Mazais cilvēks ir varonis. Māris Bērziņš „Svina garša”

Romāns sastāv no vairākiem hronoloģiski izkārtotiem fragmentiem, kurus ievada dažādu preses izdevumu izgriezumi: sludinājumi, jaunākās ziņas, runu fragmenti, dzejoļi u. tml. Šie ievadvārdi gan precīzi signalizē par attēloto notikumu laiku (katrs izgriezums ir datēts), gan sasaucas ar vēstījuma noskaņu – tādējādi, no vienas puses, tiek oriģināli rekonstruēts vēsturiskais laiks, no otras – paplašināts literārais teksts, jo šie ievadvārdi paši iegūst jaunu nozīmi un papildina romāna vēstījumu (tā, piemēram, viens no šaušalīgākajiem romāna nodaļu ievadtekstiem ir kāds izgriezums no laikraksta „Cīņa” – par to, kā laukstrādniekiem pareizi jāiznīcina bārbeles, kā krūmi jāizcērt un zeme jāapber ar sāli, lai tie vairs neataugtu; izgriezums datēts ar 1941. gada 15. jūniju).

Romāns koncentrējas uz galvenā varoņa – divdesmit trīs gadus vecā latviešu puiša Matīsa Birkena – dzīvi un darbiem laikā no 1939. gada vasaras līdz 1941. gada beigām. Matīss mitinās Torņakalnā, strādā par krāsotāju un daudz lasa. Atrisinājis kādu fizisku kaiti un izgājis cauri sava veida iniciācijai (kas romāna noslēgumā izrādās liktenīga), viņš ar prieku dodas arī meiteņu meklējumos, iepazīstot kopā būšanas priekus un šķiršanās sāpes.

Vairākos aspektos Matīss pretojas laikmetam un apkārtējai realitātei: viņš atsakās „pārkrāsoties sarkans” Baigajā gadā un epizodiski karalaika ārpasauli aizvieto ar dzīrēm savās mājās. Spilgtākā Matīsa rakstura īpašība ir cieņa pret dzīvību, kas romānā ieausta smalkos piemēros: viņš negrib cīkstēties ringā, lai gan viņam tas labi padodas („(..) ar katru dienu tapu vēl izmanīgāks un veiklāks, bet – kas man īpaši derdzās – arī tāds kā cietāks, nejutīgāks, trulāks biju kļuvis(..)” (26)); viņš nespēj nogalināt pat kartupeļu pagrabā savairojušās žurkas („(..) aiz riebuma vai žēluma, bet iespert nevienai nejaudāju. Radībiņa niecīga, kā lai tādu moka.” (52)) u. tml. Retrospektīvs skatījums romānā izmantots reti, bet tieši vienā no atmiņu aprakstiem var rast iemeslu Matīsa dzīvības mīlestībai un riebumam pret nāvi: būdams divpadsmit gadus vecs, viņš spiests palīdzēt tēvoča kaimiņam nokaut teļu, to pieturot – uzguļoties tam virsū ar savu svaru. Tam jābūt spēcīgam iespaidam – turēt dzīvu būtni nāves skavās (un būt par šīm skavām), kamēr kaimiņš tai pārgriež rīkli; Matīss atceras: „Asiņainām drēbēm, trīcošiem ceļiem un īdēdams gluži kā pirmīt teliņš, steberēju uz tēvoča mājām. “Pagaidi, neskrien, es tev par izlīdzēšanu svaigu cāli iedošu. Rīta agrumā nokāvu…” Es pieliku soli un metos prom.” (55) Tik spilgts pārdzīvojums liek Matīsam pielikt soli – ne gluži bēgt, bet just riebumu ikreiz, kad tiek apdraudēta kāda dzīvība. Nonākot konfliktsituācijās vai izjūtot bailes, kurās tiek zaudēta prāta skaidrība un sirds noturība, Matīsam par sevi ir kauns. Lai gan svina garšas metafora romānā attēlota atšķirīgi, tomēr viens no spilgtākajiem aspektiem ir saistāms tieši ar Matīsa cieņu pret dzīvību – pēc tam, kad lode ir cauršāvusi viņa vaigu, viņš jūt svina garšu mutē ik reizi, kad tuvumā notiek kaut kas vardarbīgs. Un svina garša iet roku rokā ar galvenā varoņa mēmumu gan tiešā nozīmē (kad Matīss vairs nespēj parunāt), gan pārnestā – okupācijas un karalaika ārprātā viņa cilvēkmīlestības vārdiem nav vietas.

Romāna pirmās personas vēstītājs nav viszinošs – viss, ko lasītājs uzzina (neskaitot minētos ievadvārdus), tiek pavēstīts no Matīsa skatupunkta, un tas izdodas ļoti uzrunājoši. „Man taču no tevis arī nav nekā slēpjama,” Matīss saka savam radiniekam un krāsošanas darbu skolotājam Nikolajam (63), un teikto var uztvert arī kā uzrunu lasītājam: nepilnības, pamestības radītais vārgums pēc mīļotās meitenes un mātes aizbraukšanas, nedrošums par ebreju ģimenes slēpšanu no nacistiem – Matīss neizliekas, viņa cilvēcīgais vājums, šaubas un neziņa ļauj lasītājam iesaistīties attēlotajās pārdomās. Uzsveru – ļauj, nevis liek; vēstījums nav didaktisks, uzbrūkošs vai ass. Tas, ka Matīsa izvēles par spīti šaubām un neziņai ir visnotaļ varonīgas, šķiet viņā vissimpātiskākais – Matīss neuzdodas par varoni, viņš ir varonis. Būdams vienkāršs puisis, tā sauktais „mazais cilvēks”, viņš uzdrīkstas pieņemt sarežģītus lēmumus, un tieši izdarītās izvēles (nevis neapšaubāmā drosme, pārākums vai spēks) ir tās, kas padara viņu par varoni. Viņš negrib nogalināt, bet grib glābt, viņam riebjas nāve, bet tīk dzīve. Kāds varētu pārmest, ka pacifisms kara apstākļiem nepiestāv, ka šādam cilvēkam ir maz cerību izdzīvot. Bet cilvēks ar svina garšu mutē ir nolemts tiekties pēc dzīves.

Ārējiem personu raksturojumiem vēstītājs pievēršas reti, cilvēku īpašības pamatā atklātas caur dialogiem. Romāna valoda ir individualizēta un tajā ir daudz ironijas un asprātību, ko personas izmanto, lai pielāgotos apkārtējai videi (tā Nikolajs, piemēram, teatrāli žestikulē un sauc „Heil Hitler!”, bet čukstus paskaidro, ka patiesībā izkliedz „Lej litrā!” (196)). Dialogi starp Matīsu un pārējiem mainās, kad galvenais varonis paliek mēms un sāk sarunāties savā valodā, kur Ā nozīmē „jā”, Ē – „nē”, O – prieku vai izbrīnu, Ū – nožēlu un bēdas, bet Ī tiek lietots, kad neder visi iepriekšējie. Dialogi kļūst monoloģiski – personas, kas sarunājas ar Matīsu, runā it kā par sevi un par viņu vienlaikus, un Matīss norāda vien uz sarunas virzienu, garākas pārdomas uzrakstot uz lapas. Būtiski piebilst, ka šādas sarunas iespējamas tikai ar viņa tuvākajiem draugiem, svešinieki viņa piecu skaņu valodu nesaprot.

Romāna vēstījums ir tagadnes laikā, attiecīgi ar to ir viegli identificēties kā ar kaut ko notiekošu, nevis notikušu. Un šādā tekstā „iedzīvoties” nozīmē atcerēties, ka nākotne ir neparedzama. Lasītājam ir skaidrs, ka Matīsa 1939. gadā veiktā fiziskās kaites novēršana noteikti nospēlēs savu lomu vācu okupācijas laikā, pašam Matīsam – ne. Tātad ir aspekti, kuros lasītājs ir zinošāks par Matīsu. Iespējams, šī pārākuma pozīcija lasītāju uzpērk un ievelk – tiek vērots Matīsa prieks un cerības, klausītas atsauksmes uz Gandiju utt., kamēr ir skaidrs, ka kļūs tikai sliktāk, bet vienlaikus arī lasītājs ir bezspēcīgs, jo nav viņa spēkos ko labot.

Viens no romāna motīviem raksturojams kā „politiskās neziņas drudzis” (tā to dēvē Matīss) – Otrā pasaules kara sākums un cilvēku nesaprašana, kuram kurā vietā ir jāpaliek. Matīsa patēvs ir baltvācietis, māte – latviete, bet 1939. gadā, saņēmis aicinājumu repatriēties, patēvs uzstāj, ka ir Latvijas patriots un doties uz Vāciju nevēlas. Pēc tam, kad patēvs ar māti tomēr ir spiesti aizbraukt, Matīss mājās paliek viens, bet tikai uz īsu brīdi – viņš satiek veco klases biedru Rūdi. Abi nododas alkoholam, meitenēm, baudām un izpriecām, vienlaikus norobežojoties no apkārtējās pasaules. Būtiski, ka abiem tēvi ir karākrituši sarkanie strēlnieki, bet, ja Matīsa patēvs ir baltvācietis, tad Rūda – ebrejs. Patēvu pretstats ir interesants gan sižeta līnijas risinājumā, gan abu raksturu izveidē: Matīss, pats to neapzinādamies, ir daudz pārmantojis no patēva un vairākkārt novērtē viņa attapību un citas labās īpašības, Rūdis savukārt „šiverējas pa bišķim” un ar azartisku tirgošanās degsmi veic dažādas spekulācijas.

Laikam ritot no 1939. uz 1941. gadu, notiek arī Matīsa telpiskā pārvietošanās – krāsotāja amats tiek nomainīts ar kaprača darbu, un, lai gan sižetā šī darbvietas maiņa ir dažādu ārēju apstākļu izraisīta, metaforiski tā ir pārvietošanās no augstā uz zemo, no griestiem uz, vārda tiešā nozīmē, bedri. Tādējādi papildu dziļumu iegūst pats romāna sākums: „Tad nu, Birken’ jaunskungs, rāpies tik uz debesīm – sākot jaunu remontu, ar šādu vai līdzīgu penteri mani allaž mudina Koļa. (..) Mūsu darbs vienmēr sākas no augšas.” (9) To var interpretēt kā tiekšanos uz augsto, cerīgā sākuma vērienu, kas noslēdzas kapā: šāds ir ceļš no Latvijas valsts uz vācu okupāciju, no brīvības laikiem līdz 1941. gada beigām, no dzīvības uz nāvi.

Neatminos, ka kāds latviešu rakstnieks būtu uzrakstījis ko tādu, ko romāna beigās uzraksta M. Bērziņš. Nezinu, vai kāds latviešu autors ir tā rakstījis par holokaustu Latvijā. Katrā ziņā, pateikt, ka tas ir emocionāls, drebinoši spēcīgs un elpu aizraujošs vēstījums, ir nepateikt neko. Romāna fragmentu pirmo reizi dzirdēju 2013. gada Prozas lasījumos, un jau tad tas šķita iespaidīgs. Skaidrs, ka autors daiļdarbu ir būvējis ilgstoši un rūpīgi. Šī gada maijā M. Bērziņa „Svina garša” saņēma Dzintara Soduma balvu, un ir pamats pieņemt, ka tuvākajā laikā tas būs viens no galvenajiem pretendentiem arī citās Latvijas literatūras un kultūras balvās. Es nezinu nevienu iemeslu, lai tā nebūtu. Un es nezinu nevienu iemeslu, kāpēc šo romānu nelasīt.