Kad beigu nav. Vai arī otrādi. Pēters Brūveris „Grāmata Gundegai”

Pirmais, kas jāatzīmē, – grāmatas nosaukuma savdabība. No vienas puses, izņemot pirmo dzejoli, Gundegas vārds tajā neparādās, neeksistē arī nekāds liriskais „es”, ko varētu uzskatīt par Gundegu. Pirmā asociācija gan ir ar princesi Gundegu no Annas Brigaderes lugas, taču grāmatas māksliniece ir Gundega Muzikante, un arī pirmajā dzejolī autors runā par mākslinieci Gundegu. Viņa ir tā, kas iedomājas un rada dažādas lietas, bet ikdienā dažādu iemeslu dēļ tās uzreiz prieku nesagādā. Māksliniecei nogaidot, prieks ierodas vēlāk. Tā jau ar pirmo dzejoli P. Brūveris iezīmē bērnu dzejai netipisku dziļdomīgumu, filozofiskumu, un nav brīnums, ka krājuma apakšvirsraksts ir „Dzejoļi ne tikai bērniem”. Tomēr ne visos gadījumos autora pieteiktais dziļdomīgums top saprotams; dažbrīd dzejoļi samežģās, to doma uzreiz nav skaidra. Varbūt tas ir īpašs autora mākslinieciskais paņēmiens, ko bērnu dzejoļos reti gadās novērot, – pieteikt kādu tēmu, bet, izvairoties no didaktikas un vienveidīga viedokļa uzspiešanas, nepiedāvāt tai kādu (at)risinājumu. Varbūt tieši tā „darbojas” visa grāmata – kā domas attīstīšanas lauks. Un „Grāmata Gundegai” ir arī grāmata māksliniecei Gundegai Muzikantei, ļaujot viņai attīstīt savu redzējumu par neparastajiem P. Brūvera dzejoļiem.

Māksliniece sev piešķirto platformu izmanto visai radoši un – arī neparasti. Sākotnēji gan rodas nedaudz maldīgs iespaids, jo uz grāmatas vāka attēlotais mākslinieciskais kuģītis peld pa Latvijas kartes formas peļķi, liekot domāt, ka dzejoļos tiks skarta kāda patriotisma stīga. Tā, protams, nav, tas ir, tā „nenolasās” tik klaji. Taču pats zīmējuma veids ir sajūsminošs, jo rada „īsta” zīmējuma iespaidu un atklājas tieši savā detalizētībā, līniju, krāsu un toņu maigumā, mākslinieces izdomā. Viņa neinteresējas – vismaz šajā grāmatā – par „tradicionāliem” tēliem. Piemēram, vienubrīd iespējams pieķert sevi pie domas, ka māksliniece dzejoļos, kuros galvenie tēli ir suns un kaķis, tos nav īpaši izcēlusi, ļaujoties „sekundārai” domāšanai, kurā primāri nav dzejoli ilustrēt, bet apdzīvot tā nepabeigtības telpu. Tā iespaidā māksliniece ļaujas akcentēt neparastākus tēlus – tiklīdz rodas sajūta, ka ilustrācijas „aizslīd” fonā, māksliniece ir uzzīmējusi brīnišķīgu Mazo Ķērpīti vai iepriekš – milzīgu Putekļusūcēju. Šādā veidā ilustrācijas akcentē autora izmantoto dzejošanas paņēmienu, kad, „aizņemoties” atpazīstamas rindas vai sižetus, vai tēlus no kādiem jau iepriekš esošiem dzejoļiem, pasakām (piemēram, par vārnu un sieru), atpazīstamiem sižetiem, autors uz to pamata uzbūvē savu dzejas tēlu apdzīvojamo pasauli:

„– Zīlīte, žubīte, kur tavi bērniņi?

Īrijā, Dublinā – tur mani bērniņi.” (10),

„pekacens ar makacenu

abi gāja beku lauzt” (32) utt.

Jāpiemin, ka G. Muzikante daļā ilustrāciju izmanto arī kolāžu, kurā var saskatīt dažādās interesantas lietas – sludinājumu avīzē, gabaliņu kvīts, lēmuma vai kāda rasējuma daļu. Dažbrīd ilustrācijas aizstāj interesanta fona tonis vai faktūra, kas tieši tāpat – kalpo par platformu lasītāja personīgo sajūtu un domu radīšanai, nesakot priekšā, ko un kā just, domāt. Bet nevar noliegt, ka vispievilcīgākā ilustrācija rodama dzejolim „Garkājītis Zirneklītis”, kurā Zirneklītis sadraudzējas ar Zīdtauriņu, savukārt ilustrācijā attēlotā zīdtārpiņa sejā redzamas austrumnieciskas iezīmes. Un, ja padomā, cik tādam zīdtārpiņam sejas, kurā iezīmēt austrumnieciskumu...

Krājumā organiski iekļaujas arī P. Brūvera atdzejojumi, kas stilistiski papildina paša autora tekstus. Ļoti asprātīgs ir krievu dzejnieka Henriha Sapgira dzejolis „Princese un cilvēkēdājs”, kur vārdu spēles rezultējas idejiskā un, protams, arī vizuālā spēlē. P. Brūverim kopumā raksturīga tieksme uz vārdu un skaņu spēlēm, tās ir viņa dzejoļu pamatā, tāpēc citu autoru līdzīga stila dzejoļu iekļāvums krājumā attaisnojas. Vielu pārdomām rada arī čigānu tautasdziesmas atdzejojums „Čigānu bērni”. Turklāt P. Brūveris ir viens no retajiem dzejniekiem, kas pieskāries emigrācijas tēmai un bērnu vietai tajā, aicinot atminēties ne tikai to, ka mūsu sabiedrību veido dažādas nacionalitātes, bet arī to, ka latvieši dzīvo ne tikai Latvijā. Šādā aspektā priekšplānā izvirzās savveida patriotisms, kas „uzzīmēts” uz grāmatas vāka, bet dzejoļi kopumā rada ļoti latvisku iespaidu, jo tajos latviešu valoda skan tā, kā daudzi pieaugušie to atpazīs no savā bērnībā lasītiem dzejas tekstiem. Arī tēli rada „latvisku iespaidu” – rūķi, zaķi, kaķi, sniegi, vēji, vēži. Daudz interesantāk ir lasīt tos dzejoļus, kuros autors atsaucies uz kādām mūsdienu parādībām, piemēram, „Bezgalīgā čatošana”, „Svarīgā skrūve”, „Restorānā” u. c. Sirsnīgs ir dzejolis „Dziesma par zābaku”:

„jā esmu es Zābaks – jā ne jauns vairs ne glauns

bet publikas priekšā man nav rādīties kauns

jo briesmīgas alkas pēc tīrām zeķēm sirdī man mīt

un tur es neko neko sev nevaru padarīt

nemetiet nemetiet prom

nabaga veco zābaku

diezin vai vietā jūs

dabūsiet kaut ko labāku” (56)

Grāmata kompozicionāli sakārtota divās nosacītās, neakcentētās daļās – pirmajā vairāk dominē „vieglāki”, uz skaņu saspēli balstīti dzejoļi, savukārt otrā daļa koncentrē dzejoļus ar atvērtām beigām vai vispār bez beigām, ja tā var teikt. Vairāki šīs daļas dzejoļi nevairās skart nāves tēmu („Bagātais sivēns”, „Vecmamma un āzītis”, „Triku meistars”). Nepabeigtība vai beigu atvērtība liek domāt arī par nobeiguma slogu, proti, par to, ka ne vienmēr skaidras beigas ir iespējams definēt. Šāds uzstādījums ir pretrunā ar pasakās ierasto „ilgi un laimīgi” nobeigumu un sasaucas ar realitāti, ar reālo dzīvi, kur pēc kāda notikuma nekas neapstājas, bet turpinās – varbūt citādi, varbūt pilnīgi otrādi, nekā sākts. Šādā noskaņā ieturēts pēdējais krājuma dzejolis „Pasaka par smilšu graudu”. Tajā autors „ierakstījis” pats sevi (viņš grāmatu „apdzīvo” arī caur ilustrācijām), kā arī ietvēris kādu skumju vēstījumu par likumsakarībām, nesatikšanos un nezināšanu:

„Kas notika tālāk?

Tālāk Smilšu grauds

Pieraudāja okeānu,

Pa kuru brauca liels, balts kuģis,

Kuram bija dots tavs vārds.

Bet tu par to neko nezināji,

Tu smiedamies stāvēji uz klāja

Un krastam atvadas māji.

Kuģis aiz apvāršņa pazuda.

Vai Smilšu grauds vēl aizvien raudāja?

To pasakas autors vairs nezina.

Jo viņam jau ūdeņu pietika.” (75)

Tā kā dzejoļi balstās skaņu un valodas spēlēs, tie ir arī ritmiski un muzikāli – daudzi no tiem pasniegti kā dziesmas. Krājumā bez dzejoļiem/dziesmām iekļautas arī mīklas, pasaka. Tas ir ļoti interaktīvs, daudzveidīgs, bet arī klasisks tādā izpratnē, ka bērnu grāmatās bieži vien tiek miksēti dažādi žanri, lai bērni nezaudētu interesi. Taču vienlaikus tas arī grāmatu nedaudz sadrumstalo, un tā tekstu kvalitātes ziņā nav viendabīga. Vai tas attaisno to, ka grāmata ir domāta gan bērniem, gan pieaugušajiem? Visdrīzāk, jā, jo autors un māksliniece grāmatā radījuši plašu telpu pārrunām, kuras bērni var risināt ar vecākiem vai citiem pieaugušajiem, kopā grāmatu lasot.

Pēteram Brūverim dzejoļu krājumā „Grāmata Gundegai” izdevies apvienot tradicionālas dzejošanas formas ar mūsdienīgiem elementiem un padarīt dzejkrājuma telpu dzīvu un reālu, sasaistot tajā ikdienā notiekošo ar fantāzijā iedzīvināmo. Dzejoļi, kas domāti gan bērniem, gan pieaugušajiem, paver plašas dialoga iespējas, bet vienlaikus vismaz kādā daļā ir arī pietiekami vienkārši, ja dialogam neatliek laika. Papildu vērtību tiem piešķir radošās Gundegas Muzikantes ilustrācijas, kuras ne tikai ilustrē grāmatu, bet arī rāda mazajiem lasītājiem, kā iespējams par to domāt – ne tieši, bet pamanot detaļas, ļaujoties savam domu lidojumam, savam pasaules redzējumam.  Bet vissvarīgākais ir tas, ka grāmata lieliski sevī apvieno mākslas un īstenības pasauli, un tieši tas ir visbūtiskākais laikā, kad literatūra tiek iejaukta sabiedriski politiskās nejēdzībās.