„Ziemassvētku zāģītis” ir gaišs, ļoti sirsnīgs stāsts par to, kā ar Ziemassvētku noskaņu šķietami nesaistīta lieta – zāģis – nonāk svētku norises epicentrā un, pašam sev un citiem par pārsteigumu, kļūst par vienu no svētku sajūtas veidotājiem. Inese Paklone, filoloģijas doktore, 2010. gadā ieguvusi AKKA/LAA Autortiesību bezgalības balvu par nīderlandiešu rakstnieka Žaka Frīnsa grāmatas „Skolotājs Jāps var visu” tulkojumu, AKKA/LAA padomes locekle, sarakstījusi darbu „Autortiesības” (1997) un sastādījusi rakstu krājumu „Nomales identitātei” (2005), nu iepriecina lasītājus – gan lielus, gan mazus! – ar grāmatu, kas noteikti kļūs par latviešu Ziemassvētku klasiku.

Stāsts notiek it kā tuvā pagātnē, „pirms pagājušā gada Ziemassvētkiem”, taču noskaņa, priekšmeti, dialogi – tas viss varētu atbilst arī pagājušajam vai pat aizpagājušajam gadsimtam (tiek pieminētas tikai patiesi vērtīgas, noderīgas lietas, nav nedz viedtālruņu, nedz interneta, nedz kā cita, kas varētu liecināt par mūsdienu laiktelpu). Tieši tādēļ šis stāsts vieno visas paaudzes – tas ir un būs tuvs kā vecākiem, tā vecvecākiem, bērniem un mazbērniem. „Ziemassvētku zāģītis” ir pietiekami dinamisks, lai piesaistītu jaunākās paaudzes uzmanību, un tajā ir gana dziļi un pārdomas raisoši domugraudi, kas aizķers arī nobriedušas sirdis. Dinamika gan grāmatā ir drīzāk iekšēja – neviens nekur neskrien, nenotiek nekāda pakaļdzīšanās vai negaidīti ļaundaru iebrukumi. Un tomēr stāstā ir intriga, notikumi risināti atjautīgi, un neapšaubāmi pati noskaņa – idilliski, ģimeniski Ziemassvētki, par kādiem sapņo ikviens, – notur pat vismazākā lasītāja (pārbaudīts ar divgadnieku!) uzmanību no sākuma līdz beigām. Arī morāle, kas ietverta stāstā, ir mūžsena un saprotama visiem visās paaudzēs – varbūt tādēļ to īsā frāzē izsaka tieši dzimtas koks (arī viena no dāvanām): „Dāvanu dara devējs, dāvanu dara ņēmējs.” Turklāt stāsts ir dzīvs – dialogi ir nesamāksloti, bez klišejiskām frāzēm vai patosa, apraksti ir konkrēti, tieši tik tēlaini, lai raisītu lasītāja iztēli un sajūtas, epiteti kā bultas mērķī raksturo tēlus, lai lasītājs bez garlaikošanās vai, tieši otrādi, „melnajiem caurumiem” varētu uzburt pilnu notikumu, laika, vietas un iesaistīto varoņu raksturu ainu: “Ar zāģi tu esi zāģēts – tāpat kā mēs, – ķeblītis palēcās ar visām četrām. – Tikai mēs esam zāģēti, līmēti vai nagloti un apmīļoti ar smilšpapīru, bet tu [pirts dēlītis] no dēļa nozāģēts un šā tā apšmirģelēts, taču muldi te par deviņiem mēmiem.” (Šo teikumu mans četrgadnieks lika izlasīt reizes četras pēc kārtas, un pēc katras smējās kā kutināts – grāmatas kontekstā te slēpjas labu labais joks!)

Galvenais varonis – tikko nopirkts zāģītis, kas paņemts talkā eglītes atgādāšanā no meža, – sapņo kļūt ne tikai par saimniecībā noderīgu lietu, bet arī iepriecināt cilvēkus kā dāvana. Kā jau ikvienā kārtīgā stāstā zāģītim ir gan atbalstītāji – eglīte, ko galvenais varonis nozāģējis, ragaviņas, kā arī virkne lielāku un mazāku dāvanu, kas gaida savu dāvināšanas kārtu zem eglītes –, gan arī pēlēji un noniecinātāji. Starp tiem ir konservatīvā grāmata „Ziemassvētku dziesma” un arī pirts dēlītis – „padibene”, kā to trāpīgi nosauc vecmammas adītā šalle. Neskatoties un neklausoties ne uz vienu, zāģītis tomēr pamanās palikt zem Ziemassvētku eglītes dāvanu pulkā, līdz to tik tiešām arī saņem kā dāvanu… un, vai par to priecājas, uzzināsiet paši! Autore attapīgi atrisinājusi „problēmu”, kā likt zāģim tapt aizmirstam un atstātam zem eglītes, kur parasti ar īpašu rūpību tiek novākts viss liekais un paliek tikai tas, kas nepārprotami liecina par svētkiem – dāvanas, rotājumi… Taču ne jau nu zāģis, ar ko zāģēta eglīte! Lai gan zēns Paulis divas reizes grasās zāģi aiznest uz tam piemērotāku vietu – pieliekamo –, abas reizes viņu iztraucē tētis, sakot, ka zāģis vēl nepieciešams zaru apzāģēšanai. Līdz trešajai reizei Paulis netiek – Inese Paklone lieliski ataino klasisku situāciju, kad ierodas kāds un ar negaidītu uzdevumu sajauc zēnam galvu, liekot aizmirst par zāģi…

Gitas Treices ilustrācijās iemūžinātie tēli pastāv arī ārpus grāmatas lappusēm – tie ir īsti, no kartona veidoti kā lelles marionetes, kuras var ne tikai apskatīt, bet arī aptaustīt (šāda iespēja bija tiem laimīgajiem, kas šī gada 5. decembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrā apmeklēja grāmatas „Ziemassvētku zāģītis" atvēršanas svētkus)! Ilustrācijas, kas ieturētas ziemīgi neuzbāzīgos toņos (bez nu jau arī mums tik ierastajām mākslīgi košajām lampiņām, spilgti zaļi sarkanbaltajām Ziemassvētku vecīšu un skatlogu lietām), izceļ Ineses Paklones radīto omulīgo, mājīgo, latviskai dvēselei tuvo svētku sajūtu, kurā dominē sniega baltums, ziemas lauku brūnums, pīrāgu zeltainums un karoga krāsas sārtums. Ilustrācijās ietverti arī atsevišķi īsi teksta fragmenti – tā māksliniece ir reizē gan „komentējusi” ilustrācijās attēloto, gan arī īpaši uzsvērusi stāsta atslēgvārdus (piemēram, mazās Ingas jautājumu: „Ko nozīmē – divi stāsti?”), attapīgus jokus (vectēva asprātīgo dziesmas „Reiz mežā dzima eglīte” variāciju ar zāģīti, vectēva un zāģa kopskaņdarbu „Lapsenes lidojums”, kā arī vecmāmiņas sašutušo caur smiekliem: „Fui, nu nē!”) vai lietas, kas neatvairāmi uzbur smaržīgu, siltu svētku sajūtu („Pīrāgi ar dažādiem pildījumiem” – un ilustrācijā vecmāmiņa rullē mīklu…). Nu jau par tendenci kļuvušais mākslas izteiksmes veids – datorgrafisks reālistiskas faktūras attēla un zīmējuma savienojums – šajā gadījumā sniedz papildu dzīvīgumu, taustāmību – neviļus šķiet, ka ilustrācijās attēloto var paņemt rokā (šo to no grāmatas tēliem tik tiešām arī var burtiski paņemt rokā!!).

Jūs vēl nezināt, ko dāvināt bērnam svētkos? Lieliska dāvana ir dāvana „ar stāstu, kurā ir vēl kāds stāsts” – tieši tāda, kāds ir „Ziemassvētku zāģītis”!

 

Dalīties