Dzīve jāmācās visu dzīvi

Šie vārdi diezgan precīzi iezīmē grāmatas tematu un var kalpot par iemeslu tālākai ziņkārei.

Grāmatu iegādājos, lai uzzinātu, ko par novecošanas tēmu, pirmkārt, domā filozofs, otrkārt, vīrietis, jo pieļāvu, ka vīriešu un sieviešu viedoklis varētu atšķirties. Manuprāt, filozofiski sacerējumi parasti saistās ar sarežģītām mācībām par it kā vienkāršiem jautājumiem, taču šis darbs pārsteidz ar saprotamo valodu un strukturēto izklāstu, kādā autors šķetina "10 soļus uz rimtumu" (13). Lai arī "Rimtums" ietver sevī tādus ļoti ietilpīgus apzīmējumus kā "melanholija", "depresija", un "apjēgsme", Šmids tos arī izskaidro. Vēstījuma šķietamā vienkāršība drīzāk ir atgādinājums tam, ka viss ģeniālais ir vienkāršs. Visi soļi jeb nodaļas ir apskatīti dažās lappusēs, taču katrs teikums ir apdomājams un izsverams daudz plašāk.

Pirmajā solī pretī rimtumam ar nosaukumu "Domas par dzīves laikiem" Šmids dzīvi iedala četros posmos. Katram atbilst zināmas savdabības, un autors tās arī ieskicē. "Dzīves pirmais ceturksnis atbilst agram rītam [..] Viņš (jauns cilvēks) var justies nemirstīgs bezgalīgo iespēju telpā, kuras var mēģināt izdibināt spēlēs, izmēģinājumos un izglītībā" (15). Tālāk Šmids skaidro, ka tas ir nemitīgo eksperimentu laiks. Otrais dzīves ceturksnis paiet ar saukli "Es varētu, ja vien gribētu" (17), kas turpinās līdz pat pusmūža krīzei, jo notiek vērtību pārskatīšana un prioritāšu sakārtošana. Trešais dzīves ceturksnis aplūkots nākamajā nodaļā − kā "Izprast kļūšanu vecākam un novecošanu". Ceturtais dzīves ceturksnis ir "pāreja no ekselentās varēšanas uz visu varēšanu eroziju" (23), un seko pat tāds kā padoms, ka "tagad nu jāmācās kļūt lēnākam, taupīgi sadalīt spēkus, būt iecietīgam pret sevi, daudz vairāk nekā iepriekšējos laikos būt vienam, pārdomāt dzīvoto dzīvi un paturēt vērā nāvi, kas vairs nav tāltāla iespēja" (23).

Visi nodaļu nosaukumi atbilst to saturam ar teju ieteikumu raksturu: "Ieradumi, kas dzīvi dara vieglāku","Prieku un laimes baudīšana", "Apiešanās ar sāpēm un nelaimi", "Pieskaršanās, lai justu tuvumu". Kā redzams, skaidri nosaukti soļi, kuri būtu sperami pretī rimtumam.

Protams, šī grāmata neatrisina problēmas, bet tā palīdz palūkoties uz dzīvi ar citu – pieredzējušāka cilvēka – skatu. Sagatavoties nākamajam solim. "Rimtumu" būs interesanti lasīt ne tikai tiem, kuri paši noveco: šis apcerējums var kalpot par rokasgrāmatu jautājumos, kas saistīti ar kādu no aprakstītajiem dzīves posmiem. Skarot it kā pašsaprotamas tēmas, tiek precīzi formulēti aspekti, kuri skaidro cilvēka vecumu kā noteiktu "attīstības" vai novecošanas fāzi. Loģiskais autora pretstatījums vecuma rimtumam ir jaunības trauksme, kas nākamajos dzīves periodos vairāk tiek asociēta ar negatīvām emocijām, un prasme pieņemt, iemācīties dzīvot rimti liekas jo vilinoša.

Šmids apgalvo, ka cilvēkiem visos vecumos ir nepieciešama mīlestība, tāpēc 7. solī "Mīlestība un draudzība, lai iekļautos tīklojumā" tiek aplūkota mīlestība ģimenes lokā: "kļūstot vecākam, bērni ir iemesls būt rimtam, jo viņi turpina dzīvi" (50). "[..] jēgpilna dzīve ir tad un tik ilgi, kamēr vien ir kāds, par kura eksistenci varu priecāties un kurš arī priecājas, ka esmu līdzās, kaut arī varbūt ne katru dienu." (53) Mīlēt nozīmē pieņemt sevi, izmaiņas sevī, tāpat arī apkārtējo pasauli un izmaiņas tajā.

Nodaļā "Apjēgsme, lai kļūtu gaišs un rimts" uzsvērts, cik būtiska ir sapratne. Šmids uzsver, cik svarīgi ir izprast dzīvē notikušo, "lai veidotu kopsakarības un atrastu to, kas "veido jēgu"" (56). Dzīves kopsavelkošā fāze: "[..] dzīves vēsture konjunktīvā: "Kas būtu, ja..." Tā bija vistīrākā nejaušība? Vai tas bija manas piepūles rezultāts?" (57). Un citi bezgalīgi daudzie jautājumi, kuri neliek mieru dzīves atskatā. Taču "līdzās skatam atpakaļ uzrodas jauns skats uz priekšu, kas iziet ārpus paša dzīves: kas paliks no tā, kas bija un ir svarīgs man?" (58).

Nodaļā "Attieksme pret nāvi, lai spētu ar to dzīvot" Šmids brīdina, ka dzīvē ir posms, kurā "aizvien biežāk tiekam konfrontēti ar citu nāvi, kas ikreiz skar, dažkārt skar ļoti dziļi [..]" (62). Autors dalās ar ļoti personisku piemēru un tālāk tiešām filozofiski min: "Ne tikai dzīve, bet arī nāve ir interpretācijas jautājums" (62),  vēlāk turpinādams domu: "To var interpretēt kā notikumu, kas piešķir dzīvei jēgu, jo iezīmē robežu, kas tikai arī dara dzīvi vērtīgu." (63). Šķietami biedējošā nāves tuvošanās un aplūkošana tuvplānā nerādās tik briesmīga, drīzāk dabiska un saprotamāka un likumsakarīgi noved pie nākamās un pēdējās grāmatas nodaļas "Pārdomas par iespējamo dzīvi pēc nāves".

Grāmatas iepazīšanas procesā pieņēmu autora, manuprāt, apcerīgo toni, kādā darbs risināts. Vēstījumam piemīt grāmatas nosaukumā solītais rimtums. Speramie soļi tā virzienā ir autora pieredzē un secinājumos balstīti spriedumi – cilvēkiem vajag mīlestību, svarīgi ir pieskārieni, ģimene, apjēgsme u. c. Vai pret to var iebilst? Lasītājs var abstrahēti no sevis saplūst ar novecošanas vispārinājumu. Jēgpilnais vēstījums saturam piešķir mierinošu un pat terapeitisku iedarbību. Veicot autora piedāvātos desmit soļus pretī rimtumam, nekļūst smagi vai skumji, drīzāk gaiši un viegli, it kā skatoties savai nākotnei un bažām tieši acīs. Tas, manuprāt, ir ļoti būtiski tik nopietnu jautājumu risināšanā, kuri agri vai vēlu skars ikvienu no mums.

Piemēros filozofs atsaucas uz tādiem klasiķiem kā Dēmokrits, Pitagors, Aristotelis un Seneka, taču mani vispersonīgāk uzrunā divas atsauces uz Oskaru Vaildu: "Līdzīgi Vaildam nožēloju tikai tos grēkus, kurus neesmu veicis." (68) Un otra atsauce: "Tas, kas noveco, ir cilvēka ārējās izpausmes tēls, nevis viņa iekšējā būtība." (71) Domāju, ka dzīves laikā visi esam saskārušies ar to, ka vecāka gadagājuma ļaudis nevēlas tikt identificēti kā "veci" un uzsver: viņi sirdī vēl jūtas jauni. Tas iedvesmo un vieš cerību, ka, atmetot ilgas pēc pagājušās jaunības, cilvēks paver sev iespēju izbaudīt pilnīgi visas dzīves fāzes.

Portālā "Ubi Sunt" lasāma arī Efesas Forstas recenzija par Magdas Sabo romānu "Mirklis".