LU konference
Hūba un Mīles grāmata ir par Dieva esamību. Neskatoties uz tēmas nopietnību, teksts paredzēts pirmsskolas bērnu auditorijai un nedaudz pieaugušākiem bērniem, jo diez vai sākumsskolas apmeklētājs izpratīs Dieva jēdzienu, kad bērnības autoritāte ir vecāki. Bet grāmata tieši sagatavo augsni pirmajai tikšanās reizei ar Dievu (kā jēdzienu). Latviešu literatūras vēsture rāda jautājuma „Kas ir Dievs?” nozīmību. Piemēram, savulaik Anna Brigadere triloģijā „Dievs, Daba, Darbs” tēloja, kā galvenajai varonei Annelei pakāpeniski apziņā nostiprinās Dieva jēdziens un viņa klātesamība; savukārt Friča Bārdas dzejolis „Maza cilvēka vakara lūgšana” mazajam bērnam liek apjaust Dieva varenību. Neomītisms ir klātesošs arī mūsdienu tekstos, kas paredzēti pieaugušajiem, bet, ja bērnu grāmatā vērojama savdabīga interpretācija par Vecajā Derībā atainoto Noasa šķirstu un grēku plūdiem – tas ir notikums.
Bērnu literatūras tekstos lielākoties dominē ceļa motīvs kā piedzīvojums ar morāles vai didaktikas šķipsniņu. Šīs grāmatas kontekstā ceļš ir iniciācijas process, lai saprastu, ka Dievs ir klātesošs, lai arī neredzams. Tekstu ievada stāsts par pingvīnu šaubām, pārmetumiem un kritisku attieksme pret Dievu: „ – Mūs radot, viņš būs kaut ko saputrojis, – atbild mazais pingvīns, – mēs esam putni, bet ožam pēc zivīm, mums ir spārni, bet mēs nemākam lidot.” (7. lpp.) Trīs pingvīnu (diemžēl tekstā darbojas bez personvārdiem, vienkārši divi lielie un mazais pingvīns) vienmuļo dzīvi, kur „(..) visur tikai ledus un sniegs un sniegs un ledus, un ledus un sniegs.” (3. lpp.) izmaina tauriņa parādīšanās. Diemžēl tauriņš tiek nogalināts, kas izraisa veselu notikumu ķēdi – piemēram, grēku plūdi, pēc kuriem mazais pingvīns gluži kā Neticīgais Toms sastopas ar Dievu un pārliecinās par Dieva iejaukšanos pasaules lietu kārtībā. Grāmatas noslēgumā baloža sacītais „ – Ta i olikoka riņš, (..).” (52. lpp.) („Tas ir olīvkoka zariņš.”) uzrāda pingvīnu attiecībās ar Dievu jaunu sākumu. Mazais pingvīns taču tieši empīriski pārkāpj paša neziņas robežu, nevis ieslīgst apkārtējo uzspiestā spriedumā par Dievu. Izglābjoties no nāves, pingvīnam svarīgi konstatēt, ka pasauli balsta augstāki spēki – un arī šķietami mirušais tauriņš augšāmceļas.
Teksts ir gana asprātīgs, kas gan lielākoties saistīts ar mazā pingvīna dzīvi – mazajam lasītājam visvairāk simpatizēs tieši šis mainībā esošais tēls: putnēns tiek noslēpts koferī, izliekas par Dievu (pieļauju, ka šis brīdis grāmatā no ortodoksālu ticīgo puses varētu būt vērtējams negatīvi), pārģērbjas par baloža sievu utt. Lai gan dzīvnieciņu tēli ir individualizēti, dažviet nepamet sajūta, ka, piemēram, balodis ir tik grotesks, ka tam nav nekāda sakara ar Bībelē minēto balodi, arī vizuāli tas šķiet tāds ķēmīgs, kas nemitīgi gaida pateicības apliecinājumus no Dieva. Balodis mainās, kad Noass pateicas par viņa nesavtīgo darbu, atrodoties kopā ar nepaklausīgiem, ēdelīgiem un nevaldāmiem dzīvniekiem: „ – Jau četrdesmit dienas es nepārtaukti esmu uz kājām, – balodis dusmās iekaist, – abām žirafēm piemetās jūrasslimība, pārkārušās pār reliņiem, viņas visu laiku vēma, pāvs uztraukumā bija iepletis asti un aizņēma tik daudz vietas, ka citiem vairs nebija, kur palikt, un no Noasa arī nav nekāda lielā labuma, jau četrdesmit dienas viņš sēž ieslēdzies savā kajītē un atsakās nākt ārā, visa atbildība gulstas uz maniem pleciem, bet vai jūs domājat, ka kāds man par to “paldies” ir pateicis? Nekā tamlīdzīga!” (39. - 40. lpp.) Latviešu literatūrā grāmatas tēli nav bijuši izplatīti (vairāk tomēr dominē mūsu klimata joslas fauna – mums taču ir lāči, vilki, lapsas un zaķi!), tādējādi pingvīniņi var izraisīt sarunas ar vecākiem vai pedagogiem arī par populārzinātniskiem jautājumiem. Šis putna tēls pašlaik ir arī viens no visvairāk masu kultūrā tiražētajiem – piemēram, multiplikācijas filmās ("Happy Feet", „Madagaskara”, „Pingvīnu dziesma” filmiņā „Lote un Mēnessakmens noslēpumā”, „Popera kunga pingvīni” u.c.).
Grāmata ataino mazā pingvīna Dieva meklējumus, bet vai tas joprojām liks mazajam lasītājam pašam definēt un atšifrēt to, kas ir Dievs? Nešaubos, ka sprīdi garu dzīparu “Pulksten astoņos pie Noas šķirsta” cienītājs sevī ieaudīs.
