LU konference
„Jērikas mozaīka” ir laiktelpas un tēlu sistēmas ziņā ietilpīgs romāns. Darbības vieta – Vidējo Austrumu reģions, galvenokārt teritorijas ap Izraēlu, Sīriju, Ēģipti un Jordāniju. Laiks – pēc Otrā pasaules kara, kad Izraēlas ebreji ir atbrīvojušies no Rietumu kolonizētāju kontroles un joprojām cīnās ar arābiem par savu zemi. Tadžars, kurš pēc kādā militārā cīņā gūtas traumas ir spiests aktīvo spiega darbību aizvietot ar izlūkošanas misiju koordinēšanu Izraēlas slependienestā „Mosad”, uzsāk darbu pie izraēliešu–arābu cīņā nozīmīgas slepenās misijas veidošanas. Josi, lai kļūtu par Tadžara koordinētās operācijas „Skrējējs” aģentu, simulē savu bojāeju, atstādams sievu Annu un dēlu Asafu viņu ģimenes drauga Tadžara uzraudzībā. Šī operācija ilgus gadus ir „Mosad” būtiskākā un slepenākā darbība, jo Josi ir iefiltrējies arābu sabiedrībā, lai sniegtu vērtīgu informāciju un balstītu izraēliešu spēkus pret arābiem.
Romāna sižetiskā līnija balstās uz Josi spiega gaitām Sīrijas pilsētā Damaskā, paralēli tiek vēstīts arī par Tadžara darbību „Mosad”, Annas un Asafa dzīvi Jeruzalemē un bijušā britu karavīra un spiega Bella dzīvi Jērikas tuksneša malā, kas romāna kontekstā kļūst nozīmīga, tēlus vienojoša vieta. Būtiski ir atzīmēt vēsturisko un kultūrvēsturisko slāni, kas reprezentēti romānā. Vēsturisko dimensiju romānā varētu raksturot divējādi: pirmkārt, lasītājs tiek informēts par konkrētiem vēstures faktiem, notikumiem, kas saistīti ar Izraēlas ebreju un arābu kariem un cīņām, kā arī par „Mosad” izveidi un darbību. Tāpat lasītājs uzzinās par arābu teroristu grupējumiem, to izveidošanos un darbības virzieniem. Tomēr kādam varētu rasties arī šaubas – kas no vēsturiskās vielas romānā ir faktos balstīta patiesība un kas no tēlotā veidots vien kā autora fantāzija, lai virzītu sižetu. Otrkārt, romānā atspoguļotie cilvēki ir nesaraujamā saiknē ar konkrētajiem vēsturiskajiem notikumiem. Varētu teikt, ka vēsturiskās vielas izmantojums dod autoram iespēju psiholoģiski dziļāk izstrādāt tēlus, rādot cilvēku dzīves, kuras nekontrolējami ietekmē laikmets. Piemēram, Josi, kurš slependienesta uzdevumā maina savu identitāti, no ebreja kļūstot par sīrieti, lai spētu iefiltrēties starp arābiem: viņa vārds nu ir Halīms, kas no segvārda pamazām pārtop par vienu no Josi realitātēm; psiholoģiskā dualitātē varonis vairs nezina, kas ir viņa īstā personība.
Domājot par vēstures un cilvēka mijiedarbību, ir jāatzīmē, ka „Jērikas mozaīkā” atspoguļojas arī kolonizētā cilvēka pārdzīvojums. Izraēlas ebreji pēc britu kolonizācijas ir atguvuši Jeruzalemi, taču viņi ir emocionāli atsvešināti un drīzāk ilgojas pēc savas svētās pilsētas – kāda tā palikusi viņu tautas vēsturiskajā atmiņā. Romānā parādās ne tik daudz tieša kolonizācijas tematika, cik refleksija par Rietumu un Austrumu kultūru sadursmi. Būtu iespējams šo romānu analizēt izvērstāk, balstoties postkoloniālisma teorijā, un romāna kontekstā raksturot kolonizētā cilvēka, sadzīves un kultūras hibriditāti, tāpat arī niansētāk pievērsties jautājumam par stereotipiem, caur kuriem Rietumu pasaule skaidro, izzina, interpretē Austrumu pasauli.
„Jērikas mozaīku” raksturo īstenības un mākslinieciskās izdomas radīts paradokss – savā ziņā tēlotās vides kolorīts ir grūti aprakstāms – gan Jeruzalemes svētuma, senuma, krāšņuma atblāzma, gan Jērikas tuksneša dabas un dziļās vientulības skaistums it kā izaicina autora valodu uz pamatīgu cīņu. Piemēram: „Tad viņš visu pēcpusdienu varēja tikai lūkoties cauri sudraboti zaļajām olīvkoku lapām uz varenajiem mūriem tālumā – viņu pilnīgi apbūra majestātiskais krāšņums, tas, kā šī mūžsenā mirāža tik neizdibināmi zaigoja ielejas otrā pusē, Jeruzālemes kupoli, torņi un minareti, kas itin kā peldēja debesīs vasaras bula dūmakā.” (72) Vide romānā darbojas ne tikai kā nepieciešamais fons, dekorācija, bet lielā mērā ir arī noskaņa, kas raksturo ar to saaugušos romāna tēlus. Šādi veidojas arī binārās opozīcijas – Jeruzaleme romāna kontekstā raksturo svētumu, kultūru, savukārt Jērika – līdzsvaru un dabu.
Romānā dominē viszinošais stāstītājs, taču par fokusētājiem noteiktās epizodēs kļūst gandrīz visi romāna tēli. Interesanti ir tas, ka nereti stāstījums veidots tagadnes laikā, runājot par nākotnes notikumiem, par kuriem lasītājs pilnībā uzzina, piemēram, romāna noslēgumā. Šie pārlēcieni laikā (flash forward) rada zināmu fragmentārismu, kas savukārt pastiprina mīklas, noslēpuma vai neatrisinātas intrigas sajūtu. Varētu teikt, ka romāna fabula lasītāja acu priekšā izveidojas tikai grāmatas noslēgumā, un šeit varētu būt interesanta saistība ar romāna nosaukumu, proti, lasītājs galu galā ir salicis „Jērikas mozaīku”, kā to paredzējis autors.
Un, kas tad īsti ir Jērikas mozaīka? Romāna daudznozīmīgajā pasaulē, šķiet, katrs lasītājs atradīs savu centru – Vitmora vēstures un kultūrvēstures interpretāciju, stāstu par spiegu operācijām, par karu vai vienkārši cilvēka meklējumus pēc līdzsvara un sevis izpratnes.
