„Pēdējā romantiķa” ceļojuma piezīmes. Leons Briedis „Rīta rūsa”

L. Brieža „ceļojuma piezīmēs” – lielā daļā „Rīta rūsas” dzejoļu – sastopama apskaidrības apjausma, rimts, vieds vērojums, it kā garīga attīrīšanās un pacelšanās pāri sekulārajam, bet ne gluži ar tradicionāli reliģiskām konotācijām, nē. Gribētos sacīt, ka arī šajā krājumā, L. Briedis vērš plašumā „atvadīšanos no “iepriekšējā sevis paša””[1] – „(...) klusa / līdz šim / nebijusi / atskārta / la tuvojas manas dvēseles sengaidītā gadskārta // (...) mana dvēsele jūt / kā to pārņem rāms spēks un gudra skaidrība” (7).

Ja autentiskā romantisma autori mēdza grimt aizrautīgā kontemplācijā par pašu emocijām, radīja savas imaginārās pasaules, tad arī „Rīta rūsas” liriskajā „es” ir šāda kontemplācija, bet viņš patveras dabas skaistumā, varenībā (kas atkal to dara dziļi radniecīgu romantisma varonim). Krājuma pasaules pamatā ir ceļa un ceļojuma piezīmes dzejā, un ceļojums, kā zināms, ir īpaši svarīga kategorija īstenam romantisma adeptam. Te ir tālas vietas, svešums un dabas aizrautīgais, pārradošais skaistums, skaidrība. Šīs ceļojuma piezīmes dzejā no, piemēram, absolūti netverama, nemateriāla romantisma dvēseles ceļojuma gan atšķir konkrēts datējums, piezīme par tapšanas laiku un pat konkrēto vietu, kurā dzejolis sarakstīts. Savā ziņā ir interesanti sekot līdzi šīm piezīmēm – Donava, Serbija, Balkāni, Rumānija, Trieste.... Īpaši uzskatāmi dominē kalnu tēls, kalni kā vide un laiktelpa, kas atklājas arī kā ārpuslaicīga, meditatīva telpa – un atkal nevar nevilkt paralēles ar klasisko romantismu, domājot par kalna tēlu, kalnu motīvu dzejā.

Brīžiem Briedis vai, precīzāk, viņu reprezentējošais liriskais „es” iesaistās arī gana spraigā cīņā ar sevī dziļi iesakņoto romantisma mantojumu, ar savu eventuālo tiecību uz romantismam tuviem ideāliem. Viņā atklājas interesanta „dialektika” – brīžos, kad smalks, rezignēts skepticisms saslēdzas ar romantismam tuvām garīgajām nostādnēm. Viņš ir romantiķis, sapņotājs, utopisks ideālists, bet tiecas „cenzēt” sevī šīs tendences, jo gan laika ritums, gan paša mūža otra puse, gan viss šis laikmets viņā dzemdinājis zināmu skepticismu, vieglu, rezignētu, viedu smīnu. Šis liriskais „es” it kā apzinājies savu vizionāri utopisko ideju neiespējamību, tomēr nevēlas atteikties no tām pilnībā, tāpēc brīžiem dzejnieks tiecies sakrālās un romantisma poētikai tuvās kategorijas „atšķaidīt” ar profanizācijas devu, piemēram, dzejolī „„Day after””, kas varētu šķist pārlieku saasināts, tomēr, paraugoties plašāk, šodienas kontekstā – pietiekami „pravietisks” vai vismaz iederīgs: „ap kaklu / vispārējās brālības progress kurš noris pilnā sparā / cilvēci padarījis kurlu un aklu // (...) mātes / kalašņikova krusas un napalma puteņa varā / jau sākušas gaidīt savus nedzimušos dēlus / pārnākam no trešā pasaules kara” (38).

Savā ziņā L. Briedis ir radikāls – lai gan lielākoties krājuma ietvaros viņa balss ir “tīrā poēzija”, tas ir, tāds liriskais “es”, kas ir distancēts no triviālās, pragmatiskās pasaules vai nogurdinošas sociālās dzīves, tomēr atsevišķu dzejas tekstu rindās izlaužas tāds savāds dumpinieciskums, gandrīz kā “sociālkritisks” protests – piemēram, dzejolī “Plikadīdas”, kas reizē ir arī veltījums Uldim Bērziņam: “mūsdienas (…) / neuzskata par vajadzīgu viņu, / plikadīdu, / ņemt par pilnu pat savas / izrediģētās zemapziņas / paštaisnā diskursa liekulīgajās atsaucēs”. (36)

L. Briedis izspēlē savu lirisko „es” gan mitoloģiskās, gan bibliskās alūzijās, velkot paralēles starp sevi un „pazudušo dēlu”: „kad pārnākšu es dzimtā ciemā / kā klaidu vēsts: tik noskrandis / kā šīs bez Dieva debesis” (88), gan sevi un Jēzu: „Kad es piedzimu / Dieva nebij man klāt / vienīgi tu to zināji, / Marij Māt // (..) brīdis laimes: / cik tas bija īss! / trīs gudrie mani vēstot / to atskārta drīz”. (89) Tomēr, lai gan šajā dzejas telpā bieži piesaukts Dieva tēls, nereti tā tomēr ir pasaule, kurā senlaikos Dievs it kā ir bijis klātesošs, bet tagad „tūkstošiem gadu viens un tas pats / kopš Donava aiznesusi Dievu uz jūru” (14) vai arī – „zilgmē ieslodzītais Dievs / izmisīgi pūlas izlauzties brīvībā” (17)) un „kāds pieklīdis dievs bez ēnas / izmisīgi pūlas paglābties mūsu ēnās” (18) u. c.

Romantismam radniecīgu zīmju kontekstā īpaši zīmīgs ir sargeņģeļa, bet vēl jo vairāk – vēstneša tēls. Jau Dž. Kītss un P. B. Šellijs dzejā reflektēja par Hermeju un Merkūriju; vēstneša jēdzienu Šellijs min arī esejā „Dzejas aizstāvēšana” (A Defence of Poetry, 1840). Tradicionāli romantismā šis vēstnesis, šis „Hermejs”, var tiekties atmodināt „tautas” apziņu – šādu senāko romantisma ideālu neiespējamību tagadnē atklāj L. Briedis dzejolī „vēstnesis”, kur gan klātesošs šis romantismam svarīgais tēls, tomēr viņš ir it kā „savu laiku pārdzīvojis”, viņam īsti vairs nav vietas tagadnes telpā; vēstnesim bijusi sava sakrālas misijas apziņa – „viņš pats vairs neatjauta / cik daudz nāvīgi nodzītu dievu / kā bez dzīvības pakritušu zirgu / ceļā bija apmainījis / nesdams savai tautai sengaidītās priecas vēsti” (27), tomēr noslēgumā ar šausmām tam nākas atskārst, ka tas „pārradies savā dzimtenē negaidīts kā lāsts”.

Dzejnieks saudzīgi eksperimentē arī ar formu un variē starp neuzkrītošu tēlainības ornamentāciju un lakoniski skaidru tiešumu izteiksmē, izcērtot precīzas frāzes. Ir haiku forma, „epigrammas”, bet tomēr dominē apjomā garāki teksti verlibrā. L. Briedis arī spēlējies ar skaniskiem efektiem, rindojot konsonantus un veidojot aliterācijas, piemēram: „kam kraukā kārklā krekstot, kovārnēn?” (75) Viņš gan izmanto atskaņas, gan maina ritmu un tml., tomēr tas nav pašmērķis. Šajā krājumā dzejnieks nekalpo formālām konvencijām, vietām brīvi atsakoties no jelkādas sintakses, lai tā neietekmētu domas plūdumu.

Krājums „Rīta rūsa” ir gan samierināšanās, gan pieņemšana, gar rāma apskaidrība – sava dzīves ceļa un konkrētā posma akceptēšana, bet vienlaikus arī – nostalģisks sauciens pēc bijušā, aizgājušā: „man pieder pagātne: bez tagadnes / šai dzīvē varu iztikt es” (22). Mijas gan it kā fatalitātes, smaguma iezīmētas atziņas pārdomas, citviet gluži pretēji – viegluma, bezrūpības aura (piemēram, dzejolis „basiņie spārni”). L. Briedis reflektē par dzīvi/nāvi/miršanu/dzimšanu, aizejošo un neapturamo laiku, par to, ka „varonis” ir pārdzīvojis savu laiku un pēc ilgas cīņas atskārtis, ka tagadnē vairs nav iederīgs, nav vajadzīgs (dzejolis „vēstnesis”). Pretēji cilvēka mūža pārejamībai, L. Briedis atgādina, ka lietas ir ilgmūžīgākas, „spēcīgākas” par indivīdu – „lietas sagaida savas vecumdienas / vai krišanu nežēlastībā / nesatricināmā mierā” (51).

Īpaša vieta šajā apskaidrības sūrumā, krājumā „Rīta rūsa”, tomēr arī mīlestības motīvam –jau grāmatas sākumā uzzinām, ka tā veltīta dzejnieka sievai Marijai – „ceļabiedrei un likteņbiedrei”. Tāpēc vairākos dzejoļos ir vēršanās pie Marijas – gan kā „svētās”, gan pieminot ar nostalģiju abu mīlestību. Citāds mīlestības motīvs atklājas dzejolī „neuzrakstāmie dzejoļi” – „zvaigžņu lieti iestājās agrāk nekā parasti / un atnesa viņa sapnī sievieti / kura mainīja lietu kārtību virs zemes / visā pasaulē tika pasludināts mūžīgais pavasaris” (56) Tomēr šī mīlestība un sievietes tēls vairāk traktējams kā variācija par mūzas tēmu.

Apcerīgajā un nopietnības nots cauraustajā krājumā subjektīvi īpaši valdzinošs šķiet dzejolis „smaids un ēna. Šīs maģiski hipnotizējošās rindas – „aiznesot sev līdzi atmiņas / par vienīgi mums zināmo īstenību / ko otrreiz nekad vairs nav lemts piedzīvot” (59) – liek domāt par kaut ko absolūti smalku, netveramu, aizgājušu. Tas ir dzejolis kā dziļa ielūkošanās senā fotoattēlā, it kā tiecas rekonstruēt, restaurēt senu, aizritējušu mirkļu, dienu kluso, zeltaino mirdzumu, silto elpu, lai gan viss ir neglābjami aizgājis, aiztecējis laikā; tā ir sajūta, ka reiz ir piedzīvots kaut kas brīnišķīgs, bet reizē tomēr viegli sērīgs – tas ir aizgājis, un pat šajā pagājušajā „laimīgajā laikā” bija kaut kas, kas palika neizteikts, kaut kas grūtsirdības apzīmogots. Rindās, kas sastindzina mirkli un atgādina par pārejošo, par nesaudzīgi aizritošo laiku un subjektīvām patiesībām, kuras nekad nezinās, varbūt nekad nesapratīs citi, iespējams, rodams kopmotīvs visai krājuma noskaņai:

šajā nodzeltējušā fotogrāfijā

iemūžināts tavs smaids

kam pāri kā piekusis putns

nolaidusies mana grūtsirdīgā ēna

ņirbošos čukstos

viļņojas gaismēnu caurspīdīgie loki

aiznesot sev līdzi atmiņas

par vienīgi mums zināmo īstenību

ko otrreiz nekad vairs nav lemts piedzīvot

tikpat spilgti kā tobrīd

kad mūsu fotogrāfijā neredzamās rokas

neviļus saskārās

un cieši sakļauto lūpu kaktiņi spēji nodrebēja

caur tveicīgā dienasvidus rāmo apdugumu

nākot no fotogrāfijas vēsajiem dziļumiem

klusa nopūta uzvēda tavu matu silto smaržu

no kuras kā spirgtas vēja pūsmas

tava kakla trauslais izliekums viegli notrīs

iešalkdamies kā nesen noziedējusī liepa aiz loga

pacietīgs

vēl aizvien nezūdošs mirdzums

kurš tikko jaušami viz fotogrāfijas kreisajā

saules viscaur izgaismotajā stūrī

kā mūsu viens otram nekad nepateikto vārdu

vientuļā un mulsinošā klātbūtne

līdzjūtīgi pāršķir mūs abus

zem svaigi stērķelētas veļas gabaliem

šūplādes pašā apakšā nobāztajā

ģimenes albumā.

(„smaids un ēna”, 59)