvēku laikmetu un viņa simbolikā atrodama arī svastika.

Vēsturi ar mūsdienām vieno tātad Šlīmana atklājumi Trojā un Treišā reiha vēsture, tiem tiek veltīta romāna lielākā daļa. Kļūst manāms, ka autoram pēc zinātniskās darbības ir grūti pārslēgties uz daiļliteratūras radīšanu, jo tieksme detalizēti uzskaitīt un paskaidrot zemūdens arheologu jaunākos aprīkojumus un ģeoloģijas vēsturi apgrūtina darba kā mākslinieciska veseluma uztveri. Bet, iespējams, iemesli ir triviālāki – romāns tiek būvēts uz populārzinātniskas nots, lai radītu pamatu autora teorijām un nozīmi – piemēram, zemūdens arheoloģijai kā jomai. Zinātniskais pamats ir nepieciešams šāda veida darbam, tomēr autors sākotnēji aizraujas ar sazvērestības teorijām un vēlāk – atkārto piedzīvojumu romāna klišejas. Lasītāju loks līdz ar to paplašinās – “Trojas masku” lasīs gan Dena Brauna romānu un Stīvena Spīlberga radītās frenčīzes “Indiana Džonss” fani, gan vēstures un arheoloģijas interesenti.

Nelāgi arī, ka D. Gibinss tiecas visu detalizēti izklāstīt un izskaidrot, brīžiem neatstājot lasītāja interpretācijai gandrīz nekādu brīvību. Tā spontānas un inovatīvas idejas pēc dažām lapaspusēm jau izvēršas vēsturisko faktu lavīnā, nereti neveikli uzsverot, ka kāds par to jau bija ieminējies. Autors nebaidās arī atkārtoties, viņš vairākkārt skaidro tos pašus notikumus, jo nav vēlējies pašu galveno atstāstīt. Pašapziņas trūkumu arī nevarētu piedēvēt ne Gibinsam, ne galvenajam varonim – kādā brīdī autors atsaucas uz savu jeb Veiksmīgā Džeka Hovarda (centrālais tēls visās viņa grāmatās) pētījumu par Atlantīdu¹. “Trojas maska” ir romāns, kas sagādājis autoram slavu reālajā un Džekam Hovardam – imaginārajā pasaulē.

Pozitīvi vērtējams ir autora vēsturiskuma plašais redzesloks un dažas interesantas pieejas tā interpretācijai. Vienīgi skumji, ka tās atklātā veidā, nekautrējoties tiek ieliktas lasītāju galvās. Mazliet veiksmīgāk attēlotas ir varoņu pārdomas par Trojas karu kā aizsākumu visiem pasaules kariem. Šis vispārinājums, līdzīgi citiem, it kā veicina lasītāju identificēties ar varoņiem, kas izdodas, šķiet, tikai ar vienu, turklāt ne galveno varoni. Pārdomas uzskatāmi iemieso ideju par vēstures atkārtošanos, iespējamajiem „zudis tulkojumā” variantiem un intriģējošiem veidiem, kā cilvēce varēja apslāpēt militāros konfliktus. Patīkami, ka grāmatas noslēgumā dažas lapaspuses veltītas tam, lai norādītu uz tiem faktiem, kas patiesi, izdomāti vai pievilkti klāt, lai atbalstītu kādu no autora izvēlētajām teorijām.

Aplūkojot atrastos dārgumus, Gibinss aizved lasītāju gan mūsdienās, gan 19. gs. beigās, gan atpakaļ pie Homēra – ne tikai kā „Iliādas” un „Odisejas” autora. Tā dzimst daži intriģējoši secinājumi (žēl, ka tie gan ir safabricēti): atrastais “Ilioupersis”, kurš norāda uz zeltu, kas bija uz kuģa klāja, vēstītāja prāt, „šajā romānā aizpilda robu Homēra darbā(..)”². Interese par Homēra personību un viņa (ja patiesi viņa) sarakstītajiem tekstiem ir aktuāla vienmēr, ieskaitot neseno atklājumu par Iliādas sarakstīšanas laiku^{3 4}. Vēsturisko mīklu atminēšanas procesā konstatēti vairāki iespējamie varianti, ko nacisti varētu slēpt un ko ar to vēlāk varētu darīt koncentrācijas nometnē dažas nedēļas pirms kara beigām; tiek apskatīta arī kāda sazvērestības teorija, pēc kuras nacistiem esot bijis paredzēts iznīcināt pasauli, ja radīsies šaubas par Trešā reiha uzvaru. Bet autoram ar to nepietiek – pēdējās lapaspuses noslēdzas ar dārgumu un atbilžu meklējumiem pa visu pasauli. Romānā tam ir it kā atrisinājuma nozīme, bet izveidots tas ir lieki un saraustīti.

Vēstures sakopošana vienotā darbības kamolā it kā sasaucas ar romāna kopīgo Trojas dārgumu meklēšanas ideju, bet faktu un ideju interpretācijas un virzieni, kuros meklē galvenais varonis un viņa biedri, ir pārāk plašs spektrs, ko noteikti vajadzēja sašaurināt. Varbūt tad pietiktu laika atbrīvoties no klišejām, izdomāt dažādus veidus, kā uzturēt spriedzi romānā, jo pēc pāris pirmajiem darbības sarežģījumiem jau bija skaidrs, kāda ir autora lietotā shēma. Svarīgi arī izteiksmes kontrasti – jūtama pārāk liela atšķirība starp populārzinātniski tendētajiem aprakstiem un patētiskajiem ainavu skatījumiem un atmiņu uzplaiksnījumiem.

Bet šīs piezīmes piedzīvojumu meklētāji nepamanīs, viņi koncentrēsies uz spraigo sižeta attīstību un piedāvāto vēstures skatījumu, kas jāatzīst, rada intriģējošu ticamības ilūziju.