„no turienes netikt projām”. Jāns Kaplinskis „Balts papīrs un laiks”

Jāns Kaplinskis (Jaan Kaplinski, 1941) ir igauņu rakstnieks, dzejnieks un esejists. Viņš tiek saistīts ar igauņu dzejas „zelta laikmeta” (sešdesmitie gadi) paaudzi[1], lai gan turpina rakstīt arī mūsdienās. Viņa literārais sniegums mērāms vairākos dzejas krājumos[2] un apbalvojumos, tostarp viņš ir bijis Nobela prēmijas kandidāts[3]. J. Kaplinska personības daudzšķautņainību atklāj arī viņa erudīcija un interese par dabaszinātņu sfērām, piemēram, botāniku vai astronomiju, turklāt viņa vārdā ir nosaukts asteroīds[4]. Atgriežoties pie literatūras, latviski pieejami viņa stāsti krājumā „Kas ko ēd, kurš kuru apēd” un romāni „Acs” un „Tā pati upe”, kur būtiska nozīme ir garīgiem, reliģiskiem meklējumiem. Latviešu dzejas valodā viņu ienesis dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš: pirms četrpadsmit gadiem izdota J. Kaplinska dzejas izlase „No putekļiem un krāsām” un šogad – dzejas izlase „Balts papīrs un laiks”. Gan vizuāli, gan saturiski, gan kvantitatīvi šīs izlases ir atšķirīgas. Kā atdzejotājs atzīstas grāmatas „Balts papīrs un laiks” ievadvārdos, jaunākās J. Kaplinska dzejas izlases pamatbāze ir apjomīgā un daudzveidīgā Igaunijā izdotā izlase „Uzrakstītais. Izvēlētie dzejoļi” („Kirjutatud. Valitud luuletused”; 2000), kuru pētot G. Godiņš ir atdzejojis gan jaunus igauņu dzejnieka dzejoļus, gan tiecies restaurēt jau iepriekš publicēto atdzejojumu kvalitāti[5].

Dzejas izlasi „Balts papīrs un laiks” no abām pusēm ietver dzejas sūtību definējošas poētiskas esejas. Grāmata sākas ar apjomīgu, slejā rakstītu dzejoli-eseju „Par dzejošanas mākslu”, savukārt noslēdzas ar J. Kaplinska eseju „Kas ir dzeja?”, kuras nosaukumā izvirzīts šķietami neatbildams un neabstrahējams jautājums un kura zināmā mērā attaisno nevienmērīgo dzejas ainavu šajā izlasē un pat šajā laikmetā. Ievadošā eseja ir asociatīva, dzejnieka klātbūtni formulējoša, un tā atvērti izsīkst ar saikli „un”, it kā kļūstot par saistvielu vai degvielu starp krājuma dzejoļiem. Izlasi „noslēdz” eseja, kas kļūst par grāmatas „smaguma punktu”, tiecoties veidot dialogu ar dzeju. Par tās filozofiskuma potencēm daudz reflektē dzejnieks un kritiķis Artis Ostups recenzijā „Īstenībai pa pēdām”[6]. Savukārt eseja, kas iesākas ar „grūto jautājumu”, dekonstruē „Radītāja kultu” un aktualizē „atvērto cilvēku”, ko raksturo informācijas atlasīšanas spēja. Iespējams, te var vilkt paralēles ar tendencēm poststrukturālisma teorijā, tomēr, domājot 2015. gadā iznākušās izlases kontekstā, 1975. gadā rakstītā eseja „Kas ir dzeja?” joprojām atstāj efektīvu iespaidu daudzslāņainības un starpdisciplinaritātes dēļ: eksaktas likumsakarības izskaidro humanitāro sfēru.

Grāmatu „Balts papīrs un laiks” veido gaumīga, cēloņsakarīga kompozīcija. Dzejas izlase sastāv no noslēgtām deviņām nodaļām. Katras nodaļas nosaukumu veido kāda dzejas rinda. Katra daļa sliecas izrietēt no citas, pieļaujot pat dialektisku principu, ko var konstatēt, izvērtējot dzejas intonāciju un stilistiskos paņēmienus. Starp nodaļām ir iespējams atrast aktivitātes un pasivitātes attiecības, tomēr, cik ātri tās tiek atklātas, tik drīz tās izzūd:

„Krēsls, uz kura tu sēdi, puķe uz palodzes, papīrs uz galda,

zīmulis rokā, arī roka un tu pats – viss

pazūd, izgaist, zaudē kontūras,

tik tikko ar acu kaktiņu spēj

izsekot līdzi tam, lai acs un doma

neaizlēktu sāņus un uz priekšu.” (334)

Par spīti ilūzijai par saturisku elementu noteiktību vai, J. Kaplinska dzejoļa vārdiem, šai izklaidībai, kas „lietām piešķir skaidrību” (334), nodaļu stabilie faktori, kas ļauj identificēt to atmosfēru, ir diezgan fiziski un saistīti ar formu: reizēm dzejoļu dinamiku raksturo kāpņu forma, kritumu un kāpumu formas, lielo burtu lietojums, arī žanriska specifika, piemēram, dzejas ciklu biežums. Garie, blīvie un dažkārt pat dzejprozas terminu attaisnojošie dzejoļi mijas ar īsiem, rimtiem un lakoniski dzejoļiem, kas saistāmi ar haiku vai tankas formu transformāciju (nodaļā „Viegli ir smagam būt”). To var izskaidrot ar J. Kaplinska interesi par Austrumu filozofiju, piemēram, daoismu un dzenbudismu. Saistībā ar šo specifisko kultūrslāni rodas kāda asociācija par dzejas izlases „Balts papīrs un laiks” vāku, kura dizainu veidojis Zigmunds Lapsa. Krāsainie (pelēkā, sarkanā, zilā) „tintes traipi” uz grāmatas vāka rada asociāciju ar Ķīnas kaligrāfiju un tušas glezniecību – uz viegli drapētā baltā vāka ir nojaušams izplūdis burts „K”, kura izšķīšana rada pārvietošanās un kustības nozīmi.

Tikpat bieži dzejā sastopami antīkās kultūras motīvi: paradoksālo dialogu klātbūtne, Romas kultūras kodi, stoicisms. Reizēm liriskais „es” atskārš nīčeānisko pasauli, kurā Dievs ir zudis, un tas rada atskārsmi, ka „pasaule notiek pati” (295). Akcentēta tiek nevis lieta vai iemesls, bet darbība kā tāda, bezgalīga tagadne. J. Kaplinska lirisko „es” raksturo tādas īpašības kā pretrunīgums, vienotības iluzorums, kas savstarpēji saistās ar tieksmi pēc apskaidrības, patiesības, ar vēlmi izkļūt no vēstures un dzīvot „īstenībā tā kā aklie gaismā” (87). Poētiskā realitāte izlasē ir intertekstuāla, arī fragmentēta, brīžam it kā irdena – tā asociējas ar japāņu dārzu, kurā viss zūd bez pēdām, tomēr beigas nav absolūtas:

„viss ir tikai zeme jūra

vējš un gaismas nākums

ļaudis oļi mākoņi

laiks un gals un sākums” (323).

Bieži liriskais „es” reflektē (raksturīga pozīcija) par virsmām un nospiedumiem, par mainīgo un nemainīgo, tomēr šīs nav bināras attiecības, bet gan daudzslāņaina izpratne: balts papīrs ir virsma, kuras varā nonāk dzejolis – laika nospiedums, bet laiks ir virsma, kuras varā nonāk cilvēks. Katra no šīm realitātēm nostājas savstarpējā virsmas pozīcijā, bet top arī par nospiedumu:

„Balts papīrs un laiks – vienu

es aizpildu pats, otrs aizpildīsies arī bez manis.” (256)

Tomēr šis nospiedums nav absolūts – tāpat kā uztvere (komunikācijas rezultāts), kas iegūst formu, lasot dzejoli. Baltais papīrs un laiks ir divi saturiski nedalāmi lielumi, „pirmskaitļi”, kuru īpašības ir mainīgas, un tie kļuvuši par visaptverošu un koncentrējošu grāmatas atmosfērisko titulu. Interesanti, ka nosaukuma pamatā ir dzejolis vienā no filozofiskākajām J. Kaplinska izlases nodaļām „Bez Dieva, bez režisora, bez diriģenta”.

Grāmatā lirisko „es” determinē dažādas stihiskas dabas parādības un materialitātes, piemēram, ūdens, vējš, zeme, kas bieži transformējas citā stāvoklī, piemēram, avotu miglā, kāpās, kupenā. Marīniskās ainavas dažkārt alegorizē mīlestības un apziņas liriskās attieksmes. Tam līdzās ir daudz putnu tēlu (dzeņi, dzērves, bezdelīgas), kosmisku elementu (zvaigznāji, ziemeļblāzma) un veģetācijas, visbiežāk nelieli savvaļas augi, ziedi, kuri fascinē ar savu neparasto nosaukumu (mezembriantēmas) vai latīnisko apzīmējumu, tādējādi radot pat enciklopēdisku un vienlaikus eksotisku noskaņu. Reizēm detalizēti ziedošās gleznas kontrastējoši nomaina aukstas, sasalušas, destruktīvas ainavas un tumsa saistībā ar lingvistiskām pārmaiņām – ciešamās kārtas lietojumu. Būtisks faktors dzejoļa atmosfērā ir krāsa, visbiežāk tīra, ietilpīga, – tā apzīmē kādu vielisku klātbūtni, piemēram, radīšanas impulss rodams „zilā liesmā” (226), bet sarkano krāsu var saistīt ar uguni, mīlestību, kas izteikti atklājas izlases nodaļā „Sarkanas lapsas kā uguns liesmas kalnos”. Krāsa ir arī mainīguma pazīme (dzejolī „Varavīksne” vai „Tinte vēl nav nožuvusi”), bieži tā ir ahromatiska, tā apzīmējot kaut ko pāri laikam esošu un statisku. Liriskā „es” dinamiku nosaka arī industrializācijas un vēsturiskā laikmeta degradējošā klātbūtne, tostarp protests pret imperiālistisko domāšanu, ko dramatizē tādi stilistiskie izteiksmes līdzekļi kā gradācijas, litotas, tiešās runas, prievārdu izmantojums un imperatīvi. Tāpat vārdu dubultojumi, atkārtojumi rada pārdzīvojuma intensitāti un vienlaikus katarsiski atbrīvo dzejoļa „telpu” no smaguma (dzejolī „Bites bites” un „Caurredzamība”). Destrukcijas svarīgumu norāda mūžības esamība, kurā „nav ne pagātnes ne nākotnes ne arī tagadnes” (190), un tiekšanās pēc skaidras misijas apziņas. Tas ir eksistenciāli būtiski J. Kaplinska refleksiju un šaubu pārņemtajam liriskajam „es”.

Šķiet, J. Kaplinska izlases uzdevums ir reprezentēt lirikas daudzveidību, mainīgumu, tomēr tuvāk noslēgumam, kur parādās retrospektīvi notikumu reģistri un vietumis dienasgrāmatas elementi, pagaist ainavas „asums”, rodas līdzenāka telpa, pat zināma monotonija un vienveidība izteiksmē, kas brīžam garlaiko. Varbūt to var izskaidrot ar tēlu raksturu. Kopumā tie J. Kaplinska dzejā nav pašmērķīgi, drīzāk dominē klusi, vienkārši, pat tīri un diezgan abstrakti tēli. Reizēm tie ir pārāk neitrāli. Varbūt to attaisno tas, ka tēls ir apzināta daļa no sentences un tas nedrīkst nomākt kodolīgu izteikumu. Līdz ar to lakonisms atbrīvo telpu dziļākam saturam. Nodaļā „Tā pati jūra mūsos visos” atziņa dzimst, mijoties paralēlismiem, savukārt nodaļā „Ja Dievs ar tevi ir runājis” apkopotajos dzejoļos izteikti jūtama epifānijas maniere, refleksīvas lietu un ideju pasaules definēšanas mēģinājumi, folklorā sastopamu parunu stilizācijas. Šajā nodaļā ir dzejolis „Sākumā nav saturs, ir tikai forma” – pamācība, kā pagatavot dzejoli, dzejoļa „ķīmiskais” sastāvs un Tristana Carā dadaistu „dzejas receptes” reminiscence[7]. Šķiet, tā noslēgumā tiek noformulēts ideālais dzejolis:

„Tad vairs nav

formas,

ir tikai saturs, un kad bērni iziet virtuvei cauri,

nav vairs pat tā.” (337)

Tātad atbrīvošanās no formas, no mainīgā un beigās pārtapšana jaunā agregātstāvoklī vai, esejas „Kas ir dzeja?” vārdiem, kontakts ar īstenību ir laikmetu iespaidā radītā valodas telpiskā vienība – dzejolis. J. Kaplinska gadījumā par dzejoli iespējams runāt kā par intelektuālu domāšanas veidu. Te, protams, var meklēt saistību ar postmodernisma teorijām, bet tāpat var apzināt modernisma, tostarp impresionisma un ekspresionisma poētikas elementus.

J. Kaplinska izlasi „Balts papīrs un laiks” raksturo blīva un daudzšķautņaina filozofiskās un liriskās dzejas ainava, kas izsmeļoši seko cauri dzejnieka daiļradei un uzskatiem. Brīžam tā ir kinematogrāfiski epizodiska pasaule, gandrīz eksistenciāli iekodēta realitāte, tomēr tā norāda uz perspektīvu, papildinājumu, pieļaudama dialektisku principu. Tāpat precīza, tīra, bet arī emocionāla un kaislīga. Kopumā J. Kaplinska dzejoļos jaušamas minimālisma noskaņas, tomēr brīžam tie ir nospriegoti ar klaju sāpi un protestu par dažādām laikmetu raksturojošām problēmām. Izlases „Balts papīrs un laiks” lasītājam ir jādeg ar lēnu un uzmanīgu „liesmu”. Lasot J. Kaplinska dzejoļus, nedrīkst aizmirst, ka tas ir ietilpīgs un aizrautīgs G. Godiņa atdzejošanas darbs, kas savā pirmsākumā ir atslēga uz igauņu dzejas pasauli un ilgstošas dzejnieka un atdzejotāja draudzības rezultāts. Jāatzīst, ka J. Kaplinska dzeja ir aktuāla parādība saskarsmē ar latviešu kultūrtelpu un varētu pretendēt pat uz tālākiem pētījumiem par saistību ar dažādām latviešu dzejas parādībām.

[1] Godiņš, G. (2015.) Ievadam // Kaplinskis, J. Balts papīrs un laiks. Rīga: Mansards, 6. lpp.

[2] Jaan Kaplinski: Bibliography // Estonian Literature Centre // skatīt:

www.estlit.ee/elis/

[3] Jaan Kaplinski: Biography // Estonian Literature Centre // skatīt:

www.estlit.ee/elis/; Salumets, T. (2006) Conflicted Consciousness: Jaan Kaplinski and the Legacy of Intra-European Postcolonialism in Estonia. // Kelertas, V. Baltic Postcolonialism: On the Boundary of Two Worlds: Identity, Freedom and Moral Imagination in the Baltics. Amsterdam, New York: Rodopi, p. 432

[4] JPL Small-Body Database Browser: 29528 Kaplinski (1998 AN8) // NASA: Jet Propulsion Laboratory: California Institute of Technology // skatīt: ssd.jpl.nasa.gov/sbdb.cgi

[5] Godiņš, G. (2015) Ievadam // Kaplinskis, J. Balts papīrs un laiks. Rīga: Mansards, 7.—8. lpp.

[6] Ostups, A. (2015) Īstenībai pa pēdām. // Latvju Teksti, Nr. 3[27], 64.—66. lpp.

[7] Tristan Tzara, „Pour faire un poème dadaïste”; Klāva Elsberga atdzejojumu latv. val. skatīt 1997. gadā apgādā „Enigma” izdotajā grāmatā „Annai Blūmai: vācu dadaistu dzejas izlase”.