Ne gluži stāsti. Alise Manro „Dārgā dzīve”

„Dārgā dzīve” ir A. Manro otrā latviski tulkotā grāmata. Pirmā – romāns „Meiteņu un sieviešu dzīves” – latviski tika izdota pirms desmit gadiem brīdī, kad daudziem rakstnieces vārds ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet pasaulē vēl nebija sevišķi labi pazīstams. Pēdējo desmit gadu laikā daudz kas ir mainījies galvenokārt divu literārajā pasaulē augsti vērtētu apbalvojumu dēļ – viens no tiem ir Bukera prēmija, kas rakstniecei tika piešķirta 2009. gadā nominācijā, ko latviski ierasts dēvēt par „Mūža ieguldījumu”; otrs apbalvojums ir Nobela prēmija, kas A. Manro tika piešķirta 2013. gadā kā „mūsdienu īsā stāsta meistarei”. [i]

Visticamāk, ar pēdējo apbalvojumu skaidrojams tas, ka „Dārgā dzīve” nupat ir lasāma arī latviski – latviešu izdevēji parasti nav pārāk kāri uz svešzemju autoru stāstu tulkošanu, un Alise Manro šajā ziņā ir izcili ķēpīgs variants, jo, atskaitot īsos stāstus un esejas, A. Manro ne ar ko citu nodarbojusies nav – arī jau pieminētais romāns „Meiteņu un sieviešu dzīves” ir romāns tikai brīdī, kad šo vārdu izlasa uz grāmatas vāka. Praktiski tas ir savstarpēji saistītu īso stāstu krājums. Kādā žurnāla „The New Yorker” mājaslapā publicētā intervijā A. Manro pat atzīst, ka: „Gadiem ilgi domāju, ka stāsti ir tikai treniņš, līdz man būs laiks uzrakstīt romānu. Tad es atklāju, ka stāsti ir viss, ko es spēju uzrakstīt, un es to pieņēmu. Domāju, ka mani mēģinājumi ielikt stāstos tik daudz ir sava veida kompensācija.” [ii]

„Tik daudz” šajā ziņā ir tiešām grūti aprakstāms un definējams lielums, lai arī jebkuram, kas izlasījis kaut pāris rakstnieces stāstu, būs skaidrs, par ko ir runa: A. Manro piemīt prasme stāstīt par saviem varoņiem ļoti cilvēcīgā un atklātā veidā, radot sajūtu, ka stāsta varoni lasītājs pazīst vismaz tikpat labi kā savu brāli vai māsu, ar ko kopā uzaudzis. Visu jucekli, kas aug un formējas cilvēka galvā pie katras nozīmīgas dzīves izvēles vai kārtējās izdzertās tējas tases, A. Manro, ietērptu ļoti vienkāršos, bet trāpīgos vārdos, nober pie sava lasītāja kājām, izvairoties no jebkāda veida šķirošanas vai vērtēšanas un atstājot to lasītāja ziņā. Tā rezultātā rakstnieces stāsti reti kad ir ar dinamiskiem sižetiem, skaidru kulmināciju vai nobeigumu, bet, piesātināti detaļām, tie atgādina nejauši izvēlētu garāmgājēju dzīves fragmentus, kas izgriezti no lielāka veseluma ar mazliet apspurušām malām, ļaujot nojaust to, kā un ka notikumi risinājušies gan pirms, gan pēc aprakstītā. Bet stāsta beigas atstāj nedaudz smeldzīgu nekāda atrisinājuma sajūtu, kad šķiet, ka īsti vietā būtu tā pavisam banāli, bet patiesi nopūsties, noplātīt rokas un īsti vecišķā stilā noteikt „tāda dzīve”. Sajūta ir nedaudz līdzīga, tai, ko labākajos brīžos rada internetā populārais „Humans of New York” projekts, kura patiesā vērtība ir nevis fotogrāfijas, bet tās papildinošās teksta kriptas, kas stāsta par uz ielas nejauši satiktu cilvēku dzīvi.

Viens no knifiem, ar ko A. Manro ierasti panāk šo sajūtu, ir plūstoša lēkāšana no stāstījuma reālā laika uz atmiņu fragmentiem vai pēkšņa notikumu apraušana un aizlēkšana uz nākotni. „Dārgajā dzīvē” šis paņēmiens gan nav tik izteikts, un A. Manro pārsvarā turas pie diezgan lineāras stāstu uzbūves. Spilgtākais izņēmums šajā ziņā ir krājumu atklājošais stāsts „Sasniegt Japānu”, kur darbība noris vilcienā, bet protagoniste, pārdomājot braucienu un tā mērķi, gremdējas atmiņās par vairākus gadus seniem notikumiem. Tādi stāsti kā, piemēram, „Grants”, kas sastāv pārsvarā no diezgan lineāra atmiņu pārstāsta par notikušo, neļauj šo A. Manro talantu izbaudīt pilnībā, lai gan konkrētais stāsts ir interesants ar kādu citu iezīmi, kuras sakarā par paveikto jāuzteic arī tulkotāja, – visa stāsta gaitā, lai arī notikumi tiek pārstāstīti pirmajā personā, nav nojaušams stāstītāja dzimums. Tiesa, ir gluži vienkārši nemanot par stāstītāju pieņemt sievieti ne tikai tāpēc, ka pati autore ir sieviete, bet arī tāpēc, ka A. Manro stāstu centrā pārsvarā atrodas sievietes (krājumā ir nedaudzi izņēmumi – stāstos „Vilciens”, „Atvadas no Maverlijas ”, „Lepnums”).

Šis fakts pieprasa nelielu atkāpi, kas varētu šķist kā novirzīšanās no tēmas: Alise Manro ir augusi Kanādas mazpilsētā, jaunības dienas tur aizvadot pagājušā gadsmita vidū. Šis ģeogrāfiskais apvidus un laikaposms arī ir tas, kas dominē viņas stāstos. Ja ģeogrāfiskā apvidus noteikšana problēmas pārsvarā nesagādā (vai gluži vienkārši nav svarīga), tad ar laikposmu ir interesantāk: konkrēts laiks, kurā noris stāsti, ir nosakāms diezgan reti, visbiežāk to var nojaust pēc vairākiem starp citu faktiem, piemēram, Otrā pasaules kara pieminēšanas, sadzīviskām reālijām vai arī pievēršot uzmanību stāstos ietvertajām dzimumlomām un domāšanas struktūrām, kas ierobežo (sieviešu) tēlu izvēles un uzskatus veidos, kas mūsdienās tiktu uzskatīti par novecojušiem. Uz šī fona A. Manro (laikmetam aizvien atbilstošā mērā) būvē spēcīgus, neatkarīgu sieviešu tēlus, kas pretojas vai cenšas pretoties sabiedrības aizspriedumiem vai – biežāk – vīriešu dominancei un mēģina pašas būt noteicējas pār savu dzīvi. Tas ir iemesls, kādēļ A. Manro nereti tiek dēvēta par feministiskas ievirzes rakstnieci, lai arī pati intervijā, atbildot uz jautājumu par šo tēmu, norāda, ka nekad nav sevi par tādu uzskatījusi.

Šis sievietes–neatkarības cīnītājas motīvs A. Manro stāstos nav uzkrītošs un dominējošs, taču tas ir vienmēr klātesošs: tā varbūt sieva, kas par spīti vīra aizliegumam, viņam nezinot, mājās sarīko saviesīgu vakaru, un, pēcāk pieķerta, drebošām rokām mazgā traukus, sakot: „Vīrieša nams ir viņa pils,” – kā tas ir stāstā „Ligzdiņa”. Tā var būt ticīgā ģimenē tēva–diktatora audzināta meita, kura aizbēg uz citu pilsētu ar knapi pazīstamu puisi, tikai lai tiktu prom no apspiestā stāvokļa („Atvadas no Maverlijas”), vai arī turīgas ģimenes atvase–vienīgā meita, kas vaikstās un šķobās par tēva mudinājumiem precēties un, tikusi pie mīļākā, pārņem tēva brūkošo uzņēmumu („Korija”).

Tās var būt arī tikai atsevišķas frāzes, pat bez īsti ironiskas pieskaņas, kas uz teksta vispārējā fona tomēr skan tik acīmredzami greizi, un ir neiespējami, ka tās tur būtu iekļuvušas nejauši: „Izabella plānoja vispārēja patriotisma dēļ nostrādāt šo vienu gadu skolā, bet pēc tam dzīvot mājās un laist pasaulē bērnus.”

Tomēr visi šie sīkumi A. Manro stāstos ir ierasta lieta, īstais pārsteigums gaida krājuma beigās nelielā apakšnodaļā ar virsrakstu „Fināls”, kas sastāv no četriem ne-gluži-stāstiem, kā tos nodēvē pati autore. Stāstu kopa „pēc izjūtas ir autobiogrāfiska, lai gan vietumis ne viss atbilst faktiem”. Šie četri stāsti, kas noskaņas ziņā lieliski sasaucas ar pārējo grāmatu, ir tie, kas krājumu pa īstam padara lasīšanas vērtu. A. Manro ir neapšaubāmi talantīga rakstniece, un „Dārgajā dzīvē” nav neveiksmīgu stāstu, bet visas stāstos skartās tēmas rakstniece ir iztirzājusi jau savos iepriekšējos krājumos, turklāt darījusi to daudz interesantākā veidā. Bet, lai gan A. Manro savos stāstos nereti izmanto biogrāfiskas detaļas, tomēr neko patiešām personīgu (tik tāl, cik tas rakstniekam vispār iespējams) nekad rakstījusi nav. Šie četri stāsti, kuros rakstniece runā par savu bērnību, uzbūvē ir krietni sarežģītāki, pat haotiskāki nekā pārējie grāmatā iekļautie stāsti, bet vistiešākajā veidā aizskar un parāda to, ko varētu dēvēt par Alises Manro lielo tēmu literatūrā – atmiņu un tās nozīmi.

Varbūt ne visiem lasītājiem piemīt kretīnisks ieradums daiļliteratūras tekstā meklēt nevis tēlus, sižetu vai idejas, bet gan autora personību, bet tie, kam piemīt šāds ieradums, ievēros eleganto loku, ko izmet grāmata, kurā publicēti rakstnieces pēdējie stāsti. Grāmatas beigās rakstniece pirmo reizi dalās pati savās atmiņās, kuras noskaņas un tajās skarto tēmu ziņā ir tik aplam tuvas stāstiem, ka ir jūtams, kā šie stāsti izauguši no rakstnieka piedzīvotajiem ne-gluži-stāstiem.