Traģikas un humora kooperācija. Ēriks Hānbergs „Labvakar, priekšsēdētāj!”

Ēriks Hānbergs savulaik esot kļuvis par „kolhozu žurnālistu un kolhozu stāstnieku” (9. lpp.) – strādājis Liepājas pilsētas avīzē Komunists, Liepājas rajona avīzē Ļeņina ceļš, LKP CK izdevumā Cīņa, daudz informācijas guvis sarunā ar cilvēkiem un sastatot to ar bērnības iespaidiem kolhoza sīkdarbos, bet nu apstājies un izmetis enkuru, lai sapulcinātu un restaurētu vienuviet visas refleksijas par kolhozu. Uz to autoru vedinājis arī fakts par kolhoza „Jaunais komunārs” priekšsēdētāja Jāņa Blūma apbalvošanu, kas pieprasījusi publicitāti: „“Piešķirt Jānim Blūmam apbalvojumu “Saldus novada Goda pilsonis”.” Dokumentā bilsts: “...pasniegt svinīgos apstākļos, nodrošinot publicitāti.” (7) Tāpēc grāmatā detalizētāk aplūkots tieši Jāņa Blūma liktenis un viņa pakļautībā esošās darbīgo un centīgo cilvēku karavānas, taču tas nemitīgi skatīts kontekstā ar norisēm ārpus Saldus pagasta teritorijas.

Zināms, ka Ērika Hānberga literārā darbība arvien biežāk saistīta ar Latvijas lauku idejas popularizēšanu. Zemes un zemnieka aktualizācija savā veidā šodienas kontekstā ļauj secināt, ka tas nav bijis bezmērķīgi – kolhoza laika latvieša kā zemnieka mikrotelpas un plašāk Latvijas lauksaimniecības sagruvums ir analogs mūsdienu situācijai, kad dominējošais ir vektors “lauki – pilsēta” un aizaugušas viensētas, kur dobēs gozējas nevis puķes, bet latvāņi un alkšņi. Romāna adresāts zemtekstā jūtams – tā ir gan jaunā paaudze, kuriem kolhozu laiks ir tumša bilde, gan paši bijušie kolhoznieki, kas varētu atcerēties to savas dzīves daļu, kuru regulēja ārēji spēki.

Romānā „Labvakar, priekšsēdētāj!” rakstnieks aplūko kolhozu dzemdības, kad „ar tautsaimnieciski represīvām svirām un iebiedēšanu drudžainā tempā organizē kolhozus”; (48. lpp), kolhozu stabilizēšanos, kad metaforiski „govis vairs nekarājās striķos, un zirgi spēja ne tikai nostāvēt, bet pat vilkt ratus un ragavas” (86. lpp.), šo dzīvnieku sprāgšanu un aiziešanu viņsaulē, reālistiskiem vērojumiem mijoties ar vēsturiskiem, politiskiem un sociāliem triepieniem. Teksts vēstī par padomju realizēto lauksaimniecības politiku un tās stāvokli padomju Latvijā, reformām, padomju varas institūciju aktīvistu ļaunprātībām, zemnieku izputināšanas akcijām, kadru tīrīšanām, kolektivizācijas metodēm, blata sistēmu utt. Teksta atslēgas vārdi ietverti jau uz grāmatas pēdējā vākā: izmisums, izbrīna, varēšana, blēdības, smiekli. Vēl var pievienot arī: autobiogrāfija, vēstures dokumentācija un atmiņu kategorija. Romānā vērojams, ka vēsture ir pretmetu polu satikšanās punkts. Problēmās, caur kurām nācies izbrist visai mokoši un klapataini, autors atradis piemērus, lai atainotu šī perioda otru pusi, kur tuvplānā dominē asprātības un humors: „“Maskavā Ostankinas televīzijas smailes restorānā bija ietikusi Latvijas lauksaimniecības darbinieku delegācija. Kolhoza priekšsēdētājs Jānis Blūms grupai pasūta pusdienas, arī vienu pudeli franču konjaka. Degustācijai. Viesmīlis augstmanīgi un paskaļi, tā, lai visi dzird, bilst, ka pudele maksā ļoti dārgi, un vīzdegunīgi gaida atteikumu. Bet Jānis Blūms skaļi un pavēlnieciski noskalda: “Tad atnesiet divas pudeles!”” (132. – 133. lpp.)

Romāna vēstījums veidojas kā kolhoza laikmeta cilvēku konstruktīvs polilogs, kas noslēgumā lasītājam no teksta kapilāriem ļauj ieraudzīt panorāmu par šo periodu. Sākotnēji kā sērskābe dedzina acis romāna vēstījuma forma un Ērika Hānberga kā vienīgā grāmatas autora uzsvērums, jo romānu lielākoties veido dažādu cilvēku (vēsturnieku, politiķu, priekšsēdētāju, kolhoza darbinieku u. c.) viedokļi, hronikas, korespondence, kolhoza folklora, dzejas tekstu iestarpinājumi kā sociālistiskā reālisma spilgti paraugi (piemēram, Jūlija Vanaga, latviešu padomju tautasdziesmas, Millijas Šekavas u.c. daiļrade). „Labvakar, priekšsēdetāj!” tāpēc formas ziņā atgādina uzziņu literatūru – ar faktu, skaitļu, datu, īpašvārdu, kolhoza laika terminoloģijas čupošanos, autoram it kā tikai nedaudz klāt pieliekot subjektīvus vērojumus. Vārdu sakot, šis romāns ir teksts tekstā, te arī lasāmi paša Hānberga iepriekš nolasīti un radīti teksti, piemēram, stāsti „Gladiators”, „Kora sivēni”, arī referāts „Turēties vienas vagas darbā!”. Savā ziņā, protams, saprotama ir autora iecere, ko viņš arī argumentē: „Ja nav būts kolhozu un sovhozu procesos, grūti iztēloties, kādi tie bija. Tāpēc centos ar personību paudumiem, faktiem un dokumentiem raksturot domāšanu, strādāšanu un dzīvošanu.” (11. lpp.) Protams, nenoliedzami, ka individuālās pieredzes variācijas tikai pilnīgāk papildina viena otru ar kādu jaunu niansi, centrējoties vienā punktā kā kolektīvā pagātne, tādējādi reprezentējot kolhoza plusus un mīnusus, bet tajā pašā laikā teksti tematiski atkārtojas, draud ieslīgt vienmuļībā un „liektekstībā”. Tādējādi teksts noteikti būtu uz pusi īsināms. Kolhoza priekšsēdētāja apbalvošana šoreiz ir romāna sižeta dzinulis, bet tas arī norāda uz sasteigtību un nepārdomātību. Vai šādā gadījumā nevajadzēja radīt tekstu tikai par Jāni Blūmu, kas būtu izdevies daudz spēcīgāks un pārliecinošāks, jo romāna gaitā dzīvesstāsts par šo priekšsēdētāju aizsoļo aizkulisēs, dekorācijas (citu cilvēku vāvuļojumi) dekonstruē Ērika Hānberga sākotnējo manuskripta ideju? Autors mēģinājis radīt postmodernu tekstu – kolāžu, kurā daļēji „autora nāvi” aizstāj fragmentārisms, kas būtiski palīdz atklāt kolhoza laikmeta interpretāciju plurālismu un pretrunīgās norises.

Romānā „Labvakar, priekšsēdētāj!” redzams, kā vēsture iespaidojusi cilvēkus un kā pret konkrētu vēstures procesu veidojusies attieksme, kurā lielu daļu veido pieredze un sava klātbūtne notikumos, tāpēc tekstā sintezējas gan traģisms, gan lirisms, sentiments, ironija un anekdotisks stils, bet svarīgi, ka autoram ir ko teikt un viņa viedoklis noteikti nav neitrāls. Hānbergs atgādina, ka tieši humors un dzīvesprieks palīdz traģiskos mirkļus izbalināt, atklājot, kā jebkuru dzīves situāciju (bet ne paša romānu) iespējams harmonizēt.