LU konference
Aldis Linē veidojis grāmatu, ievērojot tradicionālu monogrāfijas struktūru. Darba ieskaņā – īss Leļļu teātra vēstures un attīstības ieskicējumus Latvijā, kam seko Pāvila Šenhofa spilgtākās bērnības atmiņas, iezīmējot veiksmīgu personību biogrāfijās parasti meklēto pagrieziena punktu, kas veidojis interesi par konkrēto sfēru (A. Linē to tēlaini apzīmē ar „iekošanu teātra pīrāgā” (15)); lasītājs uzzina arī par Šenhofa studijām Mākslas akadēmijā ar tobrīd nepavisam ne vienkāršajiem apstākļiem un regulāriem karadienesta draudiem fonā, par meistara nonākšana Leļļu teātrī, pirmo izrādi un pamazām radušos maģiskās, paralēlās – leļļu – pasaules vilinājumu, karjeras un profesionalitātes izaugsmi, kuras pamatā ir personības mērogs un kuru grāmatā stiprina laikabiedru atmiņas; nepamanīti nepaliek arī izrāžu, leļļu un scenogrāfijas apraksti un kritiķu atsauksmes, scenogrāfa darbs atsevišķās Dailes un Nacionālā (toreizējā Drāmas) teātru izrādēs; interesanta nianse – Šenhofs ir radījis ilustrācijas arī vairāk un mazāk sev mīļām grāmatām, jo „katrai maizei sava garoziņa” (79). Visbeidzot Linē stāsta arī par leļļinieka ģimeni – attiecībām ar dzīvesbiedri Birutu Šenhofu.
Jāatzīmē, ka Aldis Linē devis ieskatu ne tikai Pāvila Šenhofa radošajā biogrāfijā, bet arī visas latviešu leļļu teātra vēstures nozīmīgākajos cēlienos un ainās, kas ir sevišķi būtiski tāpēc, ka Latvijas Leļļu teātrim savas monogrāfijas vēl joprojām nav. Leļļu teātris var patikt un var arī nepatikt: leļļu teātra pieredze bērnībā mēdz būt dažāda, sākot no sajūsmas par maģisko citādo pasauli līdz pat sava veida „traumai” un ilgstošai nepatikai, kas apstiprina leļļu teātra mākslas specifiku un ārkārtīgi sarežģīto uzdevumu – radīt izrādi bērnam, nostiprinot interesi un aizraušanos ar teātri. Un jau atkal – grāmata ir ne tikai par lellēm un teātri, bet arī iedvesmojošs stāsts par cilvēka mīlestību un nebeidzamu kaislību pret savu darbu, kas līdzās talantam un neatlaidīgam darbam ir svarīgs punkts profesionalitātes attīstībā.
Grāmatas pievienotā vērtība neapšaubāmi ir skaistās un krāšņās fotogrāfijas, izrāžu skices un dažādas mākslinieka zīmētas ilustrācijas, piešķirot ne tikai vizuālu, bet arī informatīvu iespaidu par P. Šenhofa talanta mērogu un māksliniecisko rokrakstu. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados P. Šenhofs bieži atsaucies izdevniecību aicinājumam veidot apsveikuma kartiņu ilustrācijas. Vēl viena Šenhofa mākslinieciskā izpausme bija izrāžu plakāti, no kuriem daļa pat izraisījusi lielu ieinteresētību un piešķīrusi plakāta mākslai jaunu modernu nozīmi.
Linē plaši apraksta Leļļu teātra izrādes, izmantojot teātra kritiķu atsauksmes un recenzijas, kas ir loģisks veids, kā restaurēt lasītājam toreizējās P. Šenhofa veiksmes un neveiksmes, tāpēc grāmatu var izmantot arī kā uzziņu materiālu un palīglīdzekli mācību darba vajadzībām. Jāatzīst gan, ka ne vienmēr ir saistoši lasīt par izrādēm, kas nav redzētas. Iespējams, ka būtu pieticis, ja autors pievērstos tikai pašiem nozīmīgākajiem Šenhofa darbiem. Iepriekš nezinot par to, kā top leļļu pasaules brīnums, interesantas var šķist tās grāmatas lappuses, kur ļauts uzzināt vairāk par leļļu gatavošanas un izrāžu iestudēšanas tehniskajām pusēm.
Grāmata var būt laba lasāmviela ne tikai leļļu teātra pastāvīgiem apmeklētājiem un cienītājiem vai cilvēkiem, kas ikdienā nodarbojas ar teātra zinātni un vēsturi, bet arī tiem, kuriem patīk lasīt radošu cilvēku biogrāfijas, jo autors pievēršas ne tikai P. Šenhofa mākslinieciskajai darbībai, bet arī personībai. Pats P. Šenhofs par sevi stāstījis nelabprāt un parasti izlīdzējies ar lakonisku informāciju par privāto dzīvi, kas daudz pasaka par Šenhofu kā cilvēku. Interesanti, ka, lai arī P. Šenhofs ir spilgts mākslinieks, viņš nebūt nav bijis ekspresīva personība, bet drīzāk pat sevī noslēdzies, mierīgs un kautrīgs. Pats Šenhofs pat atzinis, ka nereti viņu pārņēmusi viegla skaudība, redzot cilvēkus, kuri bez problēmām iejūtas jebkurā sabiedrībā, brīvi kontaktējas ar tikko iepazītiem cilvēkiem. (22) Aldis Linē vairākkārt uzsver, ka Šenhofs bijis individuālists, daudz strādājis un labprāt to darījis vēlu vakaros, kad palicis viens. Iespējams, tieši vienatnē visvieglāk iejusties paralēlajā realitātē, kur dzīvo Šenhofa izrāžu lelles un ilustrēto pasaku tēli.
A. Linē grāmatā citē kādu interviju ar P. Šenhofu, kur mākslinieks saka: „Teātri veido personības. Neskatoties uz to, ka teātris ir kolektīva māksla, kamertoni nosaka viens.” (123) Lai arī P. Šenhofs uzskata, ka teātrī noteicošais ir režisors, izlasot grāmatu, ir skaidrs, ka Leļļu teātri P. Šenhofa darba laikā var tomēr lielā mērā saukt par Šenhofa teātri, jo to neapšaubāmi caurauž, ietekmē un raksturo tieši viņa mākslinieciskais rokraksts.
 – latviešu leļļu meistaru. Grāmatas varonis - Valsts leļļu teātra galvenais mākslinieks un teātra radošā rokraksta veidotājs (1950–2001), neskaitāmu brīnišķīgu un teātra vēsturē palikušu izrāžu leļļu un scenogrāfijas veidotājs, starptautiskās leļļinieku apvienības UNIMA (Union Internationale de la Marionette) biedrs, „Latviešu tautas pasaku” un daudzu citu bērnu grāmatu ilustrāciju un nozīmīgu teātra laikabiedru (A. Jaunušana, P. Pētersona, K. Sebra, Ē. Valtera, G. Placēna, E. Radziņas) portretu autors, individuālists gan dzīvē, gan darbā –, pēdējoreiz tiekoties ar šīs monogrāfijas autoru, par sevi pateicis šķietami lakonisku, bet precīzu atziņu: „Bija ļoti bagāta dzīve.” (197)
){kind=link}