Došanās ceļā. Volfgangs Herndorfs „Čiks”

Par notikumiem, kas risinās romānā, pastāsta tā galvenais varonis, četrpadsmitgadīgais Maiks Klinenbergs. Maika dzīve ir pārlieku ikdienišķa, viņam nav draugu, un kā vairums jauniešu, viņš par to pārdzīvo: „Cilvēks ir garlaicīgs un viņam nav draugu. Un es baidos, vai tikai tā nav mana problēma.” (19) Turklāt arī vecāki ir pametuši dēlu novārtā, nesniedzot nekādu morālu un garīgu atbalstu. Tēvs ir aizņemts ar darbu un mīļāko, bet māte regulāri brauc ārstēties uz klīniku, jo ir alkoholiķe. Maiks par pasauli runā tieši tā, kā to redz. Par savu godīgumu un tiešumu viņam reizēm nākas arī ciest, jo liekulīgā pasaule var apjaust, ka ne viss ir ideāls, bet par to runāt skaļi nav labi. Tā, piemēram, uzrakstot sacerējumu, kurā iesaistīta jaunieša māte, Maiks saņem bargu nosodījumu – savā stāstā zēns ievijis arī mammas alkoholismu, bet literatūras skolotājs Šīrmanis to nosauc par riebīgāko, pretīgāko un bezkaunīgāko sacerējumu, kādu savā piecpadsmit gadu skolotāja karjerā ir redzējis. Maiks ir pārsteigts par skolotāja dusmām, kurš liek izplēst no burtnīcas sacerējuma lapaspuses: „Es biju tādā autā... Līdz šim neesmu sajēdzis. Es tak tur neko nebiju sadzejojis, un tādā garā.” (29) Visu sarežģī Maika viegli nepastarpinātā pasaules uztvere – ko domā, to arī pasaka, ieklausās savās sajūtās, necenšas būt labāks, nekā ir, neizliekas, ļauj nenosodīt savu mammu, ko viņam varbūt arī būtu tiesības darīt. Rakstot sacerējumu, Maiks atzīst, ka viņa mamma ir laba: „Man patīk mana māte. Viņa nav tāda kā citas mātes. Piemēram, viņa mēdz būt ļoti asprātīga, un par lielāko daļu māšu to gluži nevar apgalvot.” (24) Šī veselīgā pasaules uztvere un godīgums Maiku padara par simpātisku varoni, kura domu gaitai un notikumiem ir patiesi interesanti sekot līdzi.

Brīdī, kad Maikam viss jau ir apnicis, viņš ir noguris no vienveidīgi pelēkās ikdienas un dienām, kas viena otru atkārto, klasē mācības uzsāk jauns skolnieks Čiks, puisis no krievu iebraucēju ģimenes. Sākumā jaunais klasesbiedrs Maiku nesaista; reizēm Čiks mācās ar labām sekmēm, reizēm ne, un, kā izrādās, tam par iemeslu ir alkohols.

Romāna valoda diezgan tieši raksturo jauniešu domāšanu, bet vienlaikus nav piebārstīta ar slengu un rupjībām. Dialogi mijas Maika iekšējo monologu. Caur jaunieša skatījumu visas lietas tiek pasniegtas vienkārši un tieši, tādejādi ar valodas palīdzību romānā ienāk komisms; piemēram, Maiks raksturo savu sporta skolotāju: „Viņš ir plānprātā labā formā, viņam uz galvošanu jau ir vismaz septiņdesmit gadu vai tamlīdzīgi, bet viņš tikai mundri mauc pa priekšu un pļerkst, un pļerkst.” (24) Un tā Maiks komentē klasesbiedru reakciju pēc sava sacerējuma priekšlasījuma: „Klase sajūsmā bezmaz aizgāja pa fāzēm.” (28) Valodas galvenais uzdevums ir tikai un vienīgi ticami pastāstīt par divu zēnu ceļojumu un viņiem apkārt esošo pasauli, kas arī tiek izdarīts. Ir situācijas, kuras tiek nedaudz pārspīlētas (benzīna sūknēšana caur veļas mašīnas vadu vai avārijas ar zagto auto), bet tā kā šos notikumus pavēsta Maiks, tad ir skaidrs, ka autors šādi ir vēlējies parādīt, cik liela ir jauniešu iztēle un cik saasināti un dzīvi šī vecuma zēni spēj redzēt apkārt notiekošo.

          Romānā ir saskatāmas atsauces uz amerikāņu rakstnieka Džeka Keruaka pasaulslaveno darbu „Ceļā” (1957) – arī te tiek izgaismoti bītņiku dzīves uztveres principi: spontanitāte, antisociāla vide, atšķirīgais, tāds, kas neiederas, iekšējā „es” pilnveidošana, vēršanās pret sabiedrības pieņemtajiem stereotipiem. Šāds motīvs romānā ir pašsaprotams un iekļaujas dabīgi, jo jaunieši ir tie, kuri vienmēr pretojas sistēmai un kārtībai. Čiks spilgti pārstāv bītņikiem raksturīgās pazīmes: viņš zog mašīnas, nāk no sociāli nelabvēlīgas ģimenes, uz skolu mēdz atnākt iedzēris. Abi jaunieši, dodoties ceļojumā, pārkāpj sabiedrības normas –  nepilngadīgi, bez braukšanas tiesībām, bet savā ziņā uz to viņus provocē sabiedrība – vecāki, kuriem ir citas prioritātes, skola, kuras pārstāvji ir pārlieku kritiski. Tomēr romāna kulminācija – ceļojums – ļauj izvērtēt dzīves prioritātes, atšķirt būtisko no nebūtiskā. Ja viss, ko piedāvā sabiedrība, ir pašiznīcinoši kompleksi, tad labākais, ko var darīt, ir atteikties no visa, atstāt mājās mobilo telefonu, doties prom utt. Šī ir sava veida mūsdienu versija Dž. Keruaka romānam „Ceļā”, šoreiz ceļā dodas daudz jaunāki personāži, jo gan Čiks, gan Maiks atšķirībā no Keruaka romāna varoņiem, jau agrāk saprot, ka vide, kurā viņi dzīvo nav piemērota viņiem un noteikumi, kurus ir radījuši pieaugušie, īsti nedarbojas. Nav nekāda konkrēta mērķa, vienīgā vēlme ir dzīvot tā, kā paši vēlas, darīt, to, kas pašiem patīk.

Šis ir darbs, kuru noteikti var lasīt jaunieši pamatskolas vecumā. Bet atšķirībā no tradicionālajiem jauniešiem domātajiem romāniem V. Herndorfa „Čiku” būs interesanti paņemt rokās arī vecākiem, kuriem ir bērni pusaudžu vecumā. Patīkami priecē, ka Herndorfs ir izticis bez didaktiski pamācošā pirksta efekta. Ne vecākiem, ne skolotājiem netiek piešķirta apriori augstāka loma pasaules hierarhijā. Gan vieni, gan otri tiek parādīti patiesi cilvēciskā gaismā, kā arī realitātē tas mēdz būt – māte, kura ārstējas no alkoholisma, tēvs, kuram par visu svarīgāka ir mīļākā, un skolotāji, kuri ne tikai nespēj izveidot draudzīgas attiecības ar skolniekiem, bet turklāt viņus vēl psiholoģiski pazemo. Objektivitāte, veidojot romāna varoņus, sevišķi piesaistīs pusaudžus un padarīs viņus par primāro grāmatas mērķauditoriju.

Ir arī viena lieta, ko romāns māca: svarīgākais ir savs viedoklis, kurš var izveidoties, izejot noteiktu iniciācijas procesu, šajā gadījumā aizbraucot nezināmā virzienā ar zagtu auto. Maika tēvs allaž dēlam ir mācījis, cik slikta ir pasaule, ka nevienam nedrīkst uzticēties, bet pēc dēkainā brauciena Maiks secina pretējo: „Un var jau būt, ka tā tiešām ir un cilvēki par 99 procentiem ir slikti. Taču dīvainākais ir tas, ka mēs ar Čiku šajā ceļojumā sastapāmies gandrīz tikai ar to vienu procentu, kuri nebija slikti.” (186-187) Tāda dzīve.