Runāt caur sēnēm. Ingus Rubenis „Vecās Bekas baiļu stāsti”

„Vecās Bekas baiļu stāsti” ir pavisam septiņi ar pusi sižeti par, jāsaka, diezgan negaidītiem jau zināmu motīvu atrisinājumiem. Galvenās vēstītājas ir mežā dzīvojošās sēnes – Vecā Beka un emocionālā Bērzlape, kuras, neskatoties uz savas dzīvesvietas atrautību no civilizācijas, zina stāstīt gana daudz kultūrzīmēm bagātus stāstus par cilvēku muļķību, eksistenciālām problēmām un pat politiku. Te ir gan trakam mārketinga speciālistam līdzīgais Karalis, kas izdomājis izmantot Pūķi savam PR un izprecina meitas gluži kā veikala akcijās „ņem 2 – maksā par 1”; trīs dulli porcelāna pērtiķīši, kas nez kāpēc atgādina absurda teātra ainiņas varoņus; Zivs, kas alkst mainīt savu sabiedrības tēlu; Susuriņš, kurš ieslīgst neizdevīgās darba attiecībās ar citiem zvēriem; Kasieris, kas kādu dienu vairs nepazīst skaitļus tāpat kā citas zīmes; Puisēns Ķieģelis un daži mazāk spilgti, bet ne mazāk aktuāli, metaforiski tēli. Savukārt sēņu stāstīšanas attēlojums ir atsevišķs sižets, kuru autors veidojis īpaši rūpīgi, jo starp stāstītajām pasakām sēnes arī pašas kļūst par raksturiem. It kā sīkums, bet patīkami, kad, pie vārda tiekot citai sēnei, mainās arī vēstījuma maniere – tiesa, melanholiskajai Bērzlapei autors devis vārdu tikai vienreiz, krājuma vadmotīvu atstājot konservatīvās, bet humorīgās Vecās Bekas ziņā. Mazā vai lielā lasītāja prātā var rasties jautājums – kādēļ autors nerāda arī citu sēņu pasakas un kur paliek pirmajā lapaspusē pieteiktā bailīgā Dežūrsēne? Varbūt idejas pamatā ir doma, ka Vecajai Bekai ir iekrājies krietns piedzīvojumu arhīvs, un, lai gan ir tikai pirmdiena, viņai tāpat vairs nav daudz atlicis; finālā ir tikai bezjēdzīga konservēta nāve: „Vēlākais sestdien vai svētdien, uzreiz pēc liela lietus, mūs droši vien novāks. Nogriezīs, sametīs groziņos vai spaiņos kopā ar citām sēnēm un stieps mājās. Pēc tam – pannas, katli, burkas un beigu beigās – pagrabs. No turienes vēl neviens nav atgriezies.” (4)

Pasaku konstruēšanai sēnes (un Rubenis) iedvesmojušies no tautas un literārajām brīnumpasakām un teikām (Pūķis, Karalis un Princeses, Zelta gabala atrašana zemē, dzīvnieku paradumu veidošanās simtiem gadu laikā utt.), kā arī no absurda literatūras (Francs Kafka), reālistiskajā, lakoniskajā un nedaiļrunīgajā stāstījumā sižetam ļaujot vaļu gan pasaku brīnumiem (Pūķa norautās galvas), gan jau gluži literāriem sirreālisma un ekspresionisma elementiem (Puisēna Ķieģeļa dzimšanas diena; bērni, kas rotaļājas spēļu rūpnīcā). Par to, ka stāstu krājums (vai cikls, kura pirmais stāsts noslēdz to gredzenā) ir jāskata gana nopietni tieši pieredzējuša lasītāja acīm, liecina mūsdienu pasaku autoriem nereti raksturīgā piebilde par piemērotību „arī citām vecuma grupām”. Rubeņa gadījumā tas ir krājuma apakšvirsraksts uz vāka – „Dullas pasakas ne pārāk maziem bērniem”, kas īstenībā ir gluži lieks un drīzāk klišejisks, ja ne jaunākajai literārās pasakas tradīcijai piederošs.

Oriģinālas gan ir stāstu ilustrācijas – to efekts ir vienreizīgs, jo tās ir vienas no retajām ilustrācijām primāri bērniem domātajam tekstam, kas ar savu robusto un brīžiem nenopietno, paviršo izskatu liek acij daudz labprātāk pievērsties tekstam. It kā ar bērna vai skolēna roku uzzīmētie cilvēku tēli var šķist labāki vien par stilizēti nekārtīgiem meža dzīvnieciņiem, kas bagātina stāstu pārstāvēto tēlu galeriju. Un krāsainais, pievilcīgais vāks (Ezis ar matainām padusēm vien ir atklāšanas vērts!) šoreiz nenozīmē, ka tikpat aizraujošs estētiskais baudījums lasītāju gaida arī grāmatas lapaspusēs. Protams, melnbaltās kontūras blakus stāstu ritējumam var sniegt arī krāsojamās grāmatas iespējas, jo teksts uz to noteikti mudina.

Paša autora oriģinalitāte tekstos ir spontāna un zināmā mērā „mikroķirurģiska”  – sižets tiek preparēts jaunās noskaņās. Brīžiem šīs noskaņas atbilst animācijas filmu „nežēlīgajam komismam”, kas jau ir gluži dabiski ieplūdis ikdienā: „(..) Āmurgalvas Haizivs ieteica doties uz krasta klintīm un sisties pret tām tik ilgi, līdz Lielā Baltā zivs kļūs pavisam zila.” (24) Ar dažiem absurdiem, bet mūsdienu bērnu sajūsminošiem elementiem Rubenis norāda, ka vienīgais ceļš, kā atdzīvināt pasaku, ir tās sižetiskās loģikas un kārtības izārdīšana, iesāktās pasaules pavedienu atstāšana smejošā novārtā un šķietami noslēpumainā nepabeigtībā, līdzīgi nepaklausīgam bērnam, kas nedomā par spēļmantiņu sakārtošanu pēc to aktīvas izmētāšanas: „Mūsējam [Pūķim] uz pakauša ir uztetovēts rozā ponijs.” (14) Un tad Rubenis liek Vecajai Bekai pāriet uz rūpīgāku un reālistiskāku apstākļu fiksējumu, pēkšņi it kā paverot logu uz reālo pasauli, kas izrādās ārkārtīgi un viņa pasaku kontekstā ne īsti izskaidrojami skaudra: „Pārnākuši mājās, suņi jau pie ārdurvīm saoda, ka tik tiešām ir vakariņu laiks, un, ienākot istabā, izrādījās, ka deguns, kā vienmēr, nav viņus pievīlis. Divās bļodiņās jau kūpēja patīkami smaržojošas samazgas (..).” (58) Daudzsološais Rubeņa ekspresionisms gan var palikt arī noslēpumainu metaforu līmenī, liekot domāt, ka vainīga ne vien vēstītāja Bērzlape, bet arī autora stāsta struktūras nepārdomātība: „Veikli izspurdzis caur ņurdošo un savādi dvakojošo pūli, puisēns Ķieģelis vienā stiepienā uzsvilpa augšā pa Slidenajām Kāpnēm. Tās tiešām bija slidenas kā zušu muguras, jo ik pa brīdim kāds centās pa tām uzrāpties pēc iespējas augstāk un negribot nopulēja pakāpienus līdz mirdzumam. Kāpēc? Tas nevienam īsti skaidrs nebija, taču tika uzskatīts, ka kāpņu galā sēž Prezidents vai vismaz Iespēja.” (71) Un, ja citā stāstā lasītāju acu priekšā parādās pustraks Karalis, kas ne tikai necienī savu tautu, bet arī neprātīgu lēmumu ziņā vēlas izrādīties oriģinālāks par citu zemju karaļiem, pieaugušo lasītāju var pārņemt arī neveiklības izjūta, jo autors ir pārkāpis brīnumpasakas robežas, kuras mākslinieciskā ziņā mūsdienās var krietni ciest publicistisko alegoriju dēļ. Par to, ko šajā gadījumā jutīs mūsdienu bērns, lai paliek bērna (audzinātāju) ziņā, tomēr kopumā ideja līdz ar sociālajām niansēm pielietot absurda elementus, kas izceltu, individualizētu un izrautu no automātisma jau ierastos pasaku tēlus vai tipus, šķiet gana asprātīga.

Varbūt tikai pašu stāstītāju – sēņu motivācijai trūkst dažu reālistisku akcentu, jo no skolas bioloģijas laikiem zinām, ka sēnes ir tādi organismi, kurus īpaši iespaido ekoloģija un cilvēku dzīves liecības apkārtējā vidē. Ar šo pavedienu būtu gana ticami un pat izglītojoši izskaidrots, kādēļ sēnes ir tik gudras (vai muļķīgas) un cilvēciskas – te būtu potenciāls arī Rubeņa tik iemīļoto sociālo elementu klātbūtnei... Bet varbūt autors vēlējies vien atstāt sēnēm Birznieka-Upīša pelēkā akmens statusu, aizmirsdams, ka arī akmens taču ir savu stāstu vielu redzējis, ne vien  izfantazējis. Protams, lasītāja vēlmi skatīt tēlotajās sēņu varonēs reālistiskus motīvus varētu būt ietekmējis Pauls Bankovskis, kas jau ir uzrakstījis divus pasaku un stāstu krājumus (attiecīgi „Zvēru zvaigznājs” un „Es neko neatceros”) ar līdzīgu priekšmetu un dzīvnieku antropomorfizācijas pakāpi. Katrā ziņā tieši „ne pārāk maziem bērniem” sēņu vēstījumā trūktu Bankovska tēliem (dvielim, žurkai vai vīna pudelei) piemītošās filozofiskās spriedelēšanas un zināmā līmenī – arī erudīcijas, kas darbotos pamatoti nepaplašinātā apmērā. Un tad jau Rubenis varētu sacerēt ne tikai bērniem vien, bet arī prozas sportā pārstāvēt augstāku līgu.