Dostojevskis izglābs pasauli. Osvalds Zebris "Koka nama ļaudis"

 „Koka nama ļaužu” pirmās lappuses rada pagrūti definējamu iespaidu, it kā teksts būtu nevainojami piemērots pamatskolas latviešu valodas stundām. Lietvārdus paskaidro apzīmētāji, teikumos ir pat vairāki divdabja teicieni vai citi savrupinājumi; tekstu rotā vienlīdzīgi teikuma locekļi, iestarpinājumi un daudz, daudz komatu. Gluži vai instinktīvi gribas sākt pamatot pieturzīmju izvietojumu. Varbūt attiecībā uz šo aspektu un Zebra patiku pret epitetiem ir spēkā D. Leinerta novērojums recenzijā par krājumu „Brīvība tīklos”, ka „jūtama vēlme rakstīt pēc iespējas skaistāk un smalkāk, kā jau daiļliteratūrai pienākas”¹. Iespaids par zināmu teksta konstruētību, mākslīgumu un vienlaikus par to, ka dažviet vārdu izvēle apdomāta maz, var sakņoties arī romāna tapšanas procesā: intervijā “Latvju Tekstiem” Zebris atklāj, ka sākotnējā iecere bijusi idejiska – romāns ir nevis par cilvēkiem, notikumiem, bet par visai plašām idejām – „par cilvēku kodoliem”, „par izvēlēm” ². Līdz ar to nepārsteidz, ja teksts tiešām ir ticis konstruēts, lai ietvertu autora morālo un psiholoģisko teoriju.

Nostaļģija pēc aizgājušajām latviešu valodas stundām turpinās, kad romāna teksts nevainojami ilustrē priekšstatu par augstāku vai zemāku leksikas slāņu lietojuma saistību ar runātāja vispārējo kultūras līmeni. Pusaudži romānā lieto savu žargonu, bandīti savu, un abi šie tēlu “grupējumi” ir bīstami galvenajiem varoņiem; izlasot romāna tekstu apmēram līdz pusei, jau rodas ideja, ka prievārda „dēļ” novietojumu teikumā būtu iespējams izmantot kriminālizmeklēšanā, jo tie, kas romānā grēko šajā ziņā, nav bez vainas arī citās. Taču visumā stāstījuma balss ir akrobātiski elastīga un gana interesanta. Zebra izvēlētajam skatupunktam īpaši piemērots šķiet vairākkārt tekstā lietotais paņēmiens ašā virknē nosaukt vairāku mājas iedzīvotāju vienlaicīgi notiekošās darbības.

Baudāmākais teksta aspekts ir fantastiskā tēlainība, kas rodas, autoram nevairoties piešķirt kustību un balsi nedzīvajam, redzamu veidolu – prāta norisēm, abstraktām idejām un spēkiem. Ja Zebra tēlainība ir visai nepārliecinoša pārmērīgu krāsu epitetu un Zīverta „Ķīnas vāzi” atgādinoša emblēmiska ļaunuma pūķa gadījumā, citviet romānā tā kļūst gluži spoža, ļaujot sirreālā manierē ieskatīties cilvēka prātā lasīšanas brīdī un piepildot mājas iedzīvotāju ikdienu ar dēmoniskām radībām, kas vilina runāt par maģiskā reālisma iezīmēm. Turpināt J. Dibovskas recenzijas nosaukumā aizsākto tēmu un nodēvēt Zebri par latviešu Markesu gan būtu pārsteidzīgi, jo vairāk klasiskā maģiskā reālisma izpausmes Zebra romānā atrast nevar – ja vien Dostojevska un 19. gadsimta ideju reanimēšanu neskata kā kara pieteikumu lineārajam laikam. Turpretī kad ar kustības spējām un balsi tiek apveltīts kapā guļošs līķis (126.-127. lpp.), jāpiekrīt D. Leinertam, kurš Zebra romānā saskata 60.-70. gadu šausmu filmu gaisotni³.

Romānā pieteiktais „es” formas stāstījums no mājas skatupunkta reizēm rada interesantas izjūtas, epizodiski – nepatīkamas, ja lasītājs apveltīts ar empātiju („Manā klēpī šonakt tekalē mušas un ūsaini kukaiņi” – 80. lpp.), bet lielākoties nepārliecina un ir viegli aizmirstams. Līdzīgi arī norādes uz zeķu fabrikas „Aurora” bijušo ēku un tramvaja klātbūtni teorētiski piesaista Zebra koka namu konkrētam Pārdaugavas rajonam (Māras dīķa apkaimei), ko apliecina arī intervijas, taču patiesībā nams darbojas kā nosacīta, izolēta mikropasaule. Liela nozīme šajā pasaulē ir vertikālei – pagrabam un pazemei kā mirušo telpai un, no otras puses, debesu spīdekļiem, kuriem piemīt spējas cilvēkā ierosināt domas, idejas un pārliecības. Ja seko loģikai, kas romānā piedāvāta gaumīgi neuzticamā veidā (kā garīgo līdzsvaru strauji zaudējoša sazvērestības teoriju entuziasta pašnāvības zīmīte), tad viens no romāna varoņiem identificējams ar sauli, pēc kuras aiziešanas māja liktenīgi zaudē siltumu un gaismu – cilvēcību, cerību.

Runājot par pašiem koka nama ļaudīm, uzreiz jāpiebilst, ka Zebra romānā cilvēki ir vai nu labi, vai ļauni: kategorija, kas vienmēr ir būtiska un pamanāma, lai arī tai ir dažādas izpausmes. Pasīva noskatīšanās un vājāko neaizstāvēšana var būt tikpat nosodāma kā aktīva nežēlība, kas, kā paskaidrots tekstā, rodas no bailēm, pazemojuma un brīvās gribas fakta. Mēreni interesants pavērsiens gaida lasītāju jaunās kaimiņienes Lidijas tēlā, kura pirmajās nodaļās sāk aizrautīgi apspriest Dievu, izpelnoties tūlītējas mājas iedzīvotāju aizdomas. Kā vēlāk izrādās, kaimiņu attieksme, kurai varbūt neviļus pievienojies ne viens vien lasītājs, ir viens no aspektiem pašu tiesātāju nolemtībā vietēja mēroga apokalipsei, no kuras gaišāki, tīrāki cilvēki spētu izglābties. Kopš stāstu krājuma „Brīvības tīklos” nav mainījies tas, ka šos gaišākos, tīrākos cilvēkus Zebris meklē starp bērniem, kurus vēl nav samaitājusi ļaunuma pilnā pasaule. Romānā bērnu simboliskā nozīme kā atjaunotnei un cerībai, arī garīgai nevainībai un zināmai iekšējai brīvībai no dēmoniem, kas apsēduši pārējos, eksistē paralēli ar patiesi šausminošas vecāku un citu atbildīgo personu patvaļas izpausmēm, kas liek novērtēt, cik neaizsargāti bērni var būt ģimenē.

Romānā ir viens izteikts antivaronis. Viņa izvirzīšanās par tādu sākotnēji nav acīmredzama, ja nu vienīgi psihoanalīzes vai literārās tradīcijas ekspertiem, kuri varēs iepriekš paredzēt grāmatas vidū atklāto principu: "Bez tēva normāls puika nevar izaugt." (87. lpp.) Tādējādi skaidrs, ka ļaunums savu pirmo perēkli atrod vistuvākajā apkārtējā sabiedrībā – ģimenē – ne kā iedzimtība, bet kā vienkāršu cilvēku bezatbildības un nežēlības sekas. Savukārt antivaroņa ideoloģija – cinisks materiālisms un savtība – gan ir mantota, tikai ne no vecākiem, bet no tādiem 19. gadsimta spīdekļiem kā brāļu Kaudzīšu Prātnieks vai kā Dostojevska "Velnu" varoņi, kuri ļāvuši idejām sevi apsēst (139. lpp.), tāpat kā Zebra aprakstītais jauneklis. Rodas jautājums, vai nežēlība un ambīcijas neizbēgami rada totalitāru sabiedrību, kāda ieskicēta grāmatas beigu daļā, vai arī šis scenārijs tomēr nav piemērojams katram laikam, īpaši jau tādā ātrumā, kādam lasītājam vajadzētu ticēt Zebra romānā, – dažas nedēļas no demokrātijas līdz apokalipsei. Nevedas ticēt tam, kā koka nams kļūst par noslēgtu pasauli ar savu politisku sistēmu un rituāliem a la "Dzīvnieku ferma", iztrūkstot Orvela alegorijas premisai par apzinātu jaunas sabiedrības veidošanu.

Nevar nepiekrist N. Naumaņa anotācijā teiktajam, ka "Koka nama ļaužu" "kodolā ir neatbildamais jautājums par to, kur ceļas ļaunums". Tajā pašā laikā nevar piekrist (attiecībā uz šo romānu) N. Naumaņa tālākajam komentāram, ka "ļaunums "neceļas", tas vienkārši ir"⁴. Tas būtu klajā pretrunā ar romāna varoņu pat visai uzbāzīgi skandināto atziņu, ka "nekas nevar rasties no nekā" (46. lpp). Turklāt Zebra grāmatā tiešām tiek analizēti ļaunuma cēloņi kā cilvēku psihes procesi un savstarpējo attieksmju sekas. Romāna idejiskajā pusē dominē kristīgi motīvi: papildus iepriekšējās rindkopās minētajiem un trīs kārdinājumiem (45. lpp.) par tādu uzskatāmas izvērstās sarunas par brīvo gribu. Lasītājus, kam patīk domugraudi par cilvēka dabu, priecēs 46. lappuse, kura pārsvarā sastāv no tiem. Piemēram: "Griba ir mūsu lielākā brīvība, un tā rodas no mūsu cilvēcīguma. (..) Tā izaug no mūsu sirdsspējas būt cilvēkam."

Zebra teksts neslēpj Dostojevska ietekmi. Varoņi pārspriež romānu „Velni”, kurā idejas apmāj 19. gadsimta Krievijas cilvēkus un liek viņiem jebkādiem līdzekļiem graut pastāvošo pasauli, lai veidotu jaunu, kas diemžēl nolemta nebūt ne par mata tiesu labāka. Zebra romānā Dostojevska pieminētais Ļevs Kambeks un vesela viņa līdzinieku svīta ir taustāmi (īsā, bet spožā ainā vienu no tiem noķer un notiesā kaķis) ļaunuma iemiesojumi, "pelējuma, putekļu un puves ģenerāļi" (149. lpp.), kuri ieperinās gan mājas sienās, gan cilvēku prātos. Dostojevska klātbūtni pastiprina atsevišķa aina ar atsaucēm uz "Piezīmēm no pagrīdes" (120. lpp.). Arī citādi skaidrs, ka Zebrim tuvs Dostojevska skatījums – ļaunuma sakņu rakņāšana un glābiņa meklēšana cilvēcībā, kas tiek saistīta ar kristīgo morāli.

„Koka nama ļaudis” pelna ievērību ar daudzveidīgo un neprognozējamo izteiksmes veidu, kas piedāvā lasītājam interesantus piedzīvojumus sirrealitātes noskaņās. Un ja arī divi no trijiem romāna piedāvātajiem brīvības aforismiem var likties neoriģināli vai samocīti, trešais varbūt kļūs par iespēju apdomāt jautājumus, kurus vienmēr vērts apdomāt tiem, kas grib būt cilvēki.