Dzīve parastā. Arvis Kolmanis „Taksista stāsti”

Tā kā taksista lomā iejuties Artūrs Skrastiņš, klausītāja iztēlē, ja vien kaut nedaudz ir sekots līdzi Latvijas teātros notiekošajam, taksists ieņems arī Artūram Skrastiņam līdzīga vīrieša izskatu. A. Skrastiņa balss gan lielākoties taksistu liek iztēloties kā nogurušu, ne visai dzīvespriecīgu cilvēku, kurš komunikācijā ar pasažieriem reti atļaujas kādu joku vai izrāda prieku. Tādā pašā – nogurušā un nopietnā balsī A. Skrastiņš pilda arī teicēja lomu, informējot klausītājus par notikumiem taksometrā un ne tikai.

Katrs „Taksista stāsts” ir dažu minūšu garš dialogs starp taksistu un viņa pasažieri vai pasažieriem. Nereti dialogs tiek papildināts ar paša taksista pārdomām par situāciju. Atsevišķos stāstos, kuros ir vairāk par vienu pasažieri, stāsts galvenokārt ir pasažieru dialogs bez aktīvas taksista iesaistes.

Klausoties stāstus un taksista sarunas ar pasažieriem, ieraugām cilvēku tipus, kurus jau pazīstam, kuri mums ir līdzās ikdienas gaitās. Klātbūtnes sajūtu nodrošina pasažieru izvēlētie galamērķi – Rīgā esošie tirdzniecības centri, Vecāķu pludmale, Rīgas lidosta, Ulbrokas kapsēta. Šīs vietas rada sajūtu, ka taksists tik tiešām ir kāds no tiem daudzajiem taksistiem, kurus ik dienas redzam Rīgas ielās, varbūt pat kāds, kura mašīnā esam sēdējuši un draudzīgi pārrunājuši kādu vairāk vai mazāk svarīgu jautājumu. Nevienu arī nepārsteidz draudzīgas sarunas ar taksistiem, dodoties izvēlētajā ceļā. Tās nereti uzsāk paši taksisti pieklājības, garlaicības vai ziņkārības dēļ. Reizēm gan tas, kuram nepatīk mērot ceļu klusumā, ir pats pasažieris. Lielākoties sarunas, kas risinās starp taksistu un pasažieri, ir sadzīviskas un nenozīmīgas – par laika apstākļiem, brauciena sākuma vai beigu punktu, satiksmi, degvielas cenām un tā tālāk. Bet, domājams, taksistiem bieži vien ir jāiesaistās ļoti privātās sarunās, jāuzklausa pasažiera dzīvesstāsts vai grēksūdze. Tieši šādas sarunas visbiežāk tiek piedāvātas „Taksista stāstu” klausītājiem – tie ir privāti, eksistenciālu un filozofisku pārdomu pilni dialogi, un Arvis Kolmani apliecina, ka arī taksista profesija var būt gana interesanta, lai par to rakstītu stāstus vai romānus, uzņemtu filmas un iestudētu radioteātri. Rakstnieks liek domāt, ka jebkurš cilvēks, lai arī cik rutīnas pilna un neinteresanta varētu šķist viņa dzīve, patiesībā regulāri piedzīvo ļoti interesantas situācijas un notikumus. Iespējams, tas notiek, arī pateicoties pašiem klausītājiem.

„Taksista stāstu” pasažieri ir ļoti atšķirīgi. Lai gan kādā no stāstiem tiek norādīts, ka pasažieri smokingos šādā taksometrā vis nekāptu, klientu loks ir gana plašs – taksists ikdienā satiekas ar dažāda vecuma, ieņemamā amata, ģimenes stāvokļa vīriešiem un sievietēm, katram no viņiem ir savi iemesli taksometra izmantojumam. Katrs pasažieris ir personība ar savu attieksmi pret dzīvi, līdz ar to – ar savu attieksmi pret taksistu un viņa vadīto automašīnu. Paši stāsti tāpat kā pasažieri ir raibi un ļoti atšķirīgi. Ir tādi, kas sajūsmu un ieinteresētību neizraisa, šķiet pat garlaicīgi, bet citi ir tik aizraujoši, ka šķiet par īsu, jo klausītājam tik ļoti gribētos uzzināt, kā tālāk risinās pasažiera dzīve vai pasažiera un taksista attiecības. Reizēm klausītāja vēlme uzzināt turpmāko notikumu gaitu tiek kaut nedaudz apmierināta, jo par diviem pasažieriem – taksista bijušo sievu Ilonu un seno dienu draugu Voldemāru – ir vairāki stāsti, turklāt, kas īpaši interesanti, daži no tiem ir savstarpēji saistīti. Tieši šie stāsti ļauj labāk iepazīt arī pašu taksistu, uzzināt sīkus, bet gana svarīgus faktus par viņa pagātni un tagadni. Tomēr taksista raksturojumu sniedz ne tikai stāsti, kuros pasažieri ir viņam personīgi pazīstami ļaudis, bet gan visi stāsti. Taksista attieksme pret pasažieriem, pret notikumiem, kurus pasažieri uztic taksistam, parāda, kāds cilvēks viņš ir: iejūtīgs, līdzjūtīgs un izpalīdzīgs. Reizēm tas ir pat traucējoši, jo zūd ticamība – taksists ir gatavs neņemt naudu no pasažieriem, vienmēr uzklausa tos, cenšas palīdzēt vismaz ar savu viedokli vai padomu. Ne velti viena no pasažierēm viņam saka: „Jūs esat labs cilvēks.” Pārlieku labo tēlu gan līdzsvaro tie stāsti, kuros parādīts, ka taksists ne vienmēr ir ieinteresēts sarunās ar pasažieriem, mēdzot attiekties pret pasažieriem ar humoru un pat cinismu.

Ticamība var zust, arī klausoties taksista un pasažieru izkoptajā un literāri pareizajā valodā. Protams, taksisti ir daudz un dažādi, un gan jau viņu vidū atrodami arī tādi, kuri apveltīti ar oratora prasmēm un ar apkārtējiem sazinās tādā valodā, ka ikvienai latviešu valodas skolotājai būtu prieks klausīties. Bet vieglāk būtu noticēt, ka „Taksista stāsti” ir par vidusmēra latviešu taksistu, kurš nav apveltīts ar īpašām runas dāvanām. Arī visi pasažieri runā ļoti izkoptā valodā – neatkarīgi no dzimuma, vecuma, sabiedriskā stāvokļa un stresa līmeņa. Pat manāmi iedzērušie vīrieši stāstā „Idioti” runā savai dzēruma pakāpei neraksturīgi labā latviešu valodā. Šajā ziņā rakstnieku, iespējams, ir ierobežojis korektais radio formāts.

Neskatoties uz tiem dažiem aspektiem, kas liecina par to, ka A. Kolmaņa stāsti ir viņa paša fantāzijas auglis (iespējams, smeļoties iedvesmu sarunās ar taksistiem), daudz nepietrūkst, lai noticētu, ka tieši šādas sarunas risinās taksometros. Interesantas, personīgas sarunas, kas atklāj ko būtisku par pilnīgi svešu cilvēku, kuru, iespējams, satiekam pirmo un pēdējo reizi dzīvē. „Taksista stāsti” var būt gan lielisks laika kavēklis tējas pauzei darbalaikā, gan iemesls nopietnākām pārdomām pašiem par sevi un cilvēkiem mums apkārt.  

Taksista stāstus var dzirdēt šeit.