Mēģinājums "tikt pāri zaudējuma sajūtai". Marts Pujāts „Nāk gaismā pati lampa”

Ar literatūras žurnāla „Latvju Teksti” 2013. gada dzejas balvu godalgotais krājums „Nāk gaismā pati lampa” ir M. Pujāta trešais krājums, kuru no iepriekšējā – „Mūsu dziesma” (2006) – šķir ievērojama laika amplitūda – septiņi gadi, tā apliecinot autora rūpību un pietāti pret dzejas kompozicionālo kvalitāti. Tam līdztekus minams, ka „Mūsu dziesmu” šķir sešu gadu amplitūda no dzejkrājuma „Tuk tuk par sevi” (2000), kurš savukārt godalgots ar Klāva Elsberga prēmiju M. Pujāta respektablo pozīciju latviešu literatūrā padziļina arī viņa tekstu atdzejošanas fakti: gan Maskavā izdotā bilingvālā dzejas izlase „Divzvaigžņu baznīcas” („Двухзвёздочные церкви”, 2005), gan publikācija Lielbritānijā izdotajā kopkrājumā „Six Latvian Poets” (2011) un citas publikācijas. Jāpiemin, ka dzejnieka akurāto attieksmi pret dzejas krājumu kompozīciju, iespējams, raksturo viņa muzikālā izglītība un ar to saistītā loģika, līdz ar to iespējams vilkt asociatīvas paralēles ar šo kategoriju sintēzi Hermaņa Heses „Stikla pērlīšu spēlē”, kurā jau pamatatziņa – „spēles būtību līdz galam izpratušais vairs nebūtu spēlētājs”[i] – spēli saista ar noslēpumu un meklēšanu.

Dzejkrājumā „Nāk gaismā pati lampa” nav iespējams runāt par lirisko „es” tā klasiskajā izpratnē, jo M. Pujāta dzeja nav liriska un emocionāla. M. Pujāta liriskais „es” ir pārtapis poētiskajā vēstītājā, ar kuru nav iespējams identificēties, taču tam var uzticēties, tādējādi poētiskajam vēstītājam piemīt gluži transcendentāla nozīme. Šīs dzejas vērtība ir intelektuāla spēle, noslēpumainība un jēgpilnība. M. Pujāta dzeja ir iespēja spēlēties ar nozīmēm, manipulēt ar tām, tiecoties atklāt dzejas kā noteiktas eksistences formas nozīmi: dzejkrājuma vēstītājs spēles rezultātā tiecas lasītājā radīt ne vien poētisko, bet arī izziņas stāvokli. Teksta nozīmju noslogojums ir atkarīgs no lasītāja zināšanām, kaut arī autors apzināti tiecas šokēt lasītāju, atklājot, ka teksts nesatur nozīmes vai pat, precīzāk sakot, likt „sadzīvot ar apziņu, ka sapnis vairs nekad neatausīs atmiņā” (24).

Dzejkrājums suģestē ar atmosfēru, kādu vēstītājs uzbur, izmantojot, piemēram, formulu pasakām raksturīgo paņēmienu dzejolī „no metru dziļa taisna meža grāvja iznāk ūdens dzīvnieks” (6.). Ūdens motīvs ir raksturīgs M. Pujāta dzejai, savukārt vienā no krājuma mīklainākajiem un suģestējošākajiem dzejoļiem mulsā ūdens dzīvnieka šaubas un nespēja atgriezties atpakaļ grāvī atspoguļo tā diskomforta izjūtu, radot asociācijas ar klīstošā holandieša vai spoka motīvu, kā arī ar formu, kādas sastopamas „bezgalīgajām” pasakām. Gan ūdens dzīvnieks, gan arī citi klejojošie tēli (kapeiku turētājs, lapseņu slazds) ir kaut kur starptelpā iestigušas un apmaldījušās būtnes, taču vienlaikus tik ļoti dzejas telpai piederīgas, ka ļauj redzēt cauri, saskatīt zūdošo nozīmju tīklojumu kā dzejoļa būtību: „nāk gaismā pati lampa!” Tādējādi ir iespējams runāt par transparences klātbūtni – dzejas teksts ir vizuāls, tas ir redzams, tas ir organisks process. Vienlaikus vēstītājs manipulē ar lasītāju – dzejoļi nozīmē to, kādi tie izskatās, tie ir izgaismoti kā eksponāti. Faktiski „Nāk gaismā pati lampa” atspoguļo to, kā rodas iedvesma – vēstītājs ielūkojas kādā lietā, konstatē brīnumu, līdz cauri asociāciju muskulatūrai izgaismojas dzejolis: „Kristele nez kāpēc uz plauktiņa ieraudzīja ziloni-lejkannu. Nē, to, ka ir tāds zilonis, viņa zināja, bet to, ka viņam ir acs, to Kristele nebija ievērojusi” (18).

Krājuma vēstītājs ir naivs un nevainīgs, taču vienlaikus tam piemīt arī ironiska un asprātīga attieksme pret notiekošo; šīs pretējās pozīcijas sintezējas atklāšanas priekā („Eureka!”), savienojot pirmatnējību un dabu ar laboratorijas apstākļiem. Dažkārt dzejkrājumā jaušama tīrradņa kvalitāte, kas saistāma gan ar sarunvalodas stilistiku, gan ar gandrīz neapzinātām, fantastiskām tēlu uzplaiksnām. Turklāt dzejkrājums iesākas ar specifisku, kodificētu attieksmi un ironiju, ko sevišķi atspoguļo piezīme dzejoļa noslēgumā, kura funkcionē kā epigrāfs: „Darbs tapis, izmantojot Ditas Rietumas izteiksmi.” (5) Ironiska noskaņa līdz ar to caurstrāvo arī dzejoļu krājumu kopumā: vēstītājs apzinās, ka viņam var nenoticēt; dažkārt viņš arī tiecas to panākt, provocējot meklēt un koncentrēties. Piemēram, krājuma ievadzejolis iesākas kā sāpe, kurā liriskais „es” šķietami apzinās sava laikmeta strāvu: „man teju fiziska un/vai vieliska nevajadzības sajūta, / teju ar roku aizsniedzama eksistenciāla ķēpa, / tā vivisecē manas smadzenes kā informācijas laikmeta radītās informācijas devalvācijas un sēnalu piesaukšana.” (5) Vārdu plūsma dzejoli noslēdz ar jautājumu par laika sprieguma apogeju, distances sāpēm. Faktiski naratīvās komunikācijas mērķis ir brīdinājums vai aicinājums atdarināt. Tādā veidā M. Pujāta dzeja, uzdodot jautājumus, tuvinās mīklas un rēbusa aprisēm.

Spēles un poēzijas korelāciju ir apcerējis Johans Heizinga: „Tas, ko poētiskā runa dara ar tēliem, ir spēle. Tā rīkojas ar tiem stilistiskā kārtībā, tā piešķir tiem noslēpumus, un katrs tēls spēlēdamies atbild ar kādu mīklu.”[ii] Dzejolis atdzīvojas, tiklīdz tēli rada bumeranga efektam līdzīgu mijiedarbi un tiklīdz, gluži kā saslēdzoties vienādām lietām M. Pujāta dzejolī „Eureka!”, „sākas spontānā izlāde” (23). Šis dzejolis asociējas ar kādu RIX-C darbu – „ReFunct Media” – laikmetīgās mākslas centrā „kim?”^[iii]: ķēdes slēgumā savienotās pusizjauktās un novecojušās mediju tehnoloģijas saistāmas ar liriskā „es” piesaukto enerģijas ieguves iespējamību tūkstoš maģu saslēgšanas gadījumā: „te ieslēdzas kritisko masu savdabīgās īpašības.”(23) Liriskais „es” dialogos risina šķietami fizisku algoritmu, kas nosaka ne vien tehnoloģisko, bet arī psiholoģisko uzvedību, savukārt noslēgumā atklājas pieticīgs, naivam bērna saprātam raksturīgs izbrīns: „Tāpēc maģiem jābūt daudz.” (23) Un šajā brīdī lasītājs sāk uzticēties liriskajam „es”. Tāpat arī noteiktie īpašības vārdi bieži vien lasītāju ieved pasaulē, kurā liriskajam „es” viss ir tik ļoti pazīstams, cik lasītājam svešs. Dažkārt paskaidrojumu trūkums ir pievilcīgs, bet citkārt tas rada pašmērķības iespaidu.

M. Pujāta dzeja ir saprotama tās lasījuma brīdī. Tiklīdz jārunā, par ko tā ir, rodas grūtības. Tā kā vārdi saistāmi ar esamību un matēriju, valoda nosaka dzejoļa formu, kas savukārt liek meklēt saistību ar Ludviga Vitgenšteina lingvistisko filozofiju: „Valoda domas pārģērbj. Un pārģērbj tā, ka pēc apģērba ārējās formas nevar spriest par apģērbto domu; jo apģērba ārējā forma ir veidota pavisam citam nolūkam, nevis lai ļautu pazīt ķermeņa formu.”[iv] Citiem vārdiem, valoda saistāma ar pasaules robežām, bet dzejā šī pasaule ir neierobežota, cauri plūstoša un noslēpumaina. Dzejas izskaidrošana un tās statiskās pozīcijas noteikšana ir lieka, tāpēc kritikai atliek vien raksturot tās formu un citas poētiskās trajektorijas – koncentrēšanās uz formas raksturojumu atļauj saglabāt dzejas nedalāmo vērtību. Būtībā dzejolis ir atoms, kas izraisa strāvu lasītājā, kurš bezcerīgi mēģina atgriezties pie radošiem pirmavotiem – sapņa, noslēpuma un mītrades. Tā rezultātā, piemēram, viens no dzejkrājuma patstāvīgajiem varoņiem – Ežēns, piedzīvojot dramatisku pavērsienu (atklājot savu slīkšanu), „laivas dubultdibenā pie auklām uzgāja / neirolingvistiskās programmēšanas rokasgrāmatu katrai / dienai.” (16) vai arī Kristele dzejolī „Kristele negribēja iet dziļāk...” pēkšņi var sākt runāt vāciski. Kaut arī M. Pujāta dzejā sastopamo reāliju uztvere saistāma ar empīrisko pieredzi, to raksturo arī pārdomāts automātisms, kurš uzskatāmi caur dzejoli nonāk lasītājā, tāpēc arī fiktīvi pieņēmumi bez papildinformācijas klātbūtnes liek naivi noticēt, ka eksistē bumeranga metiens (20). Fiziskās norises tiek sapludinātas ar metafiziskajām, tehnoloģiskās ar mītiskajām („Pie katras slūžas jeb upes kaula, kā tās sauc vietējie, mazā / būdiņā sēž uzraugs.” (21)), līdz rodas šķietami absurdas un sirreālas pasaules atmosfēra, kura saistīta ar zūdošā sapņa klātbūtni. Piemēram, tūrisma ceļvedim līdzīgajā dzejolī „Fakti par Manao” šī izpausme atklājas ne vien kā spēle ar formu, bet arī ar dzejas valodu, meklējot komisma atblāzmas: „īpatnējā audzēšanas metode paredz katram rabarberam / uzlikt suņu konusu, lai leknā lapa uzņemtu pēc iespējas / vairāk saules staru” (21). Mainīgajās dzejkrājuma noskaņās iespējams saskatīt pat antiutopijas vaibstus: „Salas vecākā ir sieviete, pēc kuras pakāpeniski grieztās / frizūras parauga būvēta viesnīca Manao Inn.” (21) Vienlaikus centieni šajā brīdī identificēt noteiktas zīmes kļūst par spēli, jo zīmēm piemīt vien asociatīva nozīme, kas saistāma ar brīnīšanās konceptu kā poētiska teksta lasījuma vērtību. M. Pujāta dzejai piemīt iztēles valdzinājums, kas saistāms ar tieksmi izskaidrot, kā izraisīt poētisko stāvokli lasītājā. Iztēles skaidrību atspoguļo plašs tēlainās izteiksmes līdzekļu arsenāls: vārdu spēles, tostarp asprātīgas, estētiski izsmalcinātas metaforas un kalambūri, kas sevišķi izteiksmīgi atklājas dzejolī „kā putekļi pagultē saveļas kamolā...”. Līdzās tam bieži sastopamas dažādas atskaņas. Faktiski tā tiek aizskarts jautājums par dzeju, saistot to ar šaubu un brīnīšanās mijiedarbi.

Dzejkrājumam piemīt arī poētisks gausums. Visu krājuma nav iespējams izlasīt vienā tā lasīšanas reizē (pat par spīti nelielajam lapaspušu skaitam). To daļēji varētu skaidrot ar teksta tuvību prozai, taču vienlaikus tekstu poētiski uzspriego un stabilizē atkārtojumu un saistījuma figūras un tēlu viļņojošā faktūra. Ritmiskās rindas, kuras saistāmas ar anaforām, ķēdēm un refrēniem, dzejoļus nedaudz paātrina, iespējams, tā valodai apsteidzot domu un radot ūdens stihijai raksturīgo viļņošanās vai arī citā gadījumā radošu sāpju spazmatiskās pulsācijas iespaidu. Atkārtojuma figūras dzejoli un arī, plašākā mērogā raugoties, dzejkrājumu noslīpē tā, ka spīdumā dziļums ir nesaskatāms, radot spoguļzāles asociācijas, kurās tēli un dzejoļi atkārtojas cits citā. Tāpat arī gradāciju klātbūtnē tēli kļūst intensīvi, atmosfēriski piesātināti un poētiskā vēstījuma kvalitāte kļūst spriega, piemēram, regulārais, vizuāli uzskatāmais kompozīcijas izkārtojums („kad ūdens lūcijas nočiepj trijkājītim plūksnu” (33)) un tam pakārtotais ritms rada kāpinājumu, kas tiek atspriegots ar atmiņas zuduma efektu – „aizmirstas sekls” (33). Savukārt dzejolis „tā ir velna vēkšziede” tuvinās buramvārdu vai ārstniecības augu enciklopēdiskā rādītāja poētikai, ko aktivizē dažādu fonētisku elementu klātbūtne, kā arī matemātiski regulārais izkārtojums jeb, citiem vārdiem, dzejoļa simetriskā kompozīcija – trīs kaitniecisku un trīs dziedniecisku augu piesaukšana (inde un pretinde). Brīžam dramatiskus sakāpinājumus rada mīklainās intervijas un dialogi, kuriem nav galamērķa. Būtiski piebilst, ka kompozicionālie komponenti mijiedarbojas ar lingvistiskajiem, piemēram, krājuma noslēdzošajā dzejolī katra rinda iesākas ar šalkšanas semantiku, kura aktivizē statisku stāvokli raksturojošus tēlus un rada vertikālu šķēlumu. Proti, kompozīcija kā spēles elements ir viens no poētiskās iedvesmas mehānismiem.

Marta Pujāta dzejoļu krājumā „Nāk gaismā pati lampa” var saskatīt filozofisku un konceptuālu materiālu, ko atklāj ne tikai tā nosaukums, bet arī tik tikko jaušamā dzejnieka iecere – fokuss tiek vērsts dzejas saknēs. Dažādi dreifējoši tēli veido krājumu kompozicionāli līdzīgu tīklam, kurā šie tēli savienojas kā noteiktas molekulāras vienības, radot anatomiskus un patstāvīgus sabiezinājumus – dzejoļus. Vienlaikus to pilnvērtīga funkcionēšana iespējama vien dzejkrājuma kontekstā (iespējams, M. Pujāta dzejoļus būtu saistoši raksturot caur biologa vai mūziķa zināšanu prizmu). Tieši meklējošais, mīklainais, nedaudz retrospektīvais un dramatiskais apcerīgums ir dzejoļu saistviela un vēstījuma esence; dzejkrājums fascinē ar dažādu tēlainās izteiksmes līdzekļu bagātību un valodas precizitāti un izceļas ar dažādu kompozīcijas tekstūru klātbūtni, kas savukārt aktualizē zūdošo atmiņu kā spēles vērtību, kuras rezultātā noslēpums tiek šķietami ikdienišķots. Līdztekus tam „Nāk gaismā pati lampa” ir ekskluzīvs mēģinājums atgriezties radīšanas apstākļos, kuros top samulsis un vienlaikus naivs lasītājs.

[i] Hese, H. (1976). Stikla pērlīšu spēle. Rīga: Liesma, 112. lpp.

[ii] Heizinga, J. (1994). Spēle un poēzija. // Kentaurs XXI. Nr. 7., 24. lpp.

[iii] ReFunct Media: RIX-C – festival.rixc.lv/makslinieki.php

[iv] Vitgenšteins, L. (1994). Loģiski filosofiskais traktāts. // Kentaurs XXI. Nr. 6., 115. lpp.