Sīkstums un skaidas. Inga Ābele „Klūgu mūks”

„Klūgu mūks” ir romāns, kurā veiksmīgākais un baudāmākais ir rūpīgi un apzināti pulētā valoda, dabas tēlu klātbūtne, filozofiskais vispārinājums un motivētas situācijas, lai lasītājs piekļūtu tuvāk romāna varoņu iekšējai pasaulei. Laikmeta īpatnības autore nereti koncentrē īsos teikumos, kas diemžēl rada sajūtu, ka lasām vien populārzinātnisku enciklopēdiju ar laikmetīgu faktu uzskaitījumiem.

Romānā atainota Franča dzīve no bērnības līdz tapšanai par priesteri, pakāpeniskas cīņas par Latgales atsvabināšanu no Krievijas varas un poļu muižniecības, piedzīvojot Latgales atmošanās mirkli, tai kļūstot par Latvijas sastāvdaļu. Franča Sebalda spēks un pārliecība atgādina Garlība Merķeļa darbā „Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” izteiktās atziņas, viņa vārdos ieskanas arī tautiskā romantisma atspīdumi: „Bet mūsu tautas dziesmas iet zudībā ar katru mirušu vacīti. Mēs varētu cits citu ierosināt uz tautasdziesmu mīļošanu un dedzīgu krāšanu.” (171) Francis visu dzīvi veltījis tam, lai  Latgale kļūtu par Latvijas pilntiesīgu sastāvdaļu. Otrs galvenais varonis ir Jezups, kurš mēģina sevi apliecināt kā lidotāju, turpinot tēva nerealizētos sapņus. Gan Jezupā, gan Francī vienojošais elements ir klūgu sīkstums. Romāna idejas pamatā doma, ka bez savas patiesās dzīves misijas cilvēks ir zudis, tukšs. To rāda dažādi atgadījumi, piemēram, pēc neveiksmīgas dalības gaisa kaujā 1916. gadā Jezupam amputē plaukstas: „Līdz ar plaukstām Jezups bija zaudējis spēju lidot, tātad arī dzīves jēgu. Viņam vairs nevajadzēja taupīties. Naktis viņš pārlaida uz zemes kā klaidonis, bet dienās sēdēja pie baznīcām – visvienalga, kādas konfesijas. Cepuri priekšā nolicis, acis aizvēris un šaltīm neatvērdams, viņš šķita nokaltis koka stumbenis.” (281)

Emocionāli piesātināta un kulminējoša ir Franča izraidīšana no baznīcas (patiesībā – no viņa būtības). Viņš mirst ar sirdstrieku 1926. gada 6. aprīlī (Otrajās Lieldienās). Lieldienu laiks – tā ir uzvara pār nāvi, kadklūgu sīkstais Francis augšāmceļas: „Miršana šaisaulei un dzimšana viņsaulei notiek vienlaikus, šķietami aloģiskā divjūgā sajūgti divi pretēji procesi – bezgalīga iziršana un bezgalīga rašanās. Lēni Francis vilkās ārā no savām miesām, atraisīdams neredzamas stīgas, kas viņu saistīja ar šīs zemes dzīvi, un vienlaikus tās no jauna siedams.” (388) Tā ir vēlreiz apliecināta ideja, ka „viss pasaulē iet pa apli” (85) – cikls ir pasaules uzbūves un esamības pamatā, kur satiekas dzīvība un nāve. Arī ticība ir sava veida aplis, kur cikliski pēc dzīves ievainojumiem mēdz uzbrukt vesels lērums neracionālu un šaubīgu jautājumu.

Dabas tēlu autentiskums, vitalitāte un precīzais attēlojums ir Ingas Ābeles trumpis. Daba ataino estētisko un fatālo slāni (simboliski kā dzīves antonīmiju), ko autore akcentē ar salīdzinājumu palīdzību: „Dienas augustā pār Gatčinu liecās spožas kā porcelāna lelles, izrotātas ar saules zeltu, mākoņu rūžu un debesu zilgmi, skaistas un stingas kā izkrāsoti miroņi, ik vakaru pagaisdamas samtainas tumsas skavās. Gaisa telpa visapkārt šķita nogaidoša, cieta un karsta kā ceplis, kad vakars tajā iešāva kārtējo nakti kā ledainu mīklu.” (243) Romānā lietotie apvidvārdi piešķir tekstam īpatnēju vēsturiskā laikmeta atmosfēru. Grāmatai pievienota vārdnīciņa – daži mazāk pazīstami no latgaliešu dialekta vai svešvalodām aizgūtie vārdi.

Romānā redzami femīnās un maskulīnās dzīves krustojumi, sakrālā un profānā, mūžīgā un laicīgā līdzsvars, visam pastāvot organiskā ķēdē. Francis un Jezups ir darītāji, vientuļnieki, sava ceļa gājēji, savukārt sievietes (Alma, Īva, Marcele, Zuze, Marija, Terēze) – dzīves krusta nesējas, uzupurētājas, radītājas, pavarda turētājas, mocekles, cikliskuma nodrošinātājas, „mītiskās pavadones” (344). Romānā lasām, ka sieviete spēj palīdzēt vīrietim, piemēram, Terēze 1918. gadā slēpj Franci no padomju varas, tādējādi sevi pakļaujot briesmām. Sievietes diferencē arī galvenos varoņus – ja Jezupam nepieciešama sievietes miesa un laicīgā dzīve, tad Francim – sievietes garīgais līmenis: „(..) visi sapratīs, ja mēs atteiksimies viens no otra lielākas idejas labā. Es gribu daudz darīt dēļ tautas, – Francis lūdzās, tad atmeta ar roku. – Sieviete paliek sieviete. Domā, kāds cits spēks ir stiprāks par garīgo? Tu laikam būtu laimīga, ja es tagad parādītu gļēvumu un iekristu tavos slazdos?” (109) Sieviešu ķermeņa pieredzes atainojumā bieži tiek izmantoti naturālistiski skati: „Šajā pasaulē nav nožēlojamāka radījuma par sievieti. No visa viņa ir atkarīga, visas sāpes, visi grūtumi uz viņas pleciem. Vīrieši tikai aizpogā bikses un aiziet uz kantori, bet sieviete paliek asaras vemt un asinis dirst.” (354) Noteikti, ka šo tekstu varētu izmantot literatūrzinātnieki, īpaši ginokritikā, lai iztirzātu sievietes centienus apliecināt identitāti un savas lomas sabiedrībā, ņemot vērā laikmetu un dzimumdiferenci.

Ābeles romāna misija ir skaidri nolasāma – aktualizēt spēcīgu nacionālo ideju un identitāti caur Franča Trasūna (šogad viņam apritētu 150 gadu) dzīves faktiem un to interpretāciju: pašlepnums, nepadošanās, bažas un atbildība par savu tautu, lojalitāte, neskatoties uz likteņa pavērsieniem. „Klūgu pinumus viegli lietot – tos var mazgāt un žāvēt, tos var atjaunot, bojātās vietas izņemot un aizpinot ar citām. No klūgām vēl aizvien darina šūpuļus un  gaisa balonu grozus, jo lūki ir viegli kā putnu kauli ar gaisu serdē un atļauj viegli būt, viegli pieliekties, viegli pārlaist nelaimi un neražu, viegli aizlidot sapņos un īstenībā. Klūgas ir lokanas un greznas kā latgaliešu prāti, klūgas var nokapāt, bet nevar iznīcināt. Tās stāda tad, kad grib iztīrīt kādu aizindētu, mirušu zemi,” (406) un to visu var konkrēti attiecināt gan uz abiem galvenajiem varoņiem, gan vispārīgi – uz latgaliešiem un cilvēci kopumā, kas spēj iziet visiem dubļiem un dzeloņdrātīm, sitieniem un sāpēm. No šāda skatupunkta Ingas Ābeles romāns „Klūgu mūks” ir spēcīgs tēmas pieteikums. Divu konkrētu cilvēku biogrāfijas aizved lasītāju līdz dziļām pārdomām par filozofiskiem jautājumiem un abstraktiem jēdzieniem, ietverot dzīves ētiskās kategorijas.