Pieaudzis. Henriks Eliass Zēgners „elementi”

Pavisam godīgi – tobrīd ļoti vēlējos, kaut 14 gadu vecumā būtu pratusi tā rakstīt, un patiesi priecājos, ka Henriks turpmāko gadu laikā neregulāri šķērsoja gan manus virtuālos, gan reālos ceļus, piemēram, vairākkārt atrādījās portāla draugiem.lv domubiedru grupā „Dzeja. Teksti un sarunas”, šarmēja ar savdabīgiem ierakstiem mikroblogu vietnē twitter.com, uzstājās dzejas lasījumos un muzicēja. Lai arī neregulāri, taču esmu sekojusi H. E. Zēgnera izaugsmei jeb pieaugšanai visu šo gadu garumā, tāpēc debijas krājumu „elementi” (Mansards, 2013) gaidīju ar patīkamu satraukumu.

Krājuma „elementi” vizuālais noformējums (dizaina autors – Zigmunds Lapsa) ir atturīgs, taču elegants vienlaicīgi. Tikai 3 krāsas – balta, sarkana un melna, neviena paša zīmējuma vai fotogrāfijas (ja neskaita mazu, melnbaltu un visai neskaidru H. E. Zēgnera portretu uz grāmatas aizmugurējā vāka), turklāt pilnīgi melnās lappuses, kas izmantotas grāmatas sadalīšanai nodaļās jeb elementos, kā arī bez īpašas funkcionālas jēgas (ja nu vienīgi piezīmēm ar baltu krītiņu) iekļautas grāmatas beigās, zinātājam rada asociāciju ar Raiņa 1909. gada krājumu „Klusā grāmata” jeb „Grāmata ar melnām lapām”. Ļoti iespējams, arī H. E. Zēgnera „elementus” kāds saistīs ar vārdu
„revolūcija”...

Laika gaitā ar dzejnieku notikušas gan vizuālas, gan tekstuālas metamorfozes – līdz ar garajiem, ogļmelnajiem matiem diemžēl pazudis arī sākotnēji tik nepiespiestais, dabiskais dzejas plūdums un neparastie tēli, mainījusies izteiksme un dzejas tematika. Vienīgi netipiskais rindu un vārdu lauzums/dalījums (kas reizēm gan šķiet mākslīgs un lieks) spītīgi saglabājies kā monumentāla H. E. Zēgnera lirikas iezīme, dzeju pietuvinot cilvēka, kas paralēli smēķē vai malko vīnu (tāpēc šis neikdienišķais pauzējums), monologam: „kad man jādomā par tevi es/ redzu tumši violetu mākoņu/ krāsas gaismu” (26. lpp.) un „kad tu ej pa ielu līst tikai virs/ tevis tevi neviens nepazīst tu nevienu ne/ pazīsti un pēc nāves tevi neatzīs [..]” (49. lpp.)

Zēgnera dzejas elementi ir pieci: vispārzināmie uguns, ūdens, zeme un gaiss, kā arī pilsēta. Dzejoļi sagrupēti tiešām meistarīgi – gandrīz katrā no tiem burtiski vai abstraktā veidā minēts konkrētajai nodaļai raksturīgais elements. Piemēram, uguns atspoguļota arī kā gaisma, saule, prožektors, elektrība; ūdens – kā jūra (upe, strauts), lietus un orkāns. Zemes elementam piederīgi ir lauki, Ādams un netīrumi aiz nagiem, savukārt gaisa klātbūtne jūtama vējā un elpošanā. Lai gan urbānā vide tēlota arī citās krājuma nodaļās, noslēdzošā (tātad „Pilsēta”) H. E. Zēgneram izdevusies ļoti čakiska, vienīgi tramvaja tēlu aizstājis vilciens.

„elementu” liriskais „es” ir vienpatis („redzēju savu dzīvi no malas/ glezna ar jūru liedagu un vienu vienīgu cilvēku tajā” (23. lpp.)) un vērotājs, kas draugu vai sievietes (vai tomēr vīrieša, jo vairākkārt minēta uzruna „mazais un mīļais”) sabiedrības vietā labprātāk izvēlas divvientulību ar sevi un lielākoties uzturas savā istabā, kas ir viņa komforta zona. Sienas, griesti grīda, logi, gulta, spogulis, atvilktnes, putekļi – tā ir askētiska, pat drūma, kā arī nesakārtota vide bez gleznām, ziediem, grāmatām un visa pārējā, kas telpai piešķir harmoniskumu un mājīgumu. Turpretī dabas ainavas tēlojums ir dzīvs, krāsains, smaržojošs, skanošs, elpojošs un tikpat kā sataustāms: „ieliec roku strautā un sadzirdi/ stiklu un sadzirdi sudrabu” (26. lpp.) un „[..] ir vasara daži/ vientuļi gājēji kastaņu zaļās/ sulīgās lapas un dienas piesātinātais klusums.” (78. lpp.)

H. E. Zēgners tikpat kā neatklāj liriskā „es” emocijas, sāpes, bailes, prieku un sajūsmu – viņa iekšējie pārdzīvojumi, nedrošība un vājums atklājas vien dažos dzejoļos: „tad iededzu visas gaismas atrāvu/ durvis un skrēju tukšs kā vienmēr” (18. lpp.), kā arī „man bail naktī iet pa ielu” (62. lpp.) un „[..] uz/ zemes nav neviena paša cilvēka/ vājāka par mani” (43. lpp.) Tomēr šis ir tas retais piemērs, kad pārliecinošu vienādības zīmi starp „elementu” lirisko varoni un pašu autoru likt nevar, jo vairāki dzejoļi drīzāk līdzinās sapņiem/iztēles projekcijām: „pabeidzis mūzikas akadēmiju/ aizbraucu uz berlīni/ [..] savu vijoli tīši atstāju uz perona” (23. lpp.) vai „grūsnās mātes guļ savās palātās [..]/ es stāvu blakus visiem tiem vīriem kas/ ārā ar puķēm konfektēm rokās un asarām/ acīs/ mēģina sameklēt cigaretes” (46. lpp.)

 Neparasti – Zēgnera dzejā vispār nav tipisku laikmeta iezīmju, svešvārdu, slengismu, citātu vai pārnesumu no citām valodām, kurus var atrast daudzu mūsdienu autoru dzejā. Vienīgā netiešā norāde uz aptuveno krājuma tapšanas laiku ir citāts no grupas „Bērnības Milicija” dziesmas „Zilās filmas”, kas izvēlēts par grāmatas moto. „elementos” tēlotā pasaule vispār šķiet apstājusies tajā brīnišķīgajā laikposmā pirms 7–10 gadiem, kad cilvēki vēl rakstīja ar pildspalvu, sūtīja pastkartes, lietoja fotofilmas un vakarus pavadīja ārpus mājām, nevis pie datoru ekrāniem. Visai sarežģīti ir definēt H. E. Zēgnera dzejas tematisko loku – krājumā ietvertie dzejoļi vairāk līdzinās vērojumiem, vīzijām, pārdomām un refleksijām filozofiskā/eksistenciālā līmenī, piemēram, „pāri vārtiem pārlaižas putni/ dziedot tavas mīļākās dziesmas/ es tā arī nezinu/ palikt vai iet uz priekšu” (43. lpp.) un „varbūt lai spētu mierīgi gulēt/ murgi jādzīvo nomodā” (45. lpp.).

       Atzīšos – „elementus” nācās pārlasīt divreiz. Sākotnēji bija visai sarežģīti uztaustīt H. E. Zēgnera dzejas pulsu, pierast pie citādā rindu dalījuma, pieturzīmju un lielo sākumburtu pilnīgas neesamības, autora īpatnējās izteiksmes un vienīgi viņam raksturīgās – zēgneriskās noskaņas viscaur krājumam. Taču, sākot rūpīgi pārlasīt krājumu vēlreiz, kāds uzreiz mani it kā paņēma aiz rokas un veikli izveda cauri grāmatai kā saturīgai mākslas filmai, kurā prasmīgi apvienoti vairāki desmiti dažādu savstarpēji nesaistītu epizožu, kas papildinātas ar izmeklētu fona mūziku, un kurā putekļainu kambaru tēlojumam tūliņ seko ainas ar saules pielietām pļavām.