Fotogrāfiskās etīdes. Artis Ostups „Fotogrāfija un šķēres”

Krājums asociējas ar fotogrāfiju, kas iesaldējusi kādu svarīgu notikumu, cilvēku, mirkli. Iespējams, šī asociācija veidota apzināti, bet varbūt arī ne, jo fotogrāfiju turēšana mājas altāru vietās jau sāk pārkāpt modes robežas. Tomēr fotogrāfijas galvenais princips – iesaldēt mirkli – joprojām ir aktuāls, un varbūt, kā vēl nekad, tas dzīvo savā slavas zenītā ar Instagramu un tā dažādajiem filtriem, kas ļauj mums ne tikai iesaldēt, bet arī uzlabot, pirms nododam to publiskam vērtējumam.

Dzejoļu krājumā teksti veidoti kā mazas, vizualizētas mizanscēnas, kā etīdes, kā fotogrāfijas, kas cenšas iesaldēto mirkli nodot tālāk lasītājam. Viņa iesaldētie mirkļi kopā veido 35 vēsturiskas retrospekcijas ar atsaucēm uz notikumiem, kas saistāmi gan ar Eiropas vēsturi, gan ar indivīda personīgo pieredzi. To vidū atrodamas reminiscences ekspresionistu grupai “Zilais Jātnieks” un tās zīmola darbam, atsauces uz 1941. gada iebrukumiem Latvijas teritorijā un citiem vēsturiski spilgtiem notikumiem.  Lai gan vēstures notikumi saistās ar Eiropas vēsturi, tie parādīti caur indivīda pārdomu prizmu. Piemēram, dzejolī ar nosaukumu “1941” tiek akcentētas vecmāmiņas atmiņas par kristībām, nevis armijas iebrukums Latvijas teritorijā. Līdzīgi tam, Ostups atsaucas par Latvijas laukiem un mazajām pilsētām, tāpat neizbēgami tieši vai netieši dzejoļos parādās arī Rīga, un šis lokālums lasītājam sniedz lielāku iespēju identificēties ar dzejoļos tēloto.

Vēsturiskās retrospekcijas Ostups veido tādas, lai lasītājs izjustu katarsi. Ostupa Instagrama filtri ir vārdu izvēle, kas pievērš lasītāja uzmanību sīkumiem, vai tā būtu „rūgstoša melnzeme” (25) vai „krītošas bumbas” (24), vai „bāli pauti” (21), vai arī „vientuļas pastmarkas” (26) – tie ir tie sīkumi, kas šķiet autora apzināti izmantoti vēstījuma izcelšanai. Bet atkal, tā kā tās ir viņa veidotās fotogrāfijas, katra lasītāja ziņā ir tas, kam pievērst uzmanību – rāmītim, krāsai, formai, kompozīcijai vai saturam.

Krājumā dominējošā dzejas forma lasītājam var radīt nelielu apjukumu, jo tāda veida teksts kā „Saule devusies prom pār rūgstošu melnzemi, starp krūmiem, kas aug lēni, kā miers. Palikuši vien tās vēstnieki: sarga lukturis, meklēdams baismīgas noziedznieku sejas, laterna vītola zaros un lustra - šī zvaigzne virs dzīrotāju galda. Kaut kur ieķērcas kaija, nožāvājas suns. Pakalni nosēti šķībiem nameļiem, it kā sastingušiem neredzamā vētrā.” (25) nerada klasiskās dzejas pieredzes iespaidu, bet gan vairāk atgādina verbāli uzzīmētas gleznas. Skaidrs ir viens – klasiskajām dzejas žanra formām šie dzejoļi neatbilst. Pierasto klasiku, kas nāk prātā, domājot par Čaku vai Vācieti, kompozīcijas, pantmēra un atskaņu ziņā lasītājs šeit neatradīs.  Dzejoļi vairāk atsauc atmiņā Ziedoņa Epifānijas, tikai daudz īsākā formātā. Tos var uztvert kā sižetiskus dzejoļus, caur kuriem autors stāsta savas izjūtas, vienlaikus cenšoties tās maksimāli vizualizēt, gleznotājam raksturīgo otas triepienu un krāsu paletes vietā izvēloties vārdus. Tā kā šis ir autora otrais dzejoļu krājums, redzams, ka autors vēl tikai meklē savu izteiksmes formu. Ņemot vērā izvēlēto dzejas formu, dzejoļos nav sastopams daudz atskaņu, tomēr Ostupa stāstījums ir ritmisks. Stāstījuma ritmiskums veido sava veida pretstatu starp teksta plūdumu un tā smago saturu. Lasot pārņem sajūta, ka izmantotie vārdi ir smalki atlasīti, brīžiem tie ir kā divi spēcīgi toņi, kas no pirmā acu uzmetiena nelīmējas kopā, bet tieši šis pretstats – „Kāds vecs vīrs pagalmā giljotinē gaili, izrautu no pieticīgās pils, konkubīņu spārniem” (12) vai „Ērglis pārmet krustu ainavai, virs kuras spārdās vētras sirds.”(18) sniedz maksimālu efektu – lasītāja uzmanība tiek piesaistīta, bilde – izveidota, untālāko fantāziju un pārdomu raisīšana nu ir lasītāja paša ziņā. Krājuma kopējā noskaņa ir skumja, brīžiem pat nomāktības pilna – tas pieskaras nāves tēmai, zaudējumam, negatīvām izjūtām, to pasniedzot caur vientulības prizmu. Nomāktību veido nevis nāves un zaudējuma tematikas klātbūtne, bet gan vientulības sajūta un ilgas, kas mājo gandrīz katrā lapā – „Mani apņem siena pēc sienas – kas gan vēl, izņemot putekļu ērci, man pieskarsies?” (28) vai „Aplausi padara viņu arvien tālāku. Katra prēmija liecas kā zari pār patiesības takām. Uzgleznotais jātnieks viņu saprot – abus ieslodzījis cilvēku zelts” (14), vai „Nebūs ne vārda pie kā pieķerties kodītām lūpām” (37). Nepamet sajūta, ka liriskais „es” savā būtībā ir vientuļš, un šo vēsturisko retrospekciju cilāšana viņa izjusto vientulības sajūtu tikai pastiprina. Runa ir par vientulības sajūtu, ko nevar kliedēt ne draugu loks, ne ģimene, ne saviesīgi pasākumi, jo tā mājo viņā pašā, kā apziņa, ka savu pieredzi un uztveri ar apkārtni viņš ar citiem var dalīt tikai līdz zināmai robežai. No citu puses, tā var tikt uztverta tikai caur personīgo prizmu, bet tas nenozīmē pilnīgu un galīgu vienošanos ar lirisko „es” viņa sajūtās. Osutps it kā iezīmē robežsituāciju, kurā liriskais „es” atrodas melanholijas stāvoklī, kas vienā pusē robežojas ar galēju depresiju, ko veido vientulība, bet otrā pusē ar šīs vientulības apzināšanos un cenšanos iekļauties kopējā sabiedrības ainā.

Attēlotās etīdes gandrīz vienmēr ir melnbaltas, tādejādi lasītājam radot iespēju veidot sasaisti ar to vecumu – melnbalta fotogrāfija kā fotogrāfijas pirmsākums. Līdztekus tas rada sajūtu, ka krājuma liriskais „es” jūtas vecs. Vecums kalpo arī kā sava veida instruments, kas palīdz skatīties uz notikumiem ar distanci, tādejādi par tiem stāstot kā atmiņām un izceļot sev būtiskāko. Spēle starp melno un balto krāsu vai tumsu un gaismu parādās arī dzejas tekstā, nospraužot robežas attēloto sajūtu un notikumu starpā. Būt starp cilvēkiem un tajā pašā laikā būt vienam, pašam ar sevi – tā ir sajūta, ko atstāj fotogrāfiskās etīdes. Varam to pat dēvēt par cilvēka apjaustās vientulības mirkļu portfolio.

Un tā vien gribas pēc krājuma izlasīšanas atvērt iTune vai Youtube, lai noklausītos kādu System Of A Down gabalu vai kādu citu smagās mūzikas pārstāvi, lai sevī noskalotu Ostupa radīto depresivitāti.