„..tā nav grāmata par vēzi, jo tādas grāmatas ir draņķīgas” Džons Grīns „Mūsu zvaigžņu vaina”

Nav šaubu, ka „Mūsu zvaigžņu vainai”, jaunākajam un visplašāko atzinību guvušajam no Grīna četrarpus romāniem[1] un pirmajam, kas izdots latviski, ir vērtība jau kā godīgam un neordināram stāstam par dzīvi ar neārstējamu slimību. Šādā ziņā darbs ir acīmredzami pārdomāts, ne tikai detalizēti parādot slimības ietekmi uz cilvēka ikdienu un īpaši attiecībām ar citiem, bet arī graujot mītus un „žanra” konvencijas (piemēram, līdzās cildenām noskaņām varoņu dzīvē ir arī maziski un vienkārši muļķīgi brīži, un Grīns kategoriski noraida argumentu, ka nelaimes vajadzīgas, lai varētu novērtēt laimi), turklāt vēstījums veiksmīgi apvieno traģiku ar asprātību – Džodijas Piko atsauksme uz grāmatas vāka nemelo.

Bet stāsts par Heizelu un Augustu, un viņu attiecībām, protams, ir vairāk nekā stāsts par viņu vēzi. Tas ir arī divu spilgtu un valdzinošu personību atainojums, kas var iedvesmot lasītājus dzīvei ar aizrautīgu un kritisku prātu, domājot, lasot un sarunājoties par būtisko. Nozīmīga galveno varoņu iepazīšanās daļa ir apmaiņa ar mīļākajām grāmatām, un Grīns lieliski, dzīvi ataino lasīšanas procesu – no sarunām par grāmatas kompozīcijas filozofisko jēgu līdz zvanīšanai draugam, kas grāmatu ieteicis, ar tīri cilvēcisku „ES GRIBU ZINĀT, KAS NOTIKA TĀLĀK!” Starp citu, līdzās grāmatām kā jēgas avots un savstarpējas saskarsmes rosinātājs stāstā parādās videospēles, un viscaur attiecībā uz grāmatām, filmām un spēlēm tiek atgādināts – cilvēkiem var būt atšķirīga pieeja labām lietām, atšķirīgi kritēriji, taču tas neizslēdz savstarpēja kontakta iespējamību. Ko vērts ir arī abu galveno varoņu bezkaunīgi gudrais, intelektuāli rotaļīgais sarunu veids; tikai viena no tā izpausmēm ir Venna diagrammu izmantošana humoram un mīlestības vēstulēm. Grīna varoņi ar prieku dzīvo kā nūģi, un nūģis (nerd) Grīna izpratnē vispirms ir cilvēks, kas neapvalda sajūsmu par lielisko, kas saskatāms pasaulē[2]. To romānā lieliski parāda aina ar Augusta pirmo braucienu lidmašīnā. Nav svarīgi, ka citiem cilvēkiem, kas iepriekš jau ir lidojuši, skats paceļoties nešķiet nekas īpašs; Augusts to piedzīvo pirmo reizi, viņam tas liekas kolosāli, un par to ir jākliedz: „NEKAS NEKAD VISĀ CILVĒCES VĒSTURĒ TĀ NAV IZSKATĪJIES!” (133)

Uzmanība, kādu abi galvenie varoņi pievērš idejām, valodai un arī literatūrai, ļauj Grīnam, sekmīgi balansējot šaipus ticamības un gaumes robežām, nodoties gandrīz neticami dziļai un izvērstai refleksijai par dažādu kultūras izpausmju (piemēram, augstākās matemātikas, veltījumdzejas, facebook ierakstu un samežģīti filozofisku romānu) spēju vai nespēju sniegt cilvēkam mierinājumu un jēgu. Romāna centrā (saplūstot ar galveno varoņu mīlasstāstu) ir sižeta līnija par rakstnieku van Hautenu, Heizelas mīļākās grāmatas autoru. Van Hautena grāmata (arī par meiteni, kas slima ar vēzi), kuras citāti un pārstāsti caurvij Grīna vēstījumu, ir grāmata, kādu Grīns apzināti izvairījies uzrakstīt, formāli pretencioza, pieblīvēta atsaucēm un sarežģītiem prātuļojumiem: „grāmatas domātas, lai darītu vēl kaut ko citu, nekā tikai pierādītu lasītājam, ka autors ir inteliģents”[3]. Mērķis, uz ko Heizela koncentrējas lielāko grāmatas daļu, ir saņemt van Hautena atbildi par to, kas notika tālāk ar grāmatas varoņiem, bet izmisums, ar kādu šī atbilde tiek meklēta, liek domāt, ka viņa uz to projicē visus savas neapskaužamās situācijas aktualizētos jautājumus. Ilgi gaidītā saruna ar van Hautenu ir patiesi spēcīgs emocionāls un idejisks pavērsiena punkts galveno varoņu dzīvē. Šajā ainā liela nozīme ir pārsteiguma efektam, taču jāpiemin, ka rakstnieka un abu jauniešu saruna par mūziku sniedz izcili trāpīgu paralēli Grīna kritizētajam komunikācijas modelim starp rakstnieku un lasītājiem. Saistībā ar to zīmīgi ir arī van Hautena izteikumi par internetu, īpaši ņemot vērā paša Džona Grīna aktīvo un atvērto klātbūtni tīmeklī.

Iespējami, protams, arī citi romāna lasījumi, bet van Hautens šķiet ne tikai spilgtākais, bēdīgā kārtā neaizmirstamākais, bet teju arī nozīmīgākais romāna tēls, un pats romāns – varbūt pat tikpat spilgts (un traģisks) lasītāja un grāmatas kā divu cilvēku mīlasstāsts. Van Hautena loma sižetā ne tikai atsedz mākslinieka varu, tās robežas un no tās izrietošo atbildību, bet arī atgādina palaikam aktuālos jautājumus – vai var būt lieliska grāmata, ja to nelasa vai lasot nesaprot? Kur pastāv grāmata, un kurš nosaka tās nozīmi?

Salīdzinot ar kaut vai van Hautena e-pasta vēstulēm, „Mūsu zvaigžņu vainu” caurmērā ir ļoti viegli lasīt. Nav jāburas cauri simboliskajai struktūrai, lai gūtu emocijas un domas: var vienkārši sekot varoņu piedzīvojumiem un sarunām un kļūt par viedāku cilvēkbūtni (un apraudāties, iespējams). Tajā pašā laikā teksts nebūt nav primitīvs, gluži otrādi – tas ir asprātīgs, neparedzams un inteliģents. Ingus Macata tulkojums ir rūpīgs un adekvāts; atsevišķie frazeoloģijas kalki netraucē uztvert tekstu, turklāt tulkotājam izdevies tekstā iekļaut latviski mitoloģisko vārdu „iļģi” piemērotā vietā – vienā no van Hautena obskūrajiem vāvuļojumiem.

Grīna grāmata ir aizkustinoša un pārsteidzoši izklaidējoša (ņemot vērā tēmu), un to noteikti ir labi izlasīt laikā, kad veidojas vērtības. Pastāv ne viens vien teksts, kas Grīna pieteiktās tēmas risina vismaz tikpat dziļi, bet reti tas notiek, saglabājot tādu atvērtību (grāmata ļauj sevi lasīt, tā tieši mudina to darīt) un reizē eleganci. „Mūsu zvaigžņu vaina” ir skaista ar saviem ideju kūleņiem ar traģisko mīlasstāstu par ļaudīm, kuri laikā pirms nāves un nenovēršamās aizmirstības dod viens otra dzīvei mazliet jēgas un gaišuma. Grāmata ir un reizē nav „par vēzi” un tāpat „par pusaudžiem”; būtībā tā ir par to, kā ir aptvert savas eksistences neizbēgamo galīgumu, traģiskā esamību pasaulē un savu nespēju to novērst, un tad sadzīvot ar šīm zināšanām, atrast veidu, kā piepildīt savu „mazo bezgalību”; tātad par to, kā ir būt cilvēkiem pasaulē.

Citiem vārdiem, šis ir viens no tiem gadījumiem, kad nav pamata izturēties ar aizdomām pret grāmatu, kura rakstīta noteiktai (un pat jauniešu) mērķauditorijai, sasniegusi masu popularitāti Amerikas Savienotajās Valstīs un pārvērsta Holivudas filmas scenārijā. Šī grāmata ir vienlaikus populāra un laba.

* http://fishingboatproceeds.tumblr.com/post/6456966274/ive-recently-been-reading-a-lot-of-fiction-along-the

[1] Emuārā fishingboatproceeds.tumblr.com Dž. Grīns iepazīstina ar sevi kā ar „best selling author of The Fault in Our Stars, Looking for Alaska, An Abundance of Katherines, Paper Towns, and half of Will Grayson, Will Grayson”.

[2] www.youtube.com/watch; skatīt no 1:15;

[3] http://fishingboatproceeds.tumblr.com/post/6456966274/ive-recently-been-reading-a-lot-of-fiction-along-the