LU konference
Zviedru rakstniece Barbru Lindgrēne ir dzimusi 1937. gadā un kopš savas debijas 1965. gadā publicējusi vairāk nekā simts darbus, kas tulkoti pāri par 30 valodās. 2004. gadā Barbru Lindgrēne bija viena no starptautiskās Hansa Kristiāna Andersena balvas finālistiem, bet 2014. gadā saņēma Astrīdas Lindgrēnes memoriālo balvu, kas ir nozīmīgākais apbalvojums bērnu literatūrā pasaulē (t. s. "mazais Nobels"). Rakstnieces darbi ir atdzīvojušies animācijas filmās un teātra izrādēs.
Barbru Lindgrēnes "Loranga, Masarīns un Dartanjans" latviski pirmoreiz tika izdots pirms vairāk nekā divdesmit gadiem bērnu literatūras sērijā "Sprīdīša bibliotēka". Tagad apgāds "Liels un mazs" izdevis grāmatu "Loranga" (2017), kurā apkopoti pasaulslavenās rakstnieces darbi "Loranga, Masarīns un Dartanjans" un "Loranga, Loranga" – ar pašas autores ilustrācijām.
Grāmatas iepazīšanā man palīdzēja septiņgadīgs klausītājasistents Jēkabs: katru vakaru pirms miega lasījām pa nodaļai.
Jāteic, grāmata bija kultūršoks mums abiem, protams, vairāk manam pieauguša cilvēka prātam. Jau pēc pirmajām rindkopām abi ar Jēkabu saskatījāmies un tad ienirām dīvainajā, ačgārnajā absurda pasaulē. Loranga nelīdzinās nevienai manis iepriekš lasītajai bērnu grāmatai. Katrā ziņā man nācās stipri papūlēties atslēgt prāta cenzūru, lai varētu turpināt. Un tad var pieņemt arī baseinu, kas izveidojies, jo atkritumos dzīvojošā žirafe apēdusi garāžas jumtu un tur sakrājies lietusūdens, bet galvenie varoņi, kas nemaz neprot peldēt, tajā plunčājas kopā ar pīkstošām līdakām, kuras, starp citu, kabatā var paņemt līdzi uz restorānu un pabarot ar ēdiena atlikumiem. Un garāžas/baseina dibenā joprojām ir nogrimis opelis ar piknika atliekām.
Tad parādās vesels tīģeru bars, no kuriem daļa, peldoties tajā pašā baseinā, pazaudē svītras un dažas ekstremitātes, bet daļu galvenie varoņi iesloga šķūnītī, pārkāpjot jebkādus dzīvnieku labturības noteikumus, un tikai šad tad pabaro ar desām, par kurām nevar norēķināties. Desu večukam pretim par to tiek piesolīts pārītis tīģeru. Tā kā šie tīģeri mēdz aizbēgt, desu večuks ik pa laikam piestaigā ar ķerru pakaļ arvien jauniem tīģeriem. Jēkabs ar šausmām acīs man jautā: "Vai patiesībā viņš no tiem tīģeriem gatavo desas?"
Galvenais varonis ir tētis Loranga, slaists bērna prātā, kas augu dienu dzīvojas peldmētelī ar tējkannas sildītāju galvā un klausās popmūziku, un viņa mazais dēlēns Masarīns, kurš visbiežāk nakšņo pagaldē un stūķē vaigos bulciņas. Daudz spilgtāks un interesantāks varonis par pašu Lorangu man šķita viņa tēvs Dartanjans, kas cieš no personības traucējumiem, un katrs rīts šajā ģimenē sākas ar jautājumu: "Kas šoreiz būs vectētiņš? Santehniķis? Indiānis? Pavārs? Varbūt dakteris?" Ģimene ļauj viņam pilnībā izpausties – krāsot istabas dienā, kad Dartanjans ir krāsotājs, un Loranga ir gatavs ievākties ar zelta krāsu izkrāsotajā tualetē pavisam, sadauzīt visas sanitārā mezgla caurules un appludināt māju dienā, kad tēvs pamodies kā santehniķis, vai arī gatavot torti, kad Dartanjans pamodies kā konditors (torte sanāk ne īpaši garda – ar zobupastu apziesta cepure, tiesa gan, izbadējušies tīģeri to nesmādē). Vēl pie trakās ģimenītes pieder Lorangas vectēvs, kurš ir kļuvis par putnu, dzīvo mežā, un piederīgie viņam šad tad aizstiepj sēkliņas. Taču Lorangas vectēvs nebūt nav izkūkojis prātu, kā varētu domāt, jo viņš ir vienīgais, kas pārējiem dod kaut cik mūsu pasaules standartiem atbilstošus padomus, piemēram, ka Lorangam vajadzētu strādāt un Masarīnam būtu jāapmeklē skola.
Diezgan simpātisks grāmatas tipāžs ir cietumnieks zaglis Gustavs, kas kļūst par ģimenes draugu. Jā, jā, protams, Lorangas pasaulē arī cietums nav parasts cietums. Gustavs var brīvi to pamest, kad vien vēlas, galvenais paspēt atpakaļ uz gardajām pusdienām. Gustavam patīk šad tad kaut ko saviem draugiem nozagt – misiņa rokturus, Dartanjana apbalvojumu kausus vai runājošo papagaili Friti –, un mūsu varoņu ģimene viņam to labsirdīgi atļauj (ar dažiem izņēmumiem). Gustava tetovējumi ir zīmēti ar pildspalvu, un ik pa laikam jāatjauno.
Mudītes Treimanes tulkojumā grāmatas valoda ir raita un ļauj nojaust, cik rotaļīgi varoņi sazinās zviedriski, piemēram, telefons viņu pasaulē ir telifons, savukārt apakšbikses – apakšbukses. Grāmatā ļoti bieži ir citēti popmūzikas dziesmu teksti, kas zviedru lasītājiem droši vien prātā ieskanas kā melodija.
Šīs grāmatas galvenie varoņi nebūt nav labestīgi, bet visai egoistiski un brīžiem pat ļoti nejauki, piemēram, daži varoņi Dartanjanu vai kādu no viņu sētā ienākušajiem viesiem mēģina ievilināt šķūnī pie snaudošajiem tīģeriem: ar lielu varbūtību, ka upuris tiks saplosīts. Tas viņiem šķiet šausmīgi uzjautrinoši, bet pēcāk pašus pārņem bailes, ka šķūnī ievilinātais patiesi ir pagalam. Vai arī varoņi izdomā smalkā restorānā pieēsties visdārgākos ēdienus un aizlaisties nesamaksājušiem. Šādas nianses kā neglaimojošas varoņiem uztvēra arī mans mazais asistents, un mums abiem bija viela pārrunām.
Kopumā šī grāmata ir viena liela ampelēšanās. Līdzīgi kā brīžos, kad rūpīgi sakārtotā mājoklī iebrāžas nevaldāms draisku bērnu bars un viņiem tiek ļauts visu savandīt juku jukām: galds var būt kuģis, marinētu gurķi var ēst, apziestu ar šokolādes sviestu, nepastāv nekādi noteikumi un ierobežojumi. Tieši tāpat ampelējas grāmatas varoņi: uzvedas kā mazi bērni, reizēm savtīgi un egoistiski, un negrib dalīties, un būt zaudētāji šajā pasaulītē, kurā jebkas ir iespējams un nekas nav neiespējams, un nedarbojas ikdienai piedienīga loģika, vērtības un principi. Varoņi izdomā savdabīgas rotaļas: "Viņi sāka spēlēt, ka ir gorillas, jo tas vienmēr ir uzjautrinoši. Un viņi lēkāja, meta cits citam ar riekstiem un klaigāja, bet Dartanjans gandrīz tūlīt pārskaitās, jo viņam visu laiku vajadzēja būt gorillu bērnam, kuru pārējie raustīja un iekaustīja." Viņi ēd nesavienojamas lietas un traucas mežonīgā ātrumā ar auto, kuram nemaz nav motora. Grāmatas varoņiem nav nekādu ierobežojumu, viņi rīkojas spontāni un dara visu, ko vien vēlas, līdz tas apnīk, un tad ķeras pie nākamās nodarbes. Šķiet, tā ir atslēga, kāpēc darbs tik ļoti patīk bērniem un lielai daļai pieaugušo. Un brīdī, kad varoņu vietā iztēlojas četrgadīgus bērnus, viņu uzvedība šķiet pilnīgi saprotama.
Jāatzīstas, kaut arī man negāja viegli atšķirībā no klausītājasistenta, kas katru vakaru lūdza: "Nu palasi vēl, palasi vēl!", grāmatas beigās es tiem rakariem biju jau nedaudz pieķērusies. Viņi ienāca arī mūsu ģimenē, piemēram, kad Jēkabs kafejnīcā tiesāja citu bulciņu pēc citas "nu gluži kā Masarīns" vai arī, pamostoties drēgnā rītā, kad aiz loga plīkšķ, es pilnīgi spēju asociēt sevi ar Lorangu: "Kādu rītu Loranga pamodās no tā, ka līdakas pīkstēja un lietus gāza kā ar spaiņiem. Krietni sadusmojies, viņš nolēma gulēt vēl un nelikties zinis par šo dienu."
