Pasaulēm robežu nav un nebūs. Nīls Geimens „Okeāns ielas galā”

Grāmatu atvēru ar zināmu skepsi. Tās aizmugurējais vāks piesaka romānu kā fascinējošu stāstu par atmiņu, maģiju un izdzīvošanu. Skaļi vārdi, kas ne vienmēr atbilst patiesībai. Tomēr, aizverot grāmatu, sapratu, ka tā izlasīta vienā elpas vilcienā, bet pulksteņa rādītāji nodevīgi aizslīdējuši tālu pāri pusnaktij.

Romānam piemīt dzirkstošs vieglums. Lasīšana sokas raiti un nepiespiesti, ļaujot prātam šķetināt stāstu, ko it kā nevilšus atceras kāds pusmūža vīrietis, domājot par savu bērnību. Tādējādi romāns izvēršas par kāda septiņgadīga zēna stāstu. Zēns, kas dzīvo savā sapņu pasaulē un rod patvērumu grāmatās, iepazīstas ar trim Hempstoku dzimtas sievietēm, kuru dzīves piepildījums izrādās ne mazāk mīklains un pārsteidzošs kā viņa iecienītajās grāmatās atklātie stāsti.

Lai gan romāna darbību virza maza zēna piedzīvotais, pārsteidzoša loma tajā tiek iedalīta sieviešu tēliem. Tie rod savu izpausmi gan zināmā pasivitātē, gan ļaunumā, briesmās un pavedināšanas mākslā, radīšanas procesā un spējā pārdzimt, kā arī visaptveroša vieduma strāvojumā. Romāna ietvaros tas noteikti ir viens no saistošākajiem aspektiem.

Daiļdarba sižetiskajā risinājumā visai negaidīta šķiet bērna pozīcija, kas nebūt nav bērnišķīga. Tā tiek rādīta bez jebkāda pārspīlējuma, idealizācijas vai nepamatotas tēlainības, iespējams, tāpēc, ka notikumiem vairs nav pirmā pārdzīvojumu garša, bet tie atainoti atmiņu plīvurā: „Es biju parasts bērns. Proti, biju savtīgs un līdz galam nepārliecināts par citu būtņu (izņemot savu) eksistenci, toties nesatricināmi pārliecināts par to, ka esmu pasaules centrs. Man nebija nekā svarīgāka par sevi.” (179) Arī esības un neesības šķautnes tiek atainotas bērna acīm, liekot domāt par dziļākām vērtību un atziņu kategorijām. No bērna mutes mazliet svešādi skan vārdi: „Ja vienā vietā tevis nebūs pietiekami daudz, nebūs vairs, kam domāt par sevi kā par es. Tavām domām vairs nebūs jēgas, jo tu būsi nebeidzama uzskatu un viedokļu ķēde...” (168) Romānā jūtama spēle ar robežām: kur sākas un beidzas bērnība, kā bērna pasaule saskaras ar pieaugušo pasauli, kas ir bērns, kas pieaugušais, kas jaunība, kas vecums, kā fantāzija mijas ar realitāti. Ne vienmēr forma atbilst piepildījumam. Spēle paliek arvien ātrāka un dinamiskāka, līdz beidzot nonāk pie atskārsmes, ka vilkt jebkādas robežas ir ne vien nelietderīgi, bet arī naivi. Pāri visam stāv kāda augstāka dzīves ziņa, kas izaug no sen aizmirstiem mītiem un pastāstiem. Tos redzēt liedz ikdienas steiga un zaudētā spēja saskatīt lietu dziļākās un patiesākās likumsakarības, kas veidojušas pasauli laikmetu griežos un savā vienkāršībā ir tik pārsteidzošas, ka tām ir pat grūti noticēt. Paradoksāla situācija, vai ne? Tomēr tikai tādā pasaulē pīļu dīķis spēj pārvērsties okeānā – vismaz jaunākajai Hempstoku dzimtas pārstāvei Letijai tas ir tikpat pašsaprotami kā elpot.

Neraugoties uz to, ka romāna darbība noris Anglijā, lasot grāmatu, atmiņā ataust pavisam cita kultūrvide. Proti, japāņu režisora un animācijas meistara Hajao Mijadzaki (HayaoMiyazaki) veidotās multiplikācijas filmas, piemēram, „Gariem līdzi” (oriģinālais nosaukums Sen to Chihiro no kamikakushi, angļu val. Spirited Away )[1], arī „Haula ceļojošā pils” (angļu val. Howl's Moving Castle), kurai gan par pēdējās multfilmas scenārija pamatu kalpo britu izcelsmes autores Diānas Vinnas Džounsas (Diana Wynne Jones) tāda paša nosaukuma daiļdarbs.  Protams, citi varoņi un cita dzīve, bet noskaņā saskatāmas līdzības. Fantāzijas un realitātes robežas ir tikpat trauslas. Pirmsstāsti, mīti un maģija ielaužas ikdienas dzīvē un itin ērti tur iekārtojas, nevis graujot realitāti, bet gan to papildinot. Mūsdienu cilvēks uz mirkli apjūk šajā nereāli reālajā vidē, līdz beidzot to pieņem kā pašsaprotamu. Ikdienišķas darbības kļūst par kāda maģiska rituāla sastāvdaļu, racionālajai pieredzei piešķirot pievienotu vērtību. Īpaši zīmīga arī ūdens simbolika: tas ļauj ieskatīties nezināmajā, pat aizliegtajā, dziedēt un pazudināt savā varenībā. Tāds ir Letijas Hempstokas okeāns, tādi ir ūdens plašumi multiplikācijas filmā „Gariem līdzi”, kur tos zīmīgi papildina arī dzelzceļa sliedes, norādot virzienus netveramajā garu pasaulē. Šādā kontekstā interesants liekas fakts, ka Nīls Geimens angļu valodīgajai videi adaptējis režisora Hajao Mijadzaki veikumu „Princese Mononoke” (oriģinālais nosaukums Mononoke-hime, angļu val. PrincessMononoke)[2], kas ir viena no pazīstamākajām šī režisora multiplikācijas filmām (vērā ņemami kases ieņēmumi un pozitīvas kritiķu atsauksmes). Tikmēr, atgriežoties pie romāna „Okeāns ielas galā”, jāsaka, ka tas šķiet labi vizualizējams, tāpēc nav liels pārsteigums, ka 2013. gadā ir iegādātas šī darba ekranizācijas tiesības.[3]

Romāns, domājams, uzrunās lasītāju, kam ir vēlme doties iztēles lidojumā, nebaidoties no mītiskās domāšanas klātbūtnes. Tas ir aicinājums atgūt sen aizmirsto pirmvalodu, kas fantāzijas radītos tēlus spēj iztulkot un pārcelt mums saprotamās zīmēs: „[..] sapņos es arī pats brīvi un dabiski runāju šajā valodā, pirmvalodā, un valdīju pār visu, kas ir īsts, jo šajā valodā nav iespējams melot. Un tas ir pamatu pamats.” (56) Atgriešanās pie pirmatnējā var būt arī biedējoša, un autors lieliski izmanto šo aspektu spriedzes radīšanas nolūkiem.

Patiesi, racionālais gluži kā smagi zābaki pēc ieilgušas ziemas ir jānoliek malā. Ne velti pusmūža vīrs, atceroties savas gaitas septiņu gadu vecumā, secina: „Mīti man patika. Tie nebija nedz pieaugušo, nedz bērnu stāsti. Daudz labāki. Labāki, un viss.” (66) Pasaulīgās un pārpasaulīgās lietas ir savijušās vienā veselumā, to daudzums, vērtība un senums nav nosakāms un izmērāms. Gala un sākuma nav. Ir tikai mītiskā cikliskumā ieausts stāsts.

[1]Filmunosaukumišeitunturpmāknorādītisaskaņāar International Movie Data Base (www.imdb.com) sniegtoinformāciju.

[2]Skatīt, piemēram, purpleplanetmedia.com/eye/inte/ngaiman.php; www.hollywoodgothique.com/gaiman.html

[3] www.scifinow.co.uk/news/37299/tom-hanks-buys-neil-gaimans-the-ocean-at-the-end-of-the-lane-film-rights/