Sliekšņa situācijā. Jānis Vādons „Pagaidām iesāpas elpa”

Krājumu nosacīti var iedalīt divās daļās – dzejoļi, kas uzrunā vairāk un kas uzrunā mazāk. Mani kā lasītāju piesaistīja grāmatas pirmā daļa bez konkrēta pieturas punkta, jo šajā daļā dzejas teksti vieglāk padodas lasītāja interpretācijai, taču atsevišķos dzejoļos uzrakstītais ne vienmēr attaisnojas, t. i., kļūst ne līdz galam izprotams vai gluži pretēji – ir paredzams vai klišejisks:

„(..) uz galda

no spalvaskāta pil tinte. Mēs to vērojam,

sastājušies tā, lai nepieskartos viens otram,

lai instinkti, kas savelk pirkstus dūrē

un liek noskūpstīt miglu svešās acīs,

brīvai ieelpai atstātu vismaz tik daudz,

cik klusums, kas savieno sīkos pakšķus.

nekad mēs te nebūsim vieni, neviens vārds,

kuru aizņemamies un izdvešam lūpās (..)” (64)

Šādu tendenci var novērot arī atsevišķos mīlestībai veltītajos dzejoļos, kas rada iespaidu par dzejas vēstījuma nevēlēšanos „atrisināties” piedāvātajā teksta rāmī:

„(..) bet tavi mati smaržo kā jūra,

ap kuru apliekusies kraujas delna.

nogāzē kritušo koku stumbri kā likteņa

līnijas (..)” (58)

vai

„(..) tu pienāc no aizmugures. kailums

vēss smaržo pēc sapņiem, kuru pelni

plīvo pār zudušu valodu drupām. (..)” (IV, 48)

Lai gan spēle ar interpunkcijas lietojumu/nelietojumu, kā arī teksta izvietojumu pantos rosina lasīt tekstu radoši un dažādi to interpretēt, tas neattaisno jau daļēji paredzamo tēlu izvēli. Iespējams, šis ir apzināts māksliniecisks „solis”, lai izteiktu dzejolī pausto atsvešinātības ideju:

„(..) mēs skatāmies tikai paši uz sevi,

Šorīt pasauli nosargājuši klusuma ēnā.” (IV, 48)

Jāņa Vādona dzeja ir mainīga. Vienlaikus paredzamais sadzīvo ar oriģinālu tēlainību, kas rada iespaidu, ka ar fotogrāfisku precizitāti notverta mirkļa ārējā (fiziskā) būtība tēlaini atrisina arī notikuma iekšējo vēstījumu. Daudzos gadījumos tas izdevies ļoti oriģināli, izmantojot precīzus tēlus, kas viens otru veiksmīgi papildina. Piemēram, sekojošajā dzejolī risināta situācija, kurā nekārtības klātbūtne ir atslēga un vienīgais liecinieks par iepriekšējo dienu, kas pazudusi no atmiņas:

„(..) bet rīt mēs modīsimies

nakts pamestā tukšā glāzē

un tikai nekārtības ģeometrija mums apkārt

būs atzīmējusi soļus no sapņa izslīdējušai dejai” (21)

Šādu ārēji pretēju tēlu sapludināšana (lietu nekārtība – ģeometrija (nosacīta kārtība)) izceļ dzejoļa vēstījumu, palīdzot atrisināt iepriekšējās dienas notikumus un sajūtas (sapnis).

Jāņa Vādona dzejas krājumā ietverto dzeju var raksturot kā introvertu. Dzejas cilvēks nevēlas ietekmēt notikumu gaitu, viņš drīzāk ir novērotājs vai fotogrāfiski fiksē sev apkārt notiekošās dzīves telpas kustības. Dzejas cilvēka apdzīvotā telpa visdrīzāk ir ceļojums savā iekšējā pasaulē, izmantojot ārējās pasaules reālijas. Tas ir atklājums gan lasītājam, gan viņam pašam. Dzeja atgādina fragmentārus mirkļus, kas brīžiem maksimāli sakāpina dzejas cilvēka iekšējās izjūtas un piefiksē arī viņa apdzīvoto telpu. Dzejas telpa ir mainīga un bieži vien svārstās starp nosacītu objektīvās pasaules realitāti un izdomāto pasauli. Turklāt dzejas cilvēks atrodas pasaules telpas perifērijā – nomalē vai provincē. Tas paspilgtina viņa atšķirīgo pasaules uztveri un attieksmi pret apkārtējiem notikumiem: „lielie notikumi” kļūst mazāk svarīgi un „zaudē” iekšējai lietu kārtībai, kas eksistē perifērijā:

„... es dzīvoju turpat ielas galā. dažkārt

trīc lapotnes no karaļa sūtņu taurēm.

princesi un puskaraļvalsti viņš nesola.

ziņas ir nenozīmīgas: bijis karš, uzvarētājs

nožēlo savus iekarojumus...” (54)

Perifērijas akcents ir raksturīgs visam dzejoļu krājumam. Atrašanās provincē ne tikai apvieno vietējos notikumus ar „pārējās pasaules” aktualitātēm, bet arī izsaka dzejas cilvēka stāvokli attiecībā pret dzīvi. Tā bieži vien ir ļoti pasīva un neietekmējama, pārtopot komiskā neveiklībā un manipulējot ar „sevis atstāšanas” motīvu. Dzejas varonis pamet savu personisko telpu:

„es neko nevaru padarīt –

zinu, tieši šobrīd aiz loga zied ķirši.

piepeši tu nāc pār pagalmu.

man viss krīt no rokām,

uz es pats izkrītu no sevis, no visa

un tu mani turi tur – tajos ķiršu ziedos.”(I, 59)

Kopējais dzejas tonis un „garastāvoklis” ir salīdzinoši vienveidīgs. Iespējams, tas ir dzejas cilvēka iekšējais stāvoklis un māksliniecisks paņēmiens, pat zināms maksimālisms, kas liek detalizēti izdzīvot konkrēto mirkli. Kādā no dzejoļiem dzejas cilvēks fiksē ikdienas radošo rutīnu, aiz kuras vārtiem notiek dzīve:

„kad durvis atsprāgst vaļā un gaisma ieveļas no sētas puses,

rīts atkārto to pašu scenogrāfiju. (..)

agro kafejnīcu smarža te nokļuvusi neizprotami – pāri veselam kvartālam,

tālumā – tavs aizbraucošais tramvajs un pa ceļam scenogrāfija arī tā pati: ” (31)

Teorētiski J. Vādonu interesē daudz kas, taču daudz kas no viņa dzejā ietvertā paliek kā butaforija, ko viņš pats vienā no dzejoļiem ir atklājis. Objektīvās pasaules reālijas subjektīvajās pārdomās praktiski nepārkāpj tās robežas, tas ir, dzīvojot perifērijā, objektīvā pasaule ir tikai fakti un nosaukumi, kam nepiemīt plašāka nozīme:

„(..) es redzu tavas mātes sāpošās acis, kad viņa viena runā tumsā.

nē, es redzu tavu mammu jaunu, un viņai kaut kur starp Lielupi un Dzintariem (..)” (19)

Dzejas cilvēka patiesība eksistē kaut kur starp objektīvo un subjektīvo pasauli, piemēram, laika ziņu prognozē objektīvā informācija ir zaudējusi savu nozīmību un izsaka dzejas cilvēka iekšējo stāvokli – patiesā pasaule iegūst komisku izskatu:

„(..) laika ziņās

Sinoptiķis muļķīgi raibās biksēs

Grozās pār Zemgales līdzenumiem (..)

Prognoze esot neskaidra (tuvuma gaisma. Un tuvuma tumsa. Savādais

miers, kad mūzika jau sākusies). Bieži pietrūkšot saules. Jā, un arī tā paša,

tikko neredzētā, dzīvā, pavisam miesīgā un nekādi pat

no akmens neizdeldējamā.” (11)

J. Vādona dzejai piemīt zināms skaudrums, un dzejas cilvēks vairāk šķiet pasīvs novērotājs, nevis dalībnieks. Tekstu reti papildina, piemēram, asprātīga ironija, kas vienlaicīgi varētu kalpot kā atkāpe no dzejas „ikdienas” un savā ziņā pildītu arī pašsaglabāšanās funkciju. Tā vietā nāk zināma nolemtības sajūta, kas krājuma kontekstā iegūst arī plašāku kontekstu, paradoksāli skaidrojot dzīves notikumus. Piemēram, šis dzejolis risina mātes/bērnu motīvu, paaudžu nomaiņu, kas skaudri prognozē pesimistisku dzīves turpinājumu:

„ (..) mātes uz sliekšņa atvadās no bērniem – apskāviens, buča

un klusa lūgšanās, lai saudzē, lai sargā tas, kas izpostīs viņu dzīvi (..) ” (31)

„ (..) tad grāmatnīcā meklē jaunāko izdevumu par aizvēsturi. parkā sēž mammas ar iemigušiem bērniem.

atšķir pirmo lappusi: „the beginning they could not afford”. (51)

Ikdienas ritmiskums un tās telpas „poētiskā garlaicība” izceļ dzejas atziņas un novērojumus, kas kalpo par fonu jau plašākiem notikumiem un ārējiem novērojumiem. Piemēram, izmantojot nāves motīvu, dzejas cilvēks fiksējis parejas posmu no bērnības uz pieaugušā dzīvi:

„... nesdama kaķa saplēstu putnu, pār pagalmu nāk raudoša meitene,

un kad putns nomirst pie viņas krūtīm,

vēl viens bērns ir kļuvis par vecu bērnībai. (..)” (32)

Pēc manām domām, šī tēma ir viena no interesantākajām Vādona dzejas krājumā. Dzejniekam izdevies fiksēt paaudzēm vai paaudžu nomaiņai raksturīgās detaļas un simbolus. Svarīgs ir arī nāves motīvs, kas iezīmē pārejas posmu un par pagātnes lieciniekiem atstāj dažādas detaļas:

„(...) grabinos ap slēdzeni. pie sliekšņa pamestajā

atslēgu saišķī katrs, pirms nozudis taipusē,

iekarinājis kādu nieku: ģīmetnes medaljonu,

bērna piena zobu, sīkus drēbes maisiņus,

kuros ir tuvinieku pelni vai zeme

no tāliem ceļojumiem (...)”(VIII, 54)

Pretī ierastajam cikliskumam un dzīves vienveidībai dzejas cilvēks vietumis tai pretojas īpatnā veidā, piedāvājot savu izbēgšanas variantu:

„... bet logā ieraudzījis pastnieku kas nes man algu

nevaru izšķirties vai aizslēgt durvis

vai uzdāvināt visu kas man ir” (9)

Kopumā krājumā var nojaust dzejas cilvēka vēlmi sadzīvot ar apstākļiem, kuros tas mitinās. Tagadnes mirkļa izkāpinājums nevis atbrīvo no pagātnes un nākotnes, bet gluži pretēji – ierobežo. Tas kalpo kā papildu māksliniecisks līdzeklis, lai paspilgtinātu kopējo dzejas intonāciju. Šajā ziņā jāuzsver, ka unikāla ir autora radītā tēlainība, kas bieži sliecas kļūt pat sirreāla vai tikai šim dzejniekam raksturīga, pārkāpjot ierastās realitātes robežas. Dažādās parādības viegli pārtop par dzejnieka asociatīvās plūsmas instrumentiem:

„ (..) uz manas ādas

svelmes ēnas un laiks, kas staigā pār tavu augumu.

pirksti meklē slepenas kabatiņas

sadegušo alku tuksnešos,

un brīžos, kad starp mums iespraucas telpa,

notis mūs ielenc mūs kā naktssargi apgaitā

un uz skriemeļu taustiņiem nospēlē Für Elise. (..)

bet tavi mati smaržo kā jūra,

ap kuru apliekusies kraujas delna.

nogāzē kritušo koku stumbri kā likteņa

līnijas (..)” (58)

Dažādu bezķermenisku parādību materializēšana ikdienas vidē pastiprina dzejnieka subjektivitāti un nostiprina īpatno pasaules uztveri, atsakoties no ierastā un racionālā pasaules redzējuma:

„(...) kā kaķēnus nakts mute

mūs nes. sargādama, kamēr mēs izglābjam sevi.” (67)

Tomēr, neraugoties uz jaunradīto pasaules telpu, nevar nepamanīt arī dzejnieka iekšējo redzi, kas piefiksējusi tam tuvo un apkārtesošo telpu. Dzejas cilvēkam veiksmīgi izdevies atdzīvināt apkārtējās vides nianses, tēlaini „fotografējot” pārmaiņas:

„tumsa vēl taustās cauri pilsētai

balto koka palodzi reizēm kā smilšpapīrs

saskrāpē sausas pelēkas mēles vai pati

vakarpuses gaisma (..)” (25)

Urbānās vides un notikumu tēlojums ir dzīvs un patiess. Autoram padodas apkārtējās telpas un tās notikumu attēlošana, padarot pilsētas tēlus kolorītus un interesantus:

„pilsēta, ielu švīkas. melni dūmu kaķi virs skursteņiem.

aiz zemas vaļņa dzegas vateņos tīti vīri

ar acu stobriem vispirms notēmē uz apvītušu sievu (...)” (III, 16)

Paralēli apkārtējās telpas fiksējumiem dzejas telpu papildina arī dažādi pagātnei raksturīgi tēli, piemēram, karavīri, karalienes, karaļi un pasaku videi raksturīgi tēli, kā arī vēsturiskas atsauces. Šajos dzejoļos, neskatoties uz vēsturisko kontekstu, dzejas cilvēks pesimistiski secina notikumus un iezīmē arī negatīvu nākotnes pareģojumu:

„(..) tālienes ļaudis

Izliektajās mugurās atpazīst nolādētus rēgus,

Kuru dēļ katra paaudze kailajos pauguros

Nododas karamākslas vingrinājumiem (..) (IV, 18)

Dzejas krājuma nosaukums „Pagaidām iesāpas elpa” sasaucas ar tā intonāciju, uzsvaru liekot uz vārdu „pagaidām”. Tas liek domāt, ka šajā krājumā apvienotie dzejoļi attiecas uz kādu noteiktu brīdi vai pārejas posmu, kas savā būtībā paredz vēl nedefinētas pārmaiņas nākotnē, kuras, iespējams, varētu materializēties dzejas tekstā. Grāmatas redaktors Jānis Rokpelnis ievada krājumu ar tekstu, akcentējot krājuma kopējo noskaņu: „Īsts dzejnieks ierodas pasaulē ar savu ceļu. Paša vēl neiestaigātu.” (5) Un tiešām – dzejoļu krājums atstāj iespaidu, kas autors vēl atrodas meklējumos. Tas attaisno dzejas neviendabību un svārstības starp nosacītu vienveidību un pārsteidzošiem tēlainiem pārrāvumiem, kas atstāj patīkamu dzejas pēcgaršu.