LU konference
Grāmata sākas ar epizodi kapos, un nāves tematika caurvij romānu, izskanot dažādās variācijās – tā var būt biedējoša, traģiska, skumja, absurda, traģikomiska utt. Līķi figurē gan Villija darbā un nostāstos, ko viņa draugi uztver katrs citādi, gan arī pašu varoņu dzīvē. Tomēr romānā ievītais rotaļīgums apslāpē drūmumu: „– Patiesībā tās kartītes arī vairs nav, – nosūrojās Villijs. – Vecmāmiņa pirms nāves nodedzināja taupības krāsniņā visus arhīvus. Vēstules, fotogrāfijas, pilnīgi visu. Teica, ka gribot vēl pēdējo reizi pasildīties pagātnes atmiņās.” (234)
Romāna fokuss nepārtraukti mainās, priekšplānā izvirzot te trijotnes, kas kādā brīdī pārtop četrotnē, dienas un nedienas, te Rīgas ainiņas vai vārdu spēles. Lasītājam jāpieņem, ka ar romāna varoņiem var notikt pilnīgi jebkas. Līdz ar to romāna sižets dažbrīd šķiet samocīts.
Taču jāņem vērā, ka tā funkcija ir būt nevis par spēcīgu mugurkaulu, bet gan par atspēriena punktu, no kura pēcāk rasties kolorītām epizodēm par pilsētas dzīvi un asprātīgām, vārdu spēlēm pilnām sarunām. Tā ik pa brīdim šķietami ne no kā romānā uzplaukst mazas ainiņas – tie ir varoņu novērojumi, viņu piefiksēti mirkļi, kas pāriet apziņas plūsmā, uzsūcot lasītāja uzmanību un liekot aizmirst par sižetu. Aiz šo pilsētas etīžu virsējās, ar aci noskenējamās kārtas autors ļauj rasties notikumam, kas virzās atpakaļ laikā. Un lasītājs, tik tikko ar galvenajiem varoņiem vēl bijis Lielajos kapos, attopas, pērkot saldējumu kopā ar mazu, garām braucošā tramvajā pamanītu puisēnu (23.–24. lpp.). Romānā var sastapt arī kādu Vecrīgas leģendu – sarkanās drānās tērpto Marijas kundzi, kas magnetofona skaņu pavadījumā Vecrīgā uz riņķi griež piruetes.
Autors īpatnēju lomu ir piešķīris valodai. Romānā, sākot jau ar nosaukumu, redzama nemitīga tekstu saspēle – autors varoņu dialogos ievijis reālajā dzīvē no cilvēku mutes daudzkārt dzirdētas šķietamas dzīves patiesības un virtuālajā telpā ne vienreiz vien visādos kontekstos lasītas frāzes, kas veidotas kā gatava atbilde teju jebkuram izteikumam un tiek lietotas reizēs, kad nav, ko teikt, bet atbildi palikt parādā negribas.
Valoda reti tiek izmantota, lai draugi savā starpā saturīgi sarunātos par kādu konkrētu tēmu vai vienkārši draudzīgi čalotu. Pārsvarā viņi svaidās vārdiem un tēmām, ļaujot valodai plūst un dzīvot, un viņu sarunas veidojas kā asociāciju spēles:
„ – Es vēl nekad neesmu zvērējis. – Pepiņš blisināja acis.
– Tad zvēri tagad. – Viņa nolaida skatienu noputējušās ceļmallapās.
– Nezvēri, Pepiņ, – teica Villijs. – Neesi muļķis.
– Es neesmu nezvērs, Villij, – Pepiņš laimīgi iesmējās.” (33)
Tukšvārdība un vienlaikus visu un neko neizsakošas prātulas ir tās nianses cilvēku komunikācijā, ko autors starp rindām uzsver visvairāk. Grāmatas lappuses pilnas ar frāzēm, ko cilvēki ikdienā lieto gan mutvārdu saziņā, gan rakstu valodā. Šķiet, autors ir zvejojis un izzvejojis daudzus komentārus no plašajām interneta ārēm, kas nepasaka neko citu kā „Jā, es te biju” un būtu pielīdzināmi koku un stabu „iezīmēšanai” suņu izpildījumā, bet romānā tie organiski iekļaujas varoņu sarunās. „Jā, haltūras. Par pliku algu tur neviens normāls cilvēks nestrādās” (66); „katrs cenšas kaut kā izdzīvot, laiki grūti” (69) – tā par darbu krematorijā stāsta Villijs. Toties reizēs, kad viņš grib izklausīties sevišķi dziļdomīgs, Villijs citē vecmāmiņu, vienmēr konsekventi atsaucoties uz avotu:
„ – Dzīvē šis tas ir jāziedo vispārības labā.
– Jūs tā domājat? – Betija atraisījās no Pepiņa skavām un neuzkrītoši piekārtoja matus.
– Tā teica mana vecmāmiņa, kad sētsvidū uz ozolkoka bluķa cirta raibajām vistām galvas, – teica Villijs.” (169)
Droši vien var vaicāt, vai romāna autors vēlas uzrādīt sarunu virspusējību, formas nozīmīgumu, kas ir manāms arī ikdienas komunikācijā, it sevišķi sociālajos tīklos, kur plašu piekritēju loku ap sevi pulcē tieši asprātīgākie ieraksti.
Taču V. Spāres romāns parāda arī latviešu valodas bagātības – tiešā nozīme koķetē ar pārnesto, divdomīgās situācijās tiek iesaistīti homonīmi. Vārdi veido cilpas, tie sasaucas, atbalsojas nereti pat ar vairāku lappušu intervālu, liekot lasītājam smieties brīdī, kad viņam ir izdevies aptvert kopainu:
„[..] – Kamēr mēs ar Pepiņu meklējam mammu, skrienam pa lidostu kā ārprātīgi, tu mierīgi tupi uz poda un ciniski uzliec visam kluci. Tu domā tikai par sevi.
– Kurš tad domā par citiem, kad gribas čurāt? – aizstāvējās Villijs. – Toties es atradu nēģeri. Tualetē arī atradu.
– Tu atradi nēģeri? Tiešām? – Sofija atkrita pret krēsla atzveltni. – Kāpēc uzreiz neteici? [..]
– Vispirms noklausies. Jā, es viņu atradu, – stāstīja Villijs, pavirzījies nedaudz tālāk no Sofijas. – Norāvu aiz ausīm no poda un tieši pierē iebļāvu: Where is a mother? Karoče, kur ir mamma?
– Un ko viņš? – Sofijai aizlūza balss.
– Baigi nomīza, – lepni teica Villijs. – Es knapi paguvu krosenes purngalu atraut no strūklas, kas mētājās pa kabīni kā ievainota kobra, kā notrūkusi un prātā sajukusi pažarnieku šļūtene, kas pazaudējusi ugunsgrēku un varbūt pat izpratni par grēku kā tādu.” (143–144)
Romāna nosaukumā ir izmantota universāla un ietilpīga, bet arī tukša frāze, ko, citējot savu vecmāmiņu, reizi pa reizei draugiem atskaņo Villijs: „Tu nevari dabūt visu, ko gribi.” Frāze rosina zinātkāri, un apstiprinājums tās šķietamajam patiesumam ir saskatāms gan draugu trijotnes, gan epizodisku tēlu dzīvē. Tomēr arī pēc romāna izlasīšanas konkrētu atbildi uz jautājumu, kas tad ir šis gribētais un nedabūtais, darbs nesniedz. Protams, grāmatas nosaukums ir tik visaptverošs, ka var mudināt lasītāju ieslīgt pašapcerē par paša gribēto un nedabūto.
Vladis Spāre ir gribējis attēlot valodas dabu, vārdu, frāžu, jēdzienu elastību un virspusējību vienlaikus. Atgādināt par interpretācijām, ko atļauj valoda, un norādīt uz cilvēku uzbūvēto valodas cietoksni, ko veido ērti izmantojamas, paredzamas frāzes un no kura ir grūti izlauzties ārā. Bet tikpat labi darbs ļaujas tikt izlasīts kā romāns par jauniem cilvēkiem, viņu draudzību un cīniņiem ar ne pārāk spožajiem ikdienas apstākļiem, kas dažus pat noved līdz tādai mūsdienu Latvijas aktualitātei kā emigrācija.
Lasot V. Spāres romānu, par tajā iekļautajām situācijām var smieties, brīnīties un vietām varbūt arī mazliet pašausmināties vai garlaikoties, jo grāmata, lai arī cik asprātīga būtu, ar laiku kļūst monotona. Blīvais un izteiksmīgais valodas mūris izspiež no grāmatas sižetu. Bet – kā būtu teikusi Villija vecmāmiņa: „Tu nevari dabūt visu, ko gribi.”
