Ieskats literātu inkubatorā

Tāda ir Literārā Akadēmija – savā ziņā topošo literātu inkubators. Ja, pirmajā nodarbībā iepazīstinot citus ar sevi, pār lūpām ir nākusi frāze „rakstu, jo nevaru nerakstīt,” tad, saskaroties ar mājasdarbiem, ir iegūta atklāsme, ka nerakstīt tomēr nav nemaz tik grūti. Dažkārt pat tas ir vieglāk un ērtāk nekā rakstīt.

Ar literatūras teorētisko pusi meistardarbnīcas audzēkņus iepazīstina Ronalds Briedis, bet praktiskā daļa šogad ir literatūrkritiķa un rakstnieka Gunta Bereļa pārziņā. Gan teorijas izzināšana, gan praktiskās nodarbības, kritikas uzklausīšana un pārējo kolēģu darbu iepazīšana raisa plašu sajūtu amplitūdu, sākot no domām par talanta trūkumu un beidzot ar iedvesmu strādāt vairāk, biežāk un kvalitatīvāk.

Literārās Akadēmijas audzēkņiem itin bieži tiek atgādināts, ka ir daudz jālasa un daudz jāraksta. Un, par lasīšanu runājot, būtu vēlams iepazīties ar jaunāko latviešu literatūru – kaut vai tālab, lai zinātu, ko un kā raksta tie literāti, kuru darbi ir pieejami grāmatnīcās un bibliotēku plauktos.

Līdzko meistardarbnīcu praktiskās daļas vadītājs G. Berelis konstatēja, ka šis Literārās Akadēmijas sasaukums par pēdējo gadu norisēm latviešu literatūrā ir informēts virspusēji, viņš ierosināja, ka katram no mums, 17 rakstītgribētājiem, vajadzētu izstrādāt recenziju par vienu no jaunākajiem latviešu prozas darbiem, veidojot to ne tik daudz kā kritiku, bet gan kā „domas piedzīvojumu grāmatas pasaulē”.

Manā redzeslokā nonāca Ievas Plūmes īso stāstu krājums „Rēzus”. Kālab? Jo G. Berelis, iepazīstinot ar jaunāko latviešu literatūrā, šo darbu minēja kā absurda literatūras piemēru, un viņa teiktais ieintriģēja.

Ceļvedis nebeidzamā iniciācijā

Ievas Plūmes īso stāstu krājuma „Rēzus” varoņus raksturo iekšēja trauksme, kas viņiem liek pamest ierasto ikdienas ritmu un nostāties pretī tagadnes monotonajam plūdumam, lai tādā veidā pietuvinātos emocionālai sakārtotībai.

Stāstu tēlu centieni izlauzties no vienveidīgās ikdienas atspoguļoti kā viņiem netipisku vai pat nesaprātīgu darbību veikšana, piemēram, pēkšņa garīguma meklēšana, dzīves ritējuma ieprogrammēšana tā, lai atkārtotos tikai patīkamās nedēļas dienas, kā arī darba, dzīvesvietas, draudzenes un citu stabilitāti raksturojošu elementu pamešana. Kaut gan citādi, nekā varoņi iztēlojušies, šīs situācijas viņus izved cauri meklējumu rūgtumam, un viņu radikālā rīcība, kas ir pretrunā ieradumam, noved gan pie sarežģījumiem, gan pārmaiņām, kas, salīdzinot ar sākotnējās ieceres diženumu, ir krietni piezemētākas.

Meklētāja gēns piemīt gan krājuma nosaukumā minētajam Rēzum, gan arī citu stāstu galvenajiem varoņiem. Rēzus figurē septiņos krājuma stāstos – vai tie ir septiņi elles loki, kas viņam jāiziet? Un Rēzus – ne viņš, ne viņa, bet gan tēls, ko autore tīšuprāt atstājusi kā mīklu iztēlei, ieved lasītāju savā pasaulē, kas ir haotiska, taču tai pat reizē šajā nekārtībā un nepārtrauktajā vēlmē meklēt citādo ārpus monotonā atspoguļojas arī kaut kas no lasītāja, paverot iespēju atrast ko kopīgu ar amorfo grāmatas varoni un ļaujot šajos stāstos kaut daļēji ieraudzīt savu spoguļattēlu.

Stāstos dzīve parādās kā mīkla, kas jāatmin. Ir jāatrod izeja no monotonijas labirinta, aktīvi rīkojoties, respektīvi, veicot tādu kā iniciācijas rituālu, lai eksistence iegūtu jaunu kvalitāti. Tomēr šie stāsti nav pasakas ar laimīgām beigām – lai gan rezultāts atņem ikdienai ierastuma pieskaņu, tas lielākoties neatbilst cerētajam. Tie ir meklējumi, kas ārda lietu kārtību, un caur šiem meklējumiem varoņi it kā pieaug, pilnveidojas vai vismaz spēj veikt secinājumus par piedzīvoto.

I. Plūmes stāstu varoņi atļaujas spert soļus pretī ikdienas pārveidošanai. Rēzus ir varonis, kas pārmaiņu meklējumos dodas atkal un atkal, varbūt simbolizējot to, ka cilvēks ar sevi nespēj pilnībā būt mierā. Tas, vai pārmaiņas vienmēr ir lietderīgas, vai ne – tas ir cits jautājums, kas īpaši akcentēts krājuma pēdējā stāstā.

Lasītājs I. Plūmes piedāvātajā spēlē piedalās gan kā vērotājs, gan kā prognozētājs. Katrā stāstā autore piedāvā kādu izejas punktu, no kura varonis sāk sevis meklējumus vai sevis apšaubīšanu. Autore apzināti nepadara stāstus par filozofiskiem pārspriedumiem, meklējumi, kuros dodas varoņi, ir patiesu vēlmju vadīti, bet margināli. Stāstos netiek piedāvāti sarežģīti iniciācijas ceļi, kas atklāj fundamentālas izmaiņas personībā, domāšanā, uztverē utt. Autore viegli un ironiski dažās lappusēs izspēlē šīs situācijas, to izskaņu pietuvinot absurdam.

Stāstu krājumā ietvertās kultūrzīmes, piemēram, Antuāna de Sent-Ekziperī „Mazais princis”, Franca Kafkas „Process” un Mihaila Bulgakova „Meistars un Margarita”, ir lietotas, nenovirzoties no vidusskolas programmas literatūrā. Ir redzams, ka, tās lietojot, autores mērķis ir demonstrēt tā vidusmēra cilvēka pasauli, kas, nonākot atsevišķās situācijās, pats ir spējīgs veidot asociācijas ar šiem darbiem.

Tāpat darbā jūtama ironija par atsevišķām tendencēm, kas attiecināmas uz laiku, kurā dzīvojam, piemēram, bezmērķīgi interneta vidē nosēdētām nakts stundām, čatojot vai aplūkojot „Youtube” klipus, vārda „trenings” izmantošana latviskā „treniņš” vietā, pasmīnot par tendenci latviešu valodā ieviest anglicismus ar izskaņu „-ing” + galotne „-s”. Arī stāstā „Budisms+” atklājas modernā cilvēka skats uz garīgajiem meklējumiem, kas izpaužas kā vēlme nevis pievērsties kādai gadu tūkstošiem pastāvējušai reliģiskai vai reliģiski filozofiskai mācībai, bet gan šo garīgumu interpretēt, padarot individuālu.

I. Plūmes stāstu krājumā literāru, kultūrvēsturisku un filozofisku dziļumu var nemeklēt. Dziļuma stāstos ir tik, cik tas ir vidusmēra cilvēkā, kurš kaut vienreiz dzīvē būs aizdomājies par civilizācijas nomainīšanu pret neskartu dabas stūrīti, par saskari ar augstākiem spēkiem, par vēlmi precīzi atainot, kopēt kaut kur izlasīto vai redzēto, lai gūtu identiskas sajūtas, un tamlīdzīgi. Taču, ja ir noskaņojums simboliski ieskatīties spogulī un mazliet par sevi pasmieties, darbs ir rekomendējams.

***

Mēs mācāmies. Uzkrājot teorētiskās zināšanas, analizējot citu esošo vai potenciālo literātu darbus un pūloties uzturēt regulāras attiecības ar pierakstu kladi vai virtuālo papīru, mēģinām nonākt līdz tam plauktam, ko cēli un godpilni dēvē par literatūru.

Vienā no nodarbībām G. Berelis izteicās, ka mums no sākuma vajadzētu domāt par pirmo publikāciju, bet pēc tam – par grāmatu.

Ir patīkami ieslīgt fantāzijā par to, ka reiz kāda cita ieintriģēta Literārās Akadēmijas audzēkne ieies bibliotēkā un no jaunākās latviešu literatūras stenda paņems cietos vākos iesietu iespieddarbu, ko būs sarakstījis viens no septiņpadsmit.