LU konference
Spogulis rada atspulgu, kas literatūrā, mākslā un citos kultūras žanros vienmēr bijis Narcisa (tā sauc arī darba galveno varoni) paplašinātās patības sastāvdaļa. Vai Narcisi esam arī mēs, raugoties savā attēlā, pirms atveram šo grāmatu?
Romāna autors Andris Zeibots (īstajā vārdā Andris Bērziņš) ir autors, kas latviešu lasītājiem vairāk pazīstams ar 2002. gadā iznākušo garstāstu „Līķu dejas”, dažādam dzejas publikācijām žurnālos „Karogs” un „Literatūra un Māksla”, kā arī ar savu darbību dramaturģijā. Kāds varbūt Zeibotu atpazīs kā radio SWH raidījuma „BB Brokastis” producentu. Lai gan ar dažādām publikācijām periodikā Zeibots latviešu literatūras pasaulē redzams jau 30 gadus, „Okeāniskais Es” ir Zeibota trešais nozīmīgais publicētais prozas darbs.
Darba apjomīgums un fakts, ka tā uzrakstīšanai Zeibots veltījis teju desmit gadu, ne vien liek izjust cieņas pilnu pazemību, bet arī dod mānīgu cerību, ka beidzot mums būs kārtīga, latviešu autora sarakstīta lasāmviela gariem rudens vakariem vismaz divu mēnešu garumā, nevis nedēļas laikā pārlapojams romāns vakariem, kad ēsts pārāk vēlu un vēl nedrīkst iemigt, kā tas mēdz būt ar lielu daļu latviešu stāstnieku daiļradi. Tomēr, daļa lasītāju pēc iepazīšanās ar ievadu neizpratnē šo „latviešu PIRMO psiholoģiskās fantastikas stilā” sarakstīto monumentu noliks atpakaļ plauktā, tā lasīšanu atliekot uz pāris gadiem (jo lasītāji sev mānīgi mēģinās iegalvot, ka tādam darbam vēl nejūtas „gatavi”, ka vēl nav „nobrieduši”). Līdz kādu dienu tas būs kļuvis vienīgi par nelasītu, apputējušu, tomēr gana apjomīgu liecību reiz visam jaunajam atvērtajam (naivajam) prātam. Otra - mazākā lasītāju daļa - (psiholoģiskās fantastikas stila fani (jo acīmredzot tādi pastāv)) jūsmos par intelektuālajiem karuseļiem un izsmalcinātās poēzijas savienojumu uz mūžības neko neizsakošā fona un būs savā kritikā saudzīgi.
Romāns sastāv no trim daļām: „Animusa Ceļš”, „Animas Ceļš” un „Vilnis”.
Pirms uzsākt darba lasīšanu, ieteicams kārtīgi iepazīties ar garo (40 lapaspuses), tomēr salīdzinoši koncentrēto ievadu, lai jau pēc pirmās rindkopas izlasīšanas grāmata netikti iemesta kādā kaktā, jo šī nebūs no tām grāmatām, kuras ievadam nav būtiskas nozīmes. Labāk to izlasīt divreiz, lai vispār saprastu, par ko ir šis darbs. Jāatzīmē, ka valoda ievada daļā un pašā pamata daļā atšķiras – pamattekstā tā kļūst harmoniskāka un vieglāk uztverama. Tā kā lasītājam vajadzētu dot tekstam iespēju arī pēc ievada. To būtu pelnījis gan autors, gan romāns, gan tajā ieguldītais laiks un darbs.
Šī nav grāmata, kas aizraus ar nekad neparedzamiem sižeta pavērsieniem vai romāna varoņu personības izaugsmi un attīstību. Sižets paliek otrajā plānā, un galvenā uzmanība tiek pievērsta varoņu eksistenciālo pārdomu, jūtu un pasaules izziņas procesu atspoguļošanai. Ieslīgšana reālistiskās sižeta attīstības formās laikam visu padarītu nedaudz banālu un pat… vēl grūtāk uztveramu?
Romāna galvenais varonis ir Narciss. To gan nevajadzētu saistīt ar vārdu narcistisks, jo savā darbā Zeibots Narcisam dod pats savu nozīmi un mērķi. Narciss 21. gadsimtā iegūst jaunu koncepciju un vairs nelūkojas savā ķermeniskajā atspulgā, bet gan daudz dziļāk – savas apziņas dzīlēs. Tas Narcisa multiplo „es” apziņas tēlojums ar vairākiem izteiksmīgiem tēliem, kurā tiek meklētas atbildes par apziņas un identitātes mijiedarbību, kopīgajiem un atšķirībām aspektiem. Par to, ka identitāte nevar pastāvēt bez apziņas. Darbā var rast vairākas fabulas: piemēram – jaunas meitenes mīlestība pret kādu dzejnieku, varoņa darba zaudēšana, kā arī sava veida biogrāfiskas atsauces un notikumi no paša Zeibota dzīves.
Lai gan sižetiskajiem aizmetņiem sākotnēji ir potenciāls, tie drīz vien tiek aprauti un „atšķaidīti” ar autora filozofiskajām atkāpēm. Dzejnieks Herberts Lauks, Amēlija, Inkvizitors un citi varoņi nebūt nav neveikli un nedzīvi. Viņiem visiem ir dvēseliska dzirksts, bet viņu ārējās problēmas netiek aktualizētas. Kā jau Okeāns, arī stāsts ir kustībā, tomēr nekur nevirzās.
Zeibots ir patiess un nesola skaidrību. Viņš nevienu nevedīs aiz rociņas, norādot uz katra tēla simbolisko nozīmi un vērtību darbā, un viņš nelolo ilūzijas par to, kā šo darbu uztvers lasītāji, rakstot (un izklausoties tomēr mazliet vairāk pēc nesaprasta ģēnija nevis paškritiska autora): „Manus gabalus (šo ieskaitot) lasīs varbūt kādi pāris desmiti cilvēku, visdrīzāk tāpēc, ka viņiem tāds kritiķa darbs, nevis tāpēc, ka šī būtu kāda nāvīgi aizraujošā lasāmviela!” (Šīs rindiņas gan krietni iesilda kritiķa sirdi.) Zeibots norāda, ka, tā kā valoda pati par sevi ir ierobežota, viņš ir uzņēmies neiespējamu uzdevumu - pateikt visu tā, lai cilvēks normālais visu saprastu. Autors atmet pūles komunicēt ar lasītāju un, brīvi mētādamies ar Antīkās literatūras personvārdiem (Hronoss, Narciss, Psīke, Edips u.c.), kuru nozīmes tulkojumam var arī nebūt nekādas vērtībās šajā konkrētajā stāstā, un atklādams savas zināšanas filozofijā, vēsturē un literatūrā, atklāsmēs vai atsaucēs vienkārši izplūst savā sakāmajā. Un, ticiet man, viņam ir daudz ko teikt. Protams, lai gan autora pašironija ir nenoliedzama, ne visiem šķitīs, ka tas ir pietiekami spēcīgs aizbildinājums allaž klātesošajai sajūtai, ka ar daudzajiem gudrajiem vārdiem un teikumu struktūrām īsti netiek pateikts… nekas.
Rodas sajūta, ka autors sevi nostādījis krietni augstāk par lasītāju un, nedzirdot nekādus iebildumus, ir uzsācis piecsimt lappušu garu pašattīrīšanās procesu jeb enerģijas apmaiņu, kā to dēvē pats Zeibots. Cauri darbam vijas spēcīga šveiciešu psihiatra, filozofa un analītiskās psiholoģijas skolas dibinātāja Karla Gustava Junga un ķīniešu filozofa Laodzi mācības ietekme. Iepriekš nosauktie Antīkās literatūras personvārdi labi saskan ar Junga arhetipu teoriju.
Var jau būt, ka Zeibota „Okeāniskais Es” kļūs par klasiku un paraugu, kā pirmais sava žanra darbs latviešu valodā, un var jau būt, ka pēc desmit gadiem šis stāsts kļūs par vispārēju psihologu, filozofu un literatūrzinātnieku izpētes objektu, un var jau būt, ka apziņas izpēte ir aktuāls temats visos laikos, tomēr man negribas ticēt, ka šo monolītu lasīs katrā mājā.
Andris Zeibots pie darba ir strādājis nopietni un ar vislabākajiem nodomiem (Dievs zina, tūkstoš reižu nopietnāk, nekā pie šīs atsauksmes strādājis kritiķis). Autors ir vēlējies lasītājiem pateikt kaut ko, kas viņa dvēselei šķitis cilvēcei noteikti pasakāms, tajā pašā laikā mēģinot to izdarīt jaunā, latviešu literatūrā vēl neiemēģinātā veidā. Un gan kritiķiem, gan literatūras cienītājiem par to jāsaka paldies. Bet tas nenozīmē, ka, runājot par darbu, nevarētu lietot arī tādus jēdzienus „pretenciozs” un „pseidointelektuāls”.
