Lidojošie bērni

Grāmata (par) Karostas bērniem

Stāsta centrā ir bērni no skumjām, sociāli nelabvēlīgām, taču diezgan tipiskām ģimenēm. Fēliksa un Ķī ir māsa un brālis, kuru mamma ir nogurusi un rūpju nomākta, bet tētis ārzemēs pelna naudu. Dodō tētis dzer, un mamma dusmojas. Viņi ir pavisam parasti bērni, kuri dzīvo pavisam parastā betona piecstāvenē blakus Katedrālei. Dienā, kad miglā pazūd Katedrāle, ar bērniem notiek kaut kas neparasts. Viņi atrod trīs brīnumstikliņus, caur kuriem skatoties iespējams pārvietoties laikā un ieraudzīt to, kas eksistē ārpus redzamās realitātes. Fēliksa, Ķī un Dodō dodas piedzīvojumā, lai uzzinātu, kur pazudusi Katedrāle, taču Katedrāles meklēšana drīz vien paliek otrajā plānā, jo svarīgāks kļūst pats ceļojums, kura laikā bērni jauši vai nejauši meklē atbildes uz sev būtiskiem jautājumiem.

Stāstītāja ir Fēliksa, un nojaušams, ka meitene stāstu arī uzzīmējusi. Grāmatas sākumā Fēliksa zīmē māju, kurā bērni dzīvo, bet stāsta beigās viņa pēc atmiņas zīmē piedzīvotos notikumus. Arī paraksti zem zīmējumiem ir rūpīgā bērna rokrakstā uzvilkti. Turklāt Fēliksa nav tikai stāsta galvenā varone: mazajā meitenē saskatāmi arī autores pašas vaibsti.

Kad Manfelde raksta par bērniem, viņas tekstiem raksturīga dziļa bērna pasaules izjūta. To var izlasīt jau rakstnieces pirmajā grāmatā "Adata", piemēram, nodaļās "Miķeļbāka" un "Bruknas muiža", kur vēstītāja septiņas dienas pavada kopā ar mazo Artūru un citiem, "noliekusies bērnu augstumā. Skatoties no lejas uz augšu – viss brīnums" (135). Vai arī vēstītājas atmiņās par savas bērnības izjūtām: "Pirmoreiz ieraudzīju zvaigznes. Melno augstumu sīkas zelta adatiņas sadūrušas. Varbūt zvaigznes debesis piekņopējušas, lai visa godība nenoļūk. " (140) [1] Bērna pasaule un bērna skatījums ir būtisks arī Manfeldes darbā "Zemnīcas bērni", tāpat autobiogrāfiskajā stāstā "Saules pulksteņa protokols" ("Mēs. XX gadsimts"). Arī grāmatā "Kurš no mums lidos?" Manfelde turpina pierakstīt bērna iekšējo pasauli tādu, kādu viņa to ir ieraudzījusi vai kādā atgriežas pati [2], atklājot to, ka arī bērnu nodarbina eksistenciāli jautājumi un ka šie jautājumi ir nozīmīgi.

Tantes, dāmas, kundzītes, princeses, mammas un karaliene

Ceļojuma laikā bērni sastop dažādas būtnes, kas ieraugāmas vien caur brīnumstikliņu. Skaistās Skumju Princeses glāsti līdzīgi zirnekļu tīkliem ievīsta kūniņā un nospiež zem pelēka grūtsirdības smaguma – "blēdīgi saldām" skumjām, kas apņem un stindzina kā auksta migla: skumsti, skumsti, skumsti... Dusmu dāma savā ceļā visu sadedzina, sūtot sarkanu knišļu mākoņus. Vienaldzības medūzas mīkstumos iespējams iegrimt kā ķīselī un netikt vairs ārā. Tukšrosības Kundzīte veic bezjēdzīgus darbus, piepildot ar tiem savas dienas un neievērojot svarīgāko. Arī Betona cilvēks ir pirmais priekšgājējs veselai Betona cilvēku armijai, kuri, smagi salīkuši, aiz sevis velk milzīgus maisus ar... tukšumu. Pasaule ir skaidri nošķirta labajā un ļaunajā – Putna Tilts lidojumā dod iespēju aizbēgt no vajātājiem Spēļu Spokiem, Nikolajs jeb Nikō uzrodas nez no kurienes, izglābj bērnus no Medūzas Kundzes fon Vienaldzības skāvieniem un pavada līdz Karalienes pilij. Bet Karaliene, mīlošā un gādīgā māte, pēc kādas ilgojas katrs, savā pērļu kronī savāc bērnu saraudātās asaras.

Vēl ir kaimiņiene, kura redzama arī bez brīnumstikliņa, kūku tante Apolonija. Viņa ir margināla, bet klātesoša stāsta varone – smaga ne tik daudz no apēstajām kūkām, kā no skumjām. Taču, saņemot ziņu no vecvecmāmiņas – savu bērnības fotogrāfiju –, viņa atgūst pazaudēto bērnu sevī un dodas iekšējās brīvības meklējumos. Ārēji joprojām palikdama liela un smagnēja, viņa kaut ko izmaina savā ikdienā, iegūstot spēju paraudzīties uz pasauli citādi, sapņaināk, brīvāk, it kā būtu atmodināta no gadiem ilga apātiska miega, lai saņemtu iespēju atgriezties tur, kur viņa var būt viegla, viegliņa.

Katram stāsta varonim ir sava "vājā vieta": ne tikai Apolonija sirgst ar grūtsirdību, arī Dodō skumst, bet Fēliksa dusmojas, savukārt Betona Cilvēkiem sirds vietā ir tukša betona čaula. Aiz Manfeldes veidotajiem tēliem vienmēr slēpjas kaut kas dziļāks – mudinājums paraudzīties uz acīm nesaredzamo un pamanīt to (garīgo pasauli) tepat blakus vai sevī.

Migla un Katedrāle

Grāmatā Karostu klāj bieza, pelēka migla, kurā var pazust un arī pazaudēt sevi. Miglā ir iespējams nebūt, un bērnam ir bail no šādas nebūšanas. Migla kā apstājies laiks, kad nevar samanīt kustību, bet reizē arī iespējams pārvietoties no vienas vietas uz citu pat nepakustoties. Migla kā skumjas, jo "mammas ausis ir piebāztas ar miglu un sērām" (17) un viņa neko citu vairs nedzird. Migla, kurā cilvēki dzīvo, nepamanīdami ne paši sevi, ne citus. Un tomēr, par spīti visam iepriekš uzskaitītajam, migla var būt arī viegla.

Vieglajos, gaisīgajos "miglas zīmējumos" – stāsta ilustrācijās – pārsvarā izmantoti pelēkie un pelēcīgie, pelēkzilie un pelēkzaļganie toņi; cilvēku tēli bieži šķiet vien viegli ieskicēti, it kā miglā būtu pazudušas asākas līnijas. Zīmējumi šķiet nepabeigti, it kā roka būtu vilkusi līnijas, kuras migla izpludinājusi, reizē lasītājam liekot apjaust arī neskaidro robežu starp redzamo un neredzamo, realitāti un iztēli, arī starp pieaugušā dzīvi un bērnu.

Katedrāles pazušana miglā bērnos izraisa pārpasaulīgas skumjas, jo – ko gan bērnam nozīmē viena ēka, lai arī cik liela un skaista un lai ar cik zeltītiem jumtiem? Bērni Manfeldes stāstā paliek bērni, vienā brīdī viņi pat aizmirst, ko devušies meklēt. Tas, pēc kā bērni ilgojas, ir laimīga ģimene, viņi ilgojas pēc tēta, kurš ir mājās un cep pankūkas, un pēc mammas, kura nav grūtsirdības mākta un kura nedusmojas, tāpēc viņu lūgums Karalienei ir pavisam vienkāršs: "Mēs gribam Katedrāli un tēti atpakaļ." (139) Tēta prombūtne ir skumjākais brāļa un māsas dzīvē, tāpēc arī Katedrāles pazušanu viņi sasaista ar tēta izgaišanu.

Tomēr zīmīgi, ka krāsainos brīnumstikliņus bērni atrod vietā, kur stāvējusi Katedrāle: tā varētu būt norāde, ka Katedrāle ir vieta, kurā ieejot vai kurai pienākot tuvu var ieraudzīt pasauli citādi, pamanīt acīm neredzamo. Katedrāle nenoliedzami ir simbols kaut kam skaistam, cēlam un neikdienišķam, pēc kā cilvēka – arī bērna – sirds ilgojas.

Blakus stāstā ierakstītajai skarbajai ikdienas realitātei Manfeldei ir izdevies radīt vieglumu, rotaļīgumu un noslēpumaina piedzīvojuma aizrautību, lai, runājot par nopietnām lietām, paustu cerību un atgādinātu, ka "noslēpumiem patīk laiks un klusums" (148). "Kurš no mums lidos?" ir īsta pasaka, pilna ar neticamiem notikumiem, bet tās dzīlēs atrodama visīstākā patiesība par dzīvi.

[1] Andra Manfelde to arī apstiprina. Sk. sarunu ar Andru Manfeldi "Dzīve ir kā grūtnieces vēders...", kas publicēta portālā "Ubi Sunt". 

[2] Manfelde, A. Adata. Rīga: AGB, 2007.

Portālā Ubi Sunt lasāmas arī citas Zitas Kārklas recenzijas:

"Kad dīvainā, baiļu pilnā pasaule kļūst par lielu" par Ineses Zanderes stāsta "Puika ar suni" pirmo burtnīcu,

"Mīlestības paralēlās straumes" par Annas Auziņas dzejoļu krājumu "Annas pūra govs" un

"Belševica ceļā uz Billi" par Vizmas Belševicas arhīva burtnīcām.