Būt cilvēkam. Ieva Rupenheite „nepāriet”

Ievas Rupenheites dzejoļu krājums „nepāriet” – brīnišķīgs veltījums dzejnieces mammai – ir sievietes tēla caurausts; tajā ir neesoša sieviete, sieviete ikdienas darbos, sieviete attiecībās, sieviete ar bērniem, pat sieviete, kas balsta mājas sienu... Gandrīz katrā dzejolī vismaz viena sieviete piepilda poētisko telpu, taču nevis uzbāzīgi ziņojot, ka viņa ir sieviete, bet maigi, mierīgi pasakot, ka ir cilvēks. Rakstot, domājot, eksistējot Rupenheites sieviete ir cilvēks, un tādā veidā gan dzejoļu krājums, gan dzejas cilvēks kļūst tuvs un saprotams. Ja nereti sieviete dzejniece ar savu īpašo sievietes pieredzi drīzāk atbaida un uzdzen nelabumu, tad Rupenheites gadījumā ir tieši pretēji – šķiet, viņas sieviete ir tā sieviete, ko pazīstu es. Viņa dzīvo starp pilsētu un laukiem, un gan vienā, gan otrā vietā viņai ir tuvās un svešās lietas, viņa dzīvo dažādās lomās, un ir gudra, asprātīga (veltījuma dzejoļi to lieliski uzrāda, piemēram, veltījuma Andrim Žeberam). Rupenheites radītās sievietes pasaulē nav skaļas drāmas, bet ir nospriegotas izjūtas, kas piesaista lasītāja uzmanību, liekot minēt vai nojaust, vai sajust, kas patiesībā slēpjas zem dzejnieces vārdiem.

Noslēpumainības auru pastiprina tas, ka Rupenheite nevienam neuzbāžas, viņa ir lakoniska valodā, trāpīga tēlos, precīza noskaņā un izvēlētajos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļos. Dažbrīd rodas sajūta, ka dzejoļi ir veidoti, izsvītrojot rindas, lai paliktu tikai visbūtiskākais, kas tāds, kam ir nozīmīga loma dzejoļa ietvaros, nav nedz lieks, nedz pārdaudzuma sajūtu radošs. Viena no pievilcīgākajām krājuma iezīmēm ir dzejnieces spēja lakoniskajos pantos īstajā vietā atrast ļoti trāpīgu daļējo atskaņu kādai rindai:

Jūlijs

noņemu saulesbrilles

dzejoļus rakstu bez aizsargstikliem

bez ū vē var pastāvēt tikai vezuvs

rindās pie stikliem grūstās kapraču vaboles

mizgrauži naktstauriņi

viņu spalvainās kājiņas informatīvi sakļautas

un ciešāk tuvojas neciešami

zem lampas divpadsmitos naktī vispār neko nedrīkst darīt

grīneveja un flāmu klusās dabas atdzīvojas un uzvedas skaļi

sirds naktī grozās bez manis

(10)

Līdzīgu paņēmienu var sastapt viscaur grāmatai, bet tas nekļūst garlaicīgs. Iespējams, daudzveidību dzejniece panāk tieši ar lakonisko izteiksmes stilu, ietverot tajā dažādas noskaņas – lirisko, ironisko, intīmo, ikdienišķo utt. Patīkams atsvaidzinājums ir daži dzejproziski dzejoļi krājumā, kas gan vizuāli, gan ritmiski ir atšķirīgi no pārējiem, taču nebūt nav disonējoši. Tie tāpat kā pārējie dzejoļi uzrāda dzejnieces interesi par valodas skaniskās puses iespējām, brīžiem pārsteidzot ar sarunvalodas vārdu lietojumu, kas skaniski Rupenheites dzeju reizē atsvešina, bet arī pietuvina lasītājam, proti, tiek panākts tas efekts, kad attiecīgā dzejoļa gaidas nepiepildās, bet, apmetot kūleni, „izmet” no noskaņas un „iemet” tajā atpakaļ:

Agrs atvaļinājums

Tas, kaķīt, ir ledus, kas čabēdams kūst,

saku strīpainam lievenītim.

Divas stirnas atdala ēnas no priedes

un grib drusku atnākt ciemos.

(33)

Vietumis gan interesantas skaniskas saspēles paliek vien skaniskas saspēles līmenī, semantiskajam un idejiskajam slānim izkūpot skaņas valdzinājumā:

Jaunā aktrise

apdeg auduma maliņas

ka sirds pieskaras

ar savu gaļiņu

(26)

Jānorāda uz „nepāriet” vizuālajām kvalitātēm – grāmata piesaista uzmanību ar tirkīzzilo apvākojumu un interesanto dizainisko risinājumu tās iekšienē. Pauļa Liepas noformējumā krājums gan, no vienas puses, izskatās kā tipisks, bet visnotaļ labas kvalitātes dzejkrājums, taču, no otras puses, neko citu arī nevajag – šajā gadījumā forma ir vienota ar saturu ideālā formulā. Krājums interesants arī kompozicionāli. Tas sākas ar, šķiet, krājuma spēcīgāko dzejoli, kurš iezīmīgs ar „neesoša” tēla klātbūtni – dzejniece ieskicē pie apvāršņa neesošu sievieti, kas tādējādi kļūst par krājuma galveno, vadošo tēlu, un dažbrīd šķiet, ka dzejas cilvēks ir tieši šī neesošā sieviete, kura vēro un vēsta par citām vai citu sievieti (jūtams, ka viņas ir vairākas...). Tā ir kā neesošās un esošās sievietes metafiziska mijiedarbe, kuru sākotnēji varētu uzlūkot kā anomāliju – nepareizas virzības iespējamību, bet kura beigās rezultējas kaut kāda dabiskā stāvokļa atgūšanā, kad pēdējā dzejolī sieviete satiek senu draugu:

Mans draugs

ko satieku veikalā

kļuvis liels

kā bērnības iela

viņš smaržo pēc guči

es aptaustu gurķus

Mēs vairs nerakstām dzeju

bet jūtas ir siltas un mājas

mums arī

droši vien līdzīgas

Starp gurķiem un guči

viens otram iedodam buču

(57)

Noslēdzot krājumu ar mazliet naivu, bet patiesi pozitīvu dzejoli, dzejniece iezīmē krājuma nosaukuma izpratnes robežas sākšanos – ir jātiek līdz beigām, lai apjaustu līdz galam, ko nozīmē „nepāriet”. Protams, tikai hipotētiski, jo jebkas, ko piedāvā literatūra, var tikt apjausts vien lasītāja personīgās izpratnes līmenī. Proti, varētu domāt, ka ar nepāriešanu dzejniece norāda uz to, ka esošās sievietes dzīve nepāriet – tā turpinās, ietverot sevī jaunas kvalitātes, jaunu noskaņu. Neesošā sieviete it kā izgaist vai saplūst ar dzīves tēlu. Tomēr, kā teica kāds mans draugs, izlasot pirmo dzejoli: ja tā sieviete pie apvāršņa tomēr parādītos, viņas pietrūktu vēl vairāk. Atliek piekrist, jo vai tad tā nav, ka dzīvē mums visbiežāk pietrūkst tieši tā, kas patiesībā nereti ir acu priekšā? Jāmācās tikai ieraudzīt... Un dzīve vienmēr ir klātesoša, arī tad, ja šķiet, ka tā nostājas pret. Nevar noliegt, ka izjūtas, par kurām runā Rupenheite caur saviem sieviešu tēliem, ir izteikti cilvēcīgas – kaut kur uz Rīgas sienām pirms laika klejoja stencils: „Bērniem nav dzimuma.” Cilvēkam arī nav dzimuma, viss, kas mūs bioloģiski atšķir, vieno cilvēciski, to atgādina Ievas Rupenheites dzejkrājums. Un cilvēciskās sajūtas jau nekad nepāriet – apmetot kūleni, tās no viena cilvēka pārceļo uz nākamo, mainoties paaudzēm.