Tu esi tas, ar ko tu baro savas smadzenes

Lai gan nav skaidras un nepārprotamas definīcijas, kā nošķirt erotiku no pornogrāfijas [1], tiek pieņemts, ka pornogrāfija ir vērsta uz tiešu seksuālu stimulāciju bez papildu līnijām, savukārt erotika papildus tieksmei seksuāli stimulēt spēj piedāvāt arī māksliniecisku kvalitāti. Ja starp šīm versijām jāizvēlas, kam atbilst "Saplēstās mežģīnes", tad formāli šis romāns ir erotika, jo to papildina plašs sānu sižeta līniju klāsts, tomēr nekas šajā grāmatā nav mākslinieciski kvalitatīvs, un visas paralēlās sižeta līnijas, kas nav saistītas ar seksa ainu attēlošanu, paredzētas tam, lai novestu līdz seksa ainu attēlošanai. Tas ir, lai kāda arī būtu situācija (slimības novārdzināts ķermenis, strīds, vīrieša iespējamā iesaiste vardarbībā pret sievieti u. c.), ja galvenie varoņi Džonatans un Ketlīna ierauga viens otru, viņi zaudē spriestspēju un domā tikai par seksu.

Grāmatā tiek attēlota idealizēta (ķermeņa proporciju, izskata ziņā) jauna sieviete, kura labprātīgi pakļaujas seksā, anatomiski iespējot praktiski visu arī tad – vai it īpaši tad –, ja viņai nav nekādas seksuālas pieredzes, un tiek attēlots vīrietis, kura milzīgā seksuālā pieredze ļauj viņam novest līdz vairākkārtējiem orgasmiem jebkuru sievieti, pat ja viņi nodarbojas ar seksu pirmo (un vienīgo) reizi. Arī vīrietis ir pakļauts noteiktiem izskata standartiem – viņš ir muskuļots, spēcīgs, un tiek norādīts uz viņa iespaidīgā izmēra dzimumlocekli. Intimitāte drīzāk tiek imitēta caur vāji motivētu tēlu psiholoģizāciju vai arī stereotipiskiem dialogiem, kuros, piemēram, sieviete tiek dēvēta par mazo vai pat par neķītru nimfomāni (319). Neiet secen arī tādi apzīmējumi kā ļoti mitra un šaura vagīna, kas ir sievietes kvalitātes rādītājs: ""Es Ketlīnu ieguvu tad, kad vēl neviens cits nebija viņai pieskāries. Savu nevainību viņa atdeva man." Puisis skarbi iesmējās. "Tu domā, ka viņa ir šaura tagad? Tev būtu vajadzējis sajust, cik sasodīti cieša viņa bija pašā pirmajā reizē."" (418)

Tipiski pornogrāfijas kameras acij uzmanība tiek vērsta uz noteiktām ķermeņa daļām – vīrieša vēdera muskuļiem, dzimumlocekli, sievietes krūtīm, tievo vidukli, vagīnu. Piemēram, šādi tiek raksturota Ketlīna, kad pēc slimošanas ir nokritusies svarā: ""Ketlīna izskatījās vēl slaidāka nekā iepriekš, varbūt pat pārāk slaida, [..] tomēr meitenes izcili skaistās krūtis [..] bija tikpat izteiksmīgas un kārdinošas kā allaž." (384) Seksa ainas ir detalizēti vizualizētas un tik ļoti pārspīlētas, ka zaudē saikni ar realitāti, un tēli, kuri tiek pakļauti attiecīgām seksuālām darbībām, pārvēršas par sava veida manekeniem vai lellēm. Tā, piemēram, Džonatana muskuļi (sešpaka, autores vārdiem izsakoties) nereti tiek dēvēti par tēraudcietiem, raisot asociācijas ar supervaroņu kultu. Ļoti daudz reižu atkārtojas šāda frāze ar nelielām variācijām: "[..] tevi iegūt un likt tev beigt tik daudz reižu, līdz tavs ķermenis vairs nespēs to izturēt." Frāze tiek izmantota, lai norādītu uz Džonatana seksuālo prasmi apmierināt sievieti neatkarīgi no apstākļiem vai situācijas. Vīrietis grāmatā tiek pakļauts "īsta vīrieša" standartam un tādā veidā dehumanizēts. Savukārt Ketlīna seksa laikā regulāri tiek savainota, bet neizjūt sāpes. Pat nodarbojoties ar seksu vairākas stundas jūras ūdenī, smiltīs un zālienā, netiek izjustas sāpes vai neērtības, un autore turpina izplatīt mītu, ka nodarboties ar seksu šādās vietās ir romantiski.

Seksa psihoterapeite Vanesa Marina (Vanessa Marin) norāda: "Orālo seksu, kādu jūs redzat porno, realitātē parasti nav pārāk patīkami saņemt. Porno ir par šovu. Viss ir pārmērīgs un pārspīlēts, un krietni vien rupjāks, nekā jūs vēlētos reālajā dzīvē. Jūs patiesībā nevēlaties mēģināt atdarināt lielāko daļu no redzamā!" [2] Bet tas neattiecas uz K. Račko grāmatu, kurā pornogrāfiskas fantāzijas kļūst par kaislīgu attiecību raksturotājzīmi: "Džonatans grūdās Ketlīnas mutē tik dziļi un spēcīgi, ka viņa tikko spēja turēt līdzi nežēlīgajam ritmam." (163) Gandrīz visas seksa ainas tiek tēlotas tā, ka, tās lasot, vienīgais, kas nāk prātā, ir vārds "sāpes": "Viņas krūtsgali bija sāpīgi, Džonatans tos bija nobrāzis un nosūcis jēlus. Kājstarpe sūrstēja, savainota no vīrieša iespaidīgā locekļa brutālajiem grūdieniem. Ketlīnai neizturami slāpa, kakls šķita izkaltis sauss un noberzts no tā, cik ilgi un dziļi viņa bija ņēmusi viņu mutē." (405)

Seksa apraksti ir plaši, bet praktiski vienādi ar ļoti nelielām variācijām, un kopā to ir kādi seši vai septiņi. Autore nepārtraukti atkārtojas, izmantojot noteiktus apzīmējumus: primitīva vīrišķība, primitīva brutalitāte, brutāli pievilcīgs, dziļi primitīva vēlme, intensīva vīrišķība, alfa tēviņš, dzīvniecisks rēciens, prasmīgi masēt. Ir ļoti daudz norāžu uz instinkta klātbūtni seksā, dzīvnieciskumu, kaut ko, kas ir ārpus ierastā: "Tieši tāpēc viņu attiecības bija tik kaislīgas; viņus vienoja ne tikai mīlestība, bet arī primitīva, dzīvnieciska, ārkārtīgi privātīpašnieciska vajadzība vienam pēc otra." (316) Šis neparastais ir tas, ko autore apzīmē ar jēdzienu "dominēšana". Taču viņa to izņem no BDSM konteksta, tādā veidā sniedzot nepareizu priekšstatu par šo BDSM praksi, līdzīgi kā tika pārmests pasaules mēroga dižpārdokļa "Greja piecdesmit nokrāsas" autorei. Pat ja K. Račko grāmatā noraida "Saplēsto mežģīņu" līdzību ar "Greja piecdesmit nokrāsām", šīs grāmatas ir līdzīgas attieksmē pret seksualitātes un seksa prakšu attēlošanu, kur seksa apraksti tiek papildināti ar morāli ētisko formulu, kā priekšgalā stāv dzimumu stereotipi, kas raksturīgi izvarošanas kultūrai (sieviete izvēlas upura lomu, vīrietis agresiju un amorālu uzvedību attaisno ar lauztu sirdi, sieviete nekontrolē seksuālā akta intensitāti un gaitu, kad tas attiecas uz viņas ķermeni, lai gan tas tiek darīts arī dominēšanas un pakļaušanās seksuālajās praksēs, "[..] reizēm, kad sieviete saka "nē", viņa tā arī patiešām domā" (353)), kas var veicināt seksuālu vardarbību. Iespaids, kāds rodas par seksu, lasot šo grāmatu, ir tāds pats kā skatoties pornofilmas. Interneta vietnes Make Love Not Porn dibinātāja Sindija Galopa (Cindy Gallop) norāda, ka iemesls, kāpēc cilvēki skatās pornofilmas, ir vēlme uzzināt, kā citi nodarbojas ar seksu. Taču pornofilmas, pēc Galopas teiktā, nesniedz šo informāciju: tās rada savu pornofilmu pasauli, kas ir perfomatīva izklaide ar kameras leņķiem prātā, tāpēc ir nepieciešams apzināties atšķirību starp pornofilmu un reālās dzīves seksu [3]. K. Račko grāmatas lasītājiem jāpatur prātā šī tēze, īpaši tāpēc, ka autore tiek aicināta uzstāties sievietēm domātos pasākumos [4], lai runātu par sievietes misiju. Tā kā iemesls šādām sarunām ir tieši K. Račko teksts, jāsaprot, ka autore, atsacīdamās no mūsdienās aktuālajiem centieniem mainīt sievietes uztveri sabiedrībā, izskaust seksuālu vardarbību veicinošu domāšanu, kultivē dzimumdiskrimināciju un attēlo sievieti kā objektu:

·      "Sieviešu iekšējā pasaulē [..] valdīja haoss." (19)

·      "Sievietes bija radītas tam, lai apmierinātu vīrieti [..]" (22)

·      "[..] sieviešu nerimstošā vēlme būt skaistām, seksīgām un iekārojamām pretējā dzimuma acīs [..]" (22)

·    "Skaistas, neglītas vai vienkārši neizteiksmīgas – tās visas vienoja nedrošības sajūta, pašapziņas trūkums un izmisīga vēlme atbilst klasiskā skaistuma standartiem." (25) 

·      "Viņa nevar būt tik skaista, tajā pašā laikā pārvaldot bagātu vārdu krājumu un izceļoties ar neparastu inteliģenci. Pasaule nav tā iekārtota." (59)

·     "Pat ja viens pasaules vīrietis bija izturējies pret viņu kā pret kāju pameslu, atradās neskaitāmi citi, kuri uzskatīja viņu par seksīgu un iekārojamu. Šī apziņa bija nepieciešama jebkurai sievietei [..]." (220)

Turklāt, pēc autores domām, tieši heteroseksualitāte ir tā "kvalitāte", pēc kā var spriest par personas morāli ētisko nostāju (422), jo noziegumi vai amorālā uzvedība ir labojami ("Arī grēka izkropļotas dvēseles ir pelnījušas cerību uz šķīstīšanu." (505)) un nav tik šausmīgi kā homoseksualitāte. Pat viens teikums ar šādu norādi ir apliecinājums, ka grāmata veicina arī homofobiju.

Grāmatā ir daudz epitetu un apzīmētāju, kuru lietojums ne vienmēr ir loģikas motivēts. Tā kā pornogrāfija balstās uz pārspīlējumu (izrādi, šovu), dažviet uzsvars uz epitetu vai apzīmētāju ir saprotams, taču, ja tas kļūst par noteicošo mākslinieciskās izteiksmes līdzekli gluži automātiski, tiek panākts nevis pārspīlējuma, bet gan absurda efekts, ko paspilgtina tas, ka, radot tekstu, nav ņemta vērā laikmeta specifika, vēsturiskā un sociālā realitāte, un jebkura izteika tiek vispārināta, piemēram: "Izirstot kādām attiecībām, vīrieši parasti metas trakulīgās dēkās, uzskatīdami teju vai par savu pienākumu pārgulēt ar visām vieglas uzvedības sievietēm, kas vien ir ar mieru viņu priekšā pavērt kājas." (203) (Izcēlums mans – E. K.) Grāmatā tiek operēts ar tādām kategorijām kā "visas sievietes", "visi vīrieši", "sievietes parasti", "vīrieši parasti", "katra sieviete" u. tml., kas uzrāda tādu domāšanas modeli, kurā tiek postulētas dzimumiem "atbilstīgas" uzvedības normas un tiek konstruēta noteikta dzimumidentitāte, kam nav nekāda sakara ar personas individualitāti.

Dažas vietas tekstā pamatoti liek domāt par plaģiātismu, uz ko norāda Anda Buševica radioraidījumā "Kultūras rondo" [5]. To visdrīzāk nebūs iespējams pierādīt. Hipotētiski pieņemot, visdrīzāk tekstradē izmantoti fragmenti no grāmatām angļu valodā, kas latviskoti un lokalizēti, vietvārdus un kādas detaļas nomainot pret Latvijas realitātei atbilstīgākām. Piemēram: "Slēpjoties no mokošā smoga prestižā golfa kluba restorāna terases saulessargu paēnā, Ketlīna Rozenfelde izklaidīgi virpināja pirkstos smalkās šampanieša glāzes kājiņu." (7) Tā kā runa ir par Rīgu, mokošais smogs šķiet aizdomīgs, un nez vai tas tiek minēts tādēļ, lai pievērstu uzmanību gaisa piesārņotības līmenim Latvijā. Lai vidi padarītu "saprotamāku", teksts tiek papildināts ar it kā Latvijas realitātei raksturīgām detaļām: "Diemžēl bentlija sešsimt astoņi zirgspēki sastrēgumā bija bezspēcīgi. Džonatanam atlika vienīgi nīkt lēnajā, blīvajā automašīnu plūsmā kopā ar žiguļiem un sarūsējušiem opeļiem [..]." (60) Bet runa ir par Rīgu 2016. gadā.

Līdzīgas aizdomas izraisa šis teksts: "Ultrasonogrāfijas izmeklējumos viss bija lieliski, analīžu rezultāti – nevainojami. Māte aizvadīja savas dienas, vērienīgi iepērkoties un iekārtojot mazulim paredzēto istabu – viss rozā, kleitas, cakas un kruzuļi. [..] Izlasījusi kaudzēm grūtnieču literatūras par to, cik svarīgi mazulim pašam izvēlēties īsto dzimšanas brīdi, viņa bija nelokāmi pārliecināta, ka visam jānorit dabiski. [..] Nezinu, vai ārsti patiešām nespēja ultrasonogrāfijā saskatīt bērna dzimumu [..]. [..] Pēcdzemdību periodā viņai bija nopietna depresija. Psihoterapeiti izrakstīja spēcīgus trankvilizatorus [..]." (257.–258.)

Grāmatā atspoguļotais notiek 2016. gadā. Džonatanam 2016. gadā ir 34 gadi, tātad viņš ir dzimis 1982. gadā. Fragmentā ir runa par laiku pirms Džonatana dzimšanas un 1982. gadu, kad viņš piedzimst. Lai arī informācija par to, kad Latvijā sāka izmantot ultraskaņu grūtniecības izmeklējumos, ir grūti atrodama (medicīnas vēstures speciālisti spēj ieteikt vienīgi apmeklēt kādu vecāka gadagājuma ginekoloģi), publikācijas angļu un krievu valodā uzrāda, ka Padomju Savienībā ultraskaņas izmeklējumus grūtniecēm kā regulāru medicīnisku pārbaudi sāka piemērot tikai no 1987. gada. Lai arī ultraskaņas izmeklējumu pētniecība tika uzsākta jau 20. gs. 60. gados, Padomju Savienības specifikas dēļ pētījumi krietni atpalika. Citviet pasaulē (piemēram, ASV) augļa izmeklējumi ar ultraskaņu tika veikti jau 20. gs. 70. gados (problēmgadījumos) un 80. gados (gandrīz pusei grūtnieču). Turklāt ultrasonogrāfijas izmeklējumu mērķis nav noteikt bērna dzimumu [6], īpaši tāda mērķa nebija 20. gs. 80. gados, vēl jo vairāk – bērna dzimuma noteikšanas problēmas visbiežāk nav saistītas ar izmeklēšanas ierīcēm vai ārstu profesionalitāti. Tā kā par šo tekstu autori uzdodas cilvēks ar medicīnas izglītību, jāsāk apšaubīt ne tikai rakstītais, kas acīmredzot ir pārnests no kāda cita teksta visdrīzāk angļu valodā, bet arī medicīniskā profesionalitāte kā tāda.

Pasakām nav ne vainas, bet tikai tad, ja ar tām netiek aizēnots vai slēpts kaut kas neērts un nepatīkams. Un pasakām nav ne vainas tikai tad, ja tās tiecas uzrādīt, kā padarīt pasauli labāku – caur personīgo piemēru, nepazemojot un nenoniecinot. Neviens no šiem gadījumiem neattiecas uz K. Račko grāmatu. Tā ir moralizējoša, nosodoša, stereotipu pilna, īpaši attiecībā uz dzimumu lomām, dzimumu raksturojumu, attiecībām. Autore raksta grafomāniski – lielāko grāmatas apjomu veido atkārtošanās, vispārinājumi un pārspīlējumi, kas zaudē saikni ar teksta loģiku un realitāti. Pēc pāris reizēm, kad galvenie varoņi nespēj atrisināt savas problēmas un nonāk gultā (vai citur), grāmata kļūst garlaicīga. Vai kaut kas tāds tiešām var kalpot par iemeslu nacionālam lepnumam?

Tā kā tāda tipa grāmatas kā "Saplēstās mežģīnes" tiek ražotas galvenokārt sieviešu auditorijai, arvien jāatgādina, cik svarīga ir pašu sieviešu spēja iestāties par sevi un neradīt iespaidu, ka sievietēm der tikai zemas kvalitātes literatūra. Un sievietes nerada tikai zemas kvalitātes literatūru! Piemēram, Prozas lasījumu laikā decembrī vienā no viesu vakariem uzstājās četras rakstnieces no dažādām Eiropas valstīm. Tas bija lielisks ieskats sieviešu radītajā literatūrā – tās daudzveidībā, formas un satura bagātībā, prasmē strādāt ar valodu, veidot sižetu, neizvairīties no aktuālām tēmām, paskatīties uz problēmsituācijām radoši un kritiski. Katrai rakstniecei tika jautāts, kādi ir viņu aktuālie projekti vai aktivitātes līdzās rakstniecībai, un tie visi bija saistīti ar kādu sociālu vai ar feminismu saistītu jautājumu. Šā gada martā izdevumā The New York Times tika publicēts saraksts [7] ar grāmatām, kuru autores ir sievietes un kuras ietekmē 21. gadsimta izpratni par literatūru. Tās visas (un tās it nemaz nav vienīgās) ļauj paraudzīties uz tādām tēmām kā attiecības, dzimumu lomas, sekss, dzimumidentitāte, ķermeņa uztvere no tāda rakursa, kas patiešām satricina. Savukārt 8. martā sieviešu solidaritātes gājiena laikā rakstniece Inga Gaile lasīja dzejoli "Migla" un runāja par seksuālo vardarbību tieši tik atklāti, ka neērti kļūtu pat tām pasaulslavenajām aktrisēm, kuras nesaprot atšķirību starp flirtu un vardarbību. Ja viņas to būtu dzirdējušas, protams. Un, ja to būtu dzirdējušas tās daudzās sievietes, kuras tā vietā ir pirkušas un lasījušas "Saplēstās mežģīnes", varbūt tad rastos iemesls lepoties nacionālā mērogā. Pagaidām gan rodas vienīgi šaubas par lasītāju spriestspēju.

[1] Pope, Nigel, E. Voges, Kevin, Kuhn, Kerri, Bloxsome, Ellen. (2007) Pornography and Erotica: Definitions and Prevalence. Tiešsaistē: research-repository.griffith.edu.au/bitstream/handle/10072/16980/47292_1.pdf. Pat ja ņem vērā rakstā piedāvātās definīcijas apzinātas erotikas un apzinātas pornogrāfijas nošķiršanai, rodas jautājums: vai grāmata ir paredzēta patērēšanai individuāli vai kompānijā, domājot, vai grāmata vispār ir kaut kas strikti individuāls, ja to lasa daudz cilvēku, kuri gan savā starpā nav saistīti? Sliecos tomēr domāt, ka Račko grāmatu balsī lasītu retais un tikai tādā gadījumā, lai teksts kļūtu par uzjautrināšanās objektu.

[2] www.bustle.com/articles/32237-how-to-give-a-blow-job-that-doesnt-make-you-gag-because-who-says-bjs-cant

[3] lareviewofbooks.org/article/no-royalties-porn-interview-cindy-gallop-ceo-make-love-not-porn/ - !

[4] konferences.db.lv/conferences/sievietes-laimes-formula/