Bezgalīgais stāsts. Imants un Rimants Ziedoņi „Leišmalīte”

Imanta Ziedoņa pēdējā un Rimanta Ziedoņa jaunākā grāmata ir kopdarbs. Tātad „Leišmalīti” iecerējis un nedaudz vairāk par pusi nodaļu “izstaigājis” un sarakstījis tas Ziedonis, kuru jau 60. gados urdīja jautājums „Kāpēc tad man Latvija ir vēl neatklāta zeme?” un vēlēšanās uzzināt „par tiem iekšējiem spēkiem, kas veido viņas darba mīlestību, tautas ētiku kopumā” lika meklēt, kur mīt „viņas individualitātes, viņas personības un arī viņas savādnieki un dīvaiņi”¹. Jaunās grāmatas ievadā Imants Ziedonis pavisam tieši raksta par „Leišmalīti” kā par „vēl vienu „Kurzemīti””. Savukārt krietna daļa teksta un, spriežot pēc ievada, arī sponsoru piesaistīšana grāmatas izdošanai ir tā Ziedoņa darbs, kurš lasītājiem pazīstams ar ceļojumu aprakstiem „Mežu zemē Latvijā” un „Paradoksālā Latvija” (2006), „Austrumu robeža” (2008) un „Jūras zemē Latvijā” (2009). Abiem Ziedoņiem dabisks un grāmatā saskanīgi saplūstošs ir mērķis celt gaismā interesanto, īpašo un ievērības cienīgo, kas atrodams Latvijas lauku vēsturē un uzņēmīgu cilvēku darbā.

„Leišmalīte” veidota kā secīgs ceļojums pa Kurzemes un Zemgales pagastiem Lietuvas pierobežā – no jūras līdz Krievijas un Baltkrievijas robežai. Maršruts mēdz atkāpties no robežas, lai iekļautu stāstījumā vietas, kas ievērības cienīgas ar vēsturi, iedzīvotāju uzņēmību vai sponsorēšanas spējām (vistālākais līkums uz ziemeļiem laikam ir līdz Skrundas muižai). Lasot ļoti patīkama ir grāmatas iekšvākos iezīmētā karte, kura ļauj lasītājam sekot savai ikbrīža „atrašanās vietai” un atrast tekstā minētos ciemus, upītes un apskates objektus Latvijas kontūras kontekstā. Salīdzinot ar Rimanta Ziedoņa grāmatu „Austrumu robeža”, kur valsts robeža simbolizē sakārtotās Rietumu pasaules beigas, „Leišmalītē” ir krietni mazāka nozīme tam, kas atrodas robežas otrā pusē. Robežas klātbūtne grāmatā visvairāk saistīta ar jautājumu par to, kā „mēs” izskatāmies uz „viņu” fona. Tiek meklēti lietuviešu uzņēmības un praktiskuma piemēri un vairākkārt atgādināts par Kārļa Ulmaņa pierobežas sakopšanas politiku, lai no ārzemēm uzreiz redzētu, cik Latvijā labi iet. Tomēr pamatā pierobežas pagasti tiek skatīti kā perifēras Latvijas daļas, kas pelnījušas vairāk ievērības un atbalsta.

Lai gan grāmatas kompozīcija ļauj iztēloties laikā lineāri izkārtotu ceļojumu, tā ir tikai ilūzija; „Leišmalītes” vēstījums, ja par tādu var runāt, mīt visos laikos reizē. Pirmkārt, secīgā ceļojuma ilūzijā iejaucas gadalaiku atšķirības gan fotogrāfijās, gan tekstā minētajos dabas aprakstos un atklāj, ka tas salikts no vairākiem atsevišķiem braucieniem uz pierobežu. Otrkārt, grāmatas ievads neslēpj, ka Imanta Ziedoņa nodaļas tapušas no 90. gadu vidus līdz 2004. gadam, savukārt Rimanta Ziedoņa ceļojumi un pētījumi aizpildījuši trūkstošo 2010.-2011. gadā. Protams, šiem laikiem ir kas kopīgs: „Leišmalīte” iemūžina Latvijas laukus laikmetā, kad tajos sadzīvo Eiropas dotācijas ar ārzemnieku pārpirktu zemi, atmiņas par kolhoziem – ar mazo uzņēmēju centieniem ielauzties tirgū. No otras puses, laikam ritot, nemainās galvenais, ko Ziedoņi laukos meklē – zeme, darbs, cilvēki. Turklāt katrai vietai grāmatā nāk līdzi tās kultūrvēsture, vēstījumam lēkājot starp gadsimtiem bez mazākās vilcināšanās. Šķiet, katrs Latvijas kvadrātmetrs ir iesaistīts nebeidzamā Rožu un asiņu spēlē (122. lpp.), kurā sacenšas pagātnē radītās kultūras vērtības ar vēstures zvērībām. Jāatzīmē arī, ka vairākkārtēja atgrūšanās no lineārā laika krastiem, šķiet, ir vienīgais veids, kā grāmatu visā tās sešsimt lappušu bezsižeta godībā izlasīt. Pēc kāda laika vienmērīgajā un neprognozējamajā notikumu un vietu plūdumā izšķīst lasītāja ego un viss kļūst par vienlīdz cienīgu objektu pārejošam vērojumam. Grāmata ir pietiekami bieza, lai, pārtraucot lasīšanu, saglabātos paradums skatīties uz pasauli Ziedoņu acīm.

Kādas acis tad vada mūsu vērojumu? Vispirms – Ziedoņi. (Grāmatas lielāko daļu ir iespējams izlasīt, nepamanot pārejas starp tēva un dēla nodaļām. Tikai vietām, īpaši pēdējās nodaļās, traucē Rimanta Ziedoņa publicistiskā leksika un īpatnējā „drošvien” rakstība.) Inga Ābele anotācijā raksta: „Ja ziedoņa acīm skatās, skatītais ir cerīgāks un dzīvīgāks nekā rudeņa acīm skatītais.” Šīm acīm ir ķēriens redzēt it kā sīko, ikdienišķo un vienmēr domāt: kas tas ir? kāpēc tā ir? ko no tā var mācīties? kā būtu labāk? Īpaši Imanta Ziedoņa nodaļās grāmatas sākuma daļā krīt acīs tieksme ikkatru sīkāko ceļā ievēroto detaļu ievietot makroekonomiskā perspektīvā (ko tas nozīmē valstij? kā Latvijai būtu labāk?). Tas var nogurdināt lasītājus, taču plašo secinājumu vilkšana grāmatā ir tikpat dabiska kā autoru tieksme nemitīgi mācīties no savām kļūdām un citu parauga. Tiesa, tiek izcelts ne tikai labais un saimnieciskais, bet arī vienkārši interesantais, neparastais, ko iespējams atrast apceļotajos pierobežas pagastos. Piemēram, Dunikas purvā Imanta Ziedoņa vēstījums uz vairākām saistošām rindkopām apstājas pie spāru un gliemežu vairošanās īpatnībām, turpat netālu seko atkāpe par vilkačiem Latvijas kultūrvēsturē un iztirzājums par to, vai putni pēc nāves nonāk debesīs. Neko nevar darīt, ja cilvēku patiesi interesē viss apkārt esošais. Tas izskaidro arī grāmatas apjomu: saskaņā ar „Leišmalītes” ieceri nekas nav tik sīks un perifērs, lai to atstātu bez pienācīgās uzmanības. Ja lasītājs paliek kopā ar Ziedoņiem viņu nesteidzīgajā ceļojumā, var iegūt citu skatījumu uz pasauli sev apkārt un grāmata turpinās arī pēc pēdējo lappušu aizšķiršanas. Abi Ziedoņi cītīgi ieauž savā ceļojumā citus skatu punktus – visvairāk atstāstot sarunas ar uzņēmīgiem zemniekiem un zemnieciskiem uzņēmējiem, skolu un pagastu vadītājiem („tie daudzie ideju un enerģijas cilvēki”), bet iesaistot arī pagātnes rakstnieku tekstus, mutvārdu liecības, vienā izvērstā gadījumā (kas tiešām sniedz retu un interesantu ieskatu citā perspektīvā) – kāda baltvācu barona piezīmes (191. lpp.). Teksts veidojas līdzīgi lupatdeķim vai, smalkāk sakot, mozaīkai; tādā ziņā piemērotāks būtu bijis vāka noformējums fotokolāžas tehnikā nekā majestātiskais ozols.

Šo skatījumu kaleidoskopu, protams, vada atlases principi, un autoru pozīcija tiek atklāta gana godīgi, paužot to tiešā tekstā. Latvijas laukos VAR. Latvijas lauki ir uzmanības cienīgi. Par svarīgu tiek atzīta izdoma, uzņēmība un darbs – „kustēt un rosīties”. Grāmata orientē uz pozitīvu programmu; lauku un darba (arī lielsaimnieku kā pozitīvā piemēra) akcentēšana atsauc atmiņā 30. gadu literāro pozitīvismu, īpaši ja ievēro laiku pa laikam izteiktos atzinīgos mājienus uz Kārļa Ulmaņa politiku. Grāmata, kas domāta, lai spēcinātu valsti – laikam jau tur nav nekā slikta!

Imanta un Rimanta Ziedoņu „Leišmalīte” dod ievirzi, lai tuvāk iepazītu savu dzimto zemi un padomātu par to, ko tā mums dod mantojumā un kas tai vajadzīgs. Nenopietnāk noskaņotajiem tā ir lieliska iespēja uzzināt, cik Manceļa laikā bijis jāmaksā par liela vācu līķa apbedīšanu aiz baznīcas, „ko runā noosfēra, ja tev ir „antena”” (117. lpp.) un jebkuru citu no neskaitāmajām domām, kas ceļojuma laikā cirkulē Imanta Ziedoņa galvā (liekas, tieši vecākā Ziedoņa sarakstītā daļa šajā ziņā ir ekscentriskāka). Vērtīgākais, ko grāmata piedāvā, ir Ziedoņu pasaules skatījums – kolosālas iezemētības un realitātes izjūtas apvienojums ar pozitīvu programmu uz ieinteresētu atvērtību un cerīgu uzņēmību.