Cilvēki nav mušas. Tons Telehens „Skolotāja Krāsne”

T. Telehens dzimis 1941. gadā un skolas gaitas piedzīvojis pēckara gados, t. i., vismaz pirms sešdesmit gadiem. To, vai skolotājas–sitējas ir pagājušā gadsimta fenomens vai neatkarīgi no bērnu tiesību sargājošiem likumiem sastopamas arī mūsdienās, vislabāk zinās labāk paši skolotāji, bērni un sociālie darbinieki. Pārējiem atliek minēt un lasīt T. Telehena grāmatu.

Grāmata varētu kļūt par Freida psihoanalīzes izpētes objektu, jo tā attēlo to, kā bērna bailes un dusmas projicējas sapņos. Vienā no ierakstiem zēns (viņš nemin savu vārdu drošības nolūkos) raksta: „Šonakt es sapņoju, ka manai mammai nocērt galvu, un viņas galva ripo pa ielu. Un pakaļ skrien cilvēks un sper pa to. Esmu vārtsargs, un man viņas galva ir jānoķer. Kāpēc es nesapņoju, ka skolotājai Krāsnei ir nocirsta galva vai viņa sadeg ugunsgrēkā, vai viņu nošauj? Es vēlētos, lai es sapņoju, ka viņa sēž solā, kas man priekšā, un es viņu neganti raustu aiz matiem.”

Bērna bezspēcība vērojama pat sapnī. Bērnam ir jāpiedzīvo murgi gan realitātē, gan miegā: „Šonakt gultā es domāju: ja man būtu končene ar indi, – vai es iedrošinātos viņai to iedot? Es to nemūžam neiedrošinātos. Taču savās domās es iedrošinos viņu noindēt. Kāpēc ir tāda atšķirība?”

Autors, iespējams, vēlējies attēlot mazā cilvēka iekšējo pasauli – galvenā varoņa bailes un nespēku cīnīties pretī, jo domās nereti taču esam drosmīgāki nekā darbos. Tomēr tas varētu būt arī bērna nevainīgums, kas par spīti sāpēm un ciešanām nenodarīs ļaunumu savam pāri darītājam. Lasītājs var izvēlēties – ieraudzīt teksta rindās kristīgās vērtības vai arī nemeklēt kādu filozofisku jēgu un skatīties uz visu tieši un plakani: „Es redzēju sapnī, ka Dievs bija puika, kurš kaut ko nezināja, un viņa viņam briesmīgi ievilka pa ausi”.

Skolotāja Krāsne ir varenāka par Dievu. Vai tiešām Dievs viņai piedos visu?

Zēna dienasgrāmatas ieraksti ir eksistenciāli: „Ja viņa būtu muša, tad viņu drīkstētu nosist. Taču, ja viņa būtu muša, viņa neko nebūtu izdarījusi. Par ko tad viņu nosist? Runa tātad ir par to, vai tu esi muša vai cilvēks. Un nevis par to, ka tu kaut ko esi vai neesi izdarījis.”

Viņa pārdomas par dzīvības vērtību noteikti nav bērnišķīgas, lai gan grāmatā ir arī komiskas detaļas un asprātības, kas liek uzsmaidīt vai vismaz pasmīnēt par situāciju. Piemēram, zēns ir sacerējis lugu par savu dzīvi un dienasgrāmatā ieraksta īsu dialogu, kurā konspirācijas nolūkos skolotāju Krāsni nosaucis par skolotāju Apkuri. Taču tajā pašā laikā grāmata neattēlo varoni, kas uzvar ļaunumu, izdzīvo vai pievar dzīves grūtības, un tieši tāpēc, grāmatu lasot, lasītājs var kļūt grūtsirdīgs. „Skolotājas Krāsnes” fināls ir tikai kārtējais ieraksts dienasgrāmatā. Tas, ka zēns vēsta: „Es rakstu, ja droši zinu, ka tuvumā neviena nav. Pēc manas nāves to varēs lasīt jebkurš” – pieļauj iespēju, ka galvenais varonis jau ir miris.

Grāmatas teksts katram lasītājam raisīs personiskas asociācijas un rosinās pārdomas. Tā ir ātri izlasāma, taču lasītāja uzdevums ir ne tikai lasīt, bet arī reflektēt, uzdot sev jautājumu: „Kāpēc es to lasu?” Atbildi daļēji sniedz komentāri uz grāmatas aizmugurējā vākā. Grāmatas tulkotāja dalās pieredzē, ka viņa, skolniece būdama, nekad nav sastapusies ar skolotājiem, kas būtu viņu situši, taču atzīst, ka daudzām paziņām tādi skolotāji kā Krāsne ir bijuši. Varētu teikt, šī grāmata ir interesanta lasāmviela tiem, kas ir saskārušies ar līdzīgiem stāstiem un problēmām savos skolas gados un spēj atsaukt atmiņā savas „skolotājas Krāsnes”. Tāda atcerēšanās gan nenes nekādu atvieglojumu vai laimes sajūtu, jo, tik tiešām, grāmatas beigās ļaunums tā arī paliek nesodīts. Iespēja, ka stāstu varētu lasīt priekšā bērniem, pēc manām domām, ir minimāla. Viens no iemesliem – skolotāja Krāsne ir sadiste, un mēs tā arī neuzzinām, kāpēc viņa ir tāda, kāda ir, un kāpēc viņa vispār ir skolotāja. Bet! Arvien biežāk Latvijas (un ne tikai) sabiedriskajā telpā izskan ziņas par pedofilu izdarībām un noziegumiem, tiek atklāti jauni gadījumi par vardarbību pret bērniem. Jebkura vardarbība – fiziska, psiholoģiska, seksuāla – ir noziegums, it īpaši ja tā ir vardarbība pret bērnu. Varbūt, lasot šo grāmatu, pieaugušie un vecāki veltīs bērniem lielāku uzmanību un kļūs vērīgāki pret apkārt notiekošo. Grāmata aicina noticēt bērnam un varbūt bērniem liks būt drosmīgiem un izstāstīt kādam par piedzīvoto vardarbību, lai nesajustos tik bezspēcīgi un fatāli kā zēns, kuram, lai arī viņš izstāsta pieaugušajiem, no kurienes viņam ir zilumi vai kāpēc viņam tek asinis, netic un pat liek justies vainīgam par to, ka skolotājai attiecībā uz viņu nācās pielietot spēku. Vecāki nepamana vai arī izvēlas nepamanīt, kas notiek ar viņu bērniem, paliek malā, līdz parādās ieraksts: „Šodien mamma uz mani jocīgi skatījās un jautāja, vai es esmu nelaimīgs. Kā lai es neesmu nelaimīgs, ja esi skolotājas Krāsnes klasē un atceries tūkstošiem sitienu? Tomēr es teicu: – Nē.”

Situācijas, kurās cilvēks ir bezspēcīgs, ir iespējamas arī pieaugušo dzīvē, kad jāsastopas ne tikai ar skolotājām Krāsnēm, bet arī, piemēram, ar karu, politisko režīmu, priekšnieku, nolemtību, nāvi. Un tās ir situācijas, kurās neviens neaizstāv un nepalīdz.

Grāmatas ilustrācijas ir visai savdabīgas. Ilustrāciju autors mākslinieks Harī Hēlens par zīmējumiem ieguvis „Sudraba zīmuļa” apbalvojumu. Iegūstot šo informāciju tad aplūkojot zīmējumus, protams, ir iespējams ieraudzīt kaut ko īpaši oriģinālu un ģeniālu. Taču, nezinot neko par apbalvojumu un tikai šķirstot grāmatu, var pieķert sevi pie domas, ka zīmējumi atgādina slima cilvēka mākslinieciskās izpausmes. Tajos tiek attēlota skolotāja viena vai kopā ar zēnu. Tas nav fovisms, bet krāsas ir ļoti spilgtas – sarkana, dzeltena, zaļa, koši un nedabiski krāsu salikumi, visam pāri dominē melnā krāsa. Līnijas ir neproporcionālas un deformētas, cilvēki (zēns un skolotāja) ir plakani un tukši (neiekrāsoti) Ilustrācijas atgādina bērnu zīmējumus, ar zīmuli vai flomāsteru uzšvīkātus vai uzzīmētus programmā „MS Paint”. Tādējādi tās zināmā mērā atspoguļo galvenā varoņa iekšējās pasaules pārdzīvojumus, un šos zīmējumus nenoliedzami varētu rādīt psihologiem.

Grāmata „Skolotāja Krāsne” ir ne tikai par pedagogu, kas sit, tā ir arī par mīlestību, dzīvi un nāvi, Dievu, vientulību, vecākiem un cilvēkiem mums apkārt. Lai arī izlasītais neraisa patīkamas emocijas, tas tomēr nenozīmē, ka pasaulē nepastāvētu labais. Galvenajam varonim šķiet, ka labākā atriebība ir būt laimīgam un izdzēst no atmiņas visu par sev nepatīkamo personu. Viņš raksta: „Ja viņa nomirs, es viņu tūlīt pat aizmirsīšu. Ja man kāds pajautās: - Ē...skolotāja Krāsne...vai viņa nedzīvoja te kaut kur? Es atbildēšu: - Skolotāja Krāsne? Nekad par tādu neesmu dzirdējis!”

Nu, kad arī mēs esam dzirdējuši par Skolotāju Krāsni, mūsu ziņā ir izvēlēties viņu aizmirst vai tomēr izlasīt T. Telehena grāmatu: „Šī ir mana dienasgrāmata par skolotāju Krāsni, manu skolotāju skolā. Pēc manas nāves to varēs lasīt jebkurš. Ja skolotāja Krāsne tad vēl būs dzīva, ceru, viņa saņems, ko pelnījusi.”