LU konference
Lenčupītes etīde
Atmataino zemi pārlaidies,
egļu galus un bērzu,
ērglis rimstas zarā,
skatu piesaldējot pie līša;
apakš nav nokrasts
vēl ieņēmis pavasara bērnu
un klangā nedzīvus palu ūdeņus –
arvien un arvien tīši.
Zeme vēl auksta kā akmens
pavēnī zem egļu rokām,
kur pat sniegs sev negrib
cietu pagalvi rast.
Bet mežmalē sniegam cauri
akli cērtas sloka,
un atskan sauciens –
sauciens uzvarošs un ass.
Kūstošas dzērvenes krāsā
aiz blīgzniena iztek saule,
pakalnu muguras
un drēgnos krastus laitījot maigi.
Vēl nekārpās kurkulis,
un neplīst ligzdās olu čaulas,
un pasaule šūpo vējā līdz ar zariem:
nepiepildīta, jauna un snaiga. Vasaras vakars 1
Stāj zaļgajās kalmēs
Un nosnieg bula laiks,
Virdzinoties ar pļavu smaržu
Piedugušajā gaisā.
Mēs esam divi vien.
Divi, bet iztālis.
2
Pār viļņiem pārlakstot,
Ķīsis sudrabu ezerā kaisa.
Tu laiski izjauc matu pīni
Un jaunā rakstā lēni liec.
Es kalmēs iebraucu,
Pret brangu atspēries.
Aijājas tev mati,
Pret sauli atplaukst tavs stāvs –l
Ar ezerrozi rokās
Gribu piepeldēt tev klāt.
Bet pāri ezerlaiksnēm
Nopland negaisa spārns.
3
Un svīst gaisma
Aiztūkušajai debesij cauri.
Nāk mīlestība
Pār vētras jauktiem ūdeņiem
No tevis uz mani.
No manis uz tevi. *** Tad mijkrēšļa mēmajās debesīs
Pēdējo gaismas atsviedu
Aiztraukt vīkšas
Rūsgano mākoņu
Atvēzētās blīgznas,
Upju mugurām sastingstot!
Un nolīstot pār plecu
Izdzisušas elpas pieskārienam,
Iemieg pretējais krasts
Un tumsā noslīkst siltie brasli!
Pazudušās niedrēs tumsnējs dumpītis
Velti savu raibo draudzeni ilgi sauc
Un garenās ūjas trīsot
Smagā bezgalībā pārnīkst --
Tukšumam piesienot skatu,
Ļauju sevī atkal ienākties tumsai -
Aiz padevīgā skausta gausi un augsti
Pland izģinduši
Enģeļspārni. Izdega L. Piedugusi jūnija sīpa Iegriež Lēnā vērpetē Mežāja balto dieviņu Kā gurdu dejotāju Nokarenās rokas pludinot Pār sabirzušiem ceriem Apkveldušu Un birgainu koku klajā Sēklas jukli Zem pelnu plēnes Aizsapņojušās par vasēšanu Kas vairs nepienāks Un jaunus čemus Vējš citur kur klās Ar tūču pēkšņajām vēsajām rokām Viņpus klajuma dzenis Pustrupušu stumbru kaļ Sausas šķēpeles sviežot Un man gribas atpakaļ Tai tālajā vasarā Kad vēl zem pasaules koka Tu pūķi rāmi baroji No savām baltajām rokām *** vakars iztek debesīs kā
pārbriedusi mellenes oga
uz kuru dienā skatījās
tavas bālās lūpas
sēri klajuma cers
desmitās stundas pārkāpts
steidz iemigt izslēdzot
savu velšu gaismas
un lipekna ietek tumsa
pļavā kā aizas sveķi
kā zilmelni māli
pāri krasta smiltīm palos
tik tava silpurene tumšmēļi
vēl dūrītes savēzē
un iedegas pret dziestošo atvārsnīti --
smalkā gaismas nītī
tavā maigajā ellē
nolaižos Etīde lauku sētai Paistošas dienas urdzošajā galotnē Vasē dzinumi ar pilnu palti Aizmieg sniegi zemi segušies Saulē rāmi veci un balti Garaiņu virdzošais putns Gurdi staipās virs atmatām blāvām Un savu kluso saucienu izbļauj Kā gadu tūkstošus jau bļāvis Klētī dīžājas aprepis lemess Durušķirbas gaismas tverot Un viss aiz pakša skaļi čalo Palus lietus kūšņus dzerot -- Mēs esam tikai sala Debesu akvamarīna malā
egļu galus un bērzu,
ērglis rimstas zarā,
skatu piesaldējot pie līša;
apakš nav nokrasts
vēl ieņēmis pavasara bērnu
un klangā nedzīvus palu ūdeņus –
arvien un arvien tīši.
Zeme vēl auksta kā akmens
pavēnī zem egļu rokām,
kur pat sniegs sev negrib
cietu pagalvi rast.
Bet mežmalē sniegam cauri
akli cērtas sloka,
un atskan sauciens –
sauciens uzvarošs un ass.
Kūstošas dzērvenes krāsā
aiz blīgzniena iztek saule,
pakalnu muguras
un drēgnos krastus laitījot maigi.
Vēl nekārpās kurkulis,
un neplīst ligzdās olu čaulas,
un pasaule šūpo vējā līdz ar zariem:
nepiepildīta, jauna un snaiga. Vasaras vakars 1
Stāj zaļgajās kalmēs
Un nosnieg bula laiks,
Virdzinoties ar pļavu smaržu
Piedugušajā gaisā.
Mēs esam divi vien.
Divi, bet iztālis.
2
Pār viļņiem pārlakstot,
Ķīsis sudrabu ezerā kaisa.
Tu laiski izjauc matu pīni
Un jaunā rakstā lēni liec.
Es kalmēs iebraucu,
Pret brangu atspēries.
Aijājas tev mati,
Pret sauli atplaukst tavs stāvs –l
Ar ezerrozi rokās
Gribu piepeldēt tev klāt.
Bet pāri ezerlaiksnēm
Nopland negaisa spārns.
3
Un svīst gaisma
Aiztūkušajai debesij cauri.
Nāk mīlestība
Pār vētras jauktiem ūdeņiem
No tevis uz mani.
No manis uz tevi. *** Tad mijkrēšļa mēmajās debesīs
Pēdējo gaismas atsviedu
Aiztraukt vīkšas
Rūsgano mākoņu
Atvēzētās blīgznas,
Upju mugurām sastingstot!
Un nolīstot pār plecu
Izdzisušas elpas pieskārienam,
Iemieg pretējais krasts
Un tumsā noslīkst siltie brasli!
Pazudušās niedrēs tumsnējs dumpītis
Velti savu raibo draudzeni ilgi sauc
Un garenās ūjas trīsot
Smagā bezgalībā pārnīkst --
Tukšumam piesienot skatu,
Ļauju sevī atkal ienākties tumsai -
Aiz padevīgā skausta gausi un augsti
Pland izģinduši
Enģeļspārni. Izdega L. Piedugusi jūnija sīpa Iegriež Lēnā vērpetē Mežāja balto dieviņu Kā gurdu dejotāju Nokarenās rokas pludinot Pār sabirzušiem ceriem Apkveldušu Un birgainu koku klajā Sēklas jukli Zem pelnu plēnes Aizsapņojušās par vasēšanu Kas vairs nepienāks Un jaunus čemus Vējš citur kur klās Ar tūču pēkšņajām vēsajām rokām Viņpus klajuma dzenis Pustrupušu stumbru kaļ Sausas šķēpeles sviežot Un man gribas atpakaļ Tai tālajā vasarā Kad vēl zem pasaules koka Tu pūķi rāmi baroji No savām baltajām rokām *** vakars iztek debesīs kā
pārbriedusi mellenes oga
uz kuru dienā skatījās
tavas bālās lūpas
sēri klajuma cers
desmitās stundas pārkāpts
steidz iemigt izslēdzot
savu velšu gaismas
un lipekna ietek tumsa
pļavā kā aizas sveķi
kā zilmelni māli
pāri krasta smiltīm palos
tik tava silpurene tumšmēļi
vēl dūrītes savēzē
un iedegas pret dziestošo atvārsnīti --
smalkā gaismas nītī
tavā maigajā ellē
nolaižos Etīde lauku sētai Paistošas dienas urdzošajā galotnē Vasē dzinumi ar pilnu palti Aizmieg sniegi zemi segušies Saulē rāmi veci un balti Garaiņu virdzošais putns Gurdi staipās virs atmatām blāvām Un savu kluso saucienu izbļauj Kā gadu tūkstošus jau bļāvis Klētī dīžājas aprepis lemess Durušķirbas gaismas tverot Un viss aiz pakša skaļi čalo Palus lietus kūšņus dzerot -- Mēs esam tikai sala Debesu akvamarīna malā
