Kritušais. Stāsts

Kā apgalvo Rolands Virks, viņš ir liels labas literatūras un grāmatu mīlis, tāpēc savu dzīvi iekārtojis tā, lai bez grāmatas nenāktos pavadīt ne mirkli. Strādā grāmatveikalā, studē klasisko filoloģiju, mājās krāj grāmatas, mīl runāt tikai par literatūru, nicina un izsmej tos, kas nelasa grāmatas, nesaprot tos, kas lasa sliktas grāmatas, aprunā tos, kas nesaprot labas grāmatas un dona Kihota ārprātā reizēm domā, ka viņa dzīve ir viens labas literatūras paraugs. Tomēr Rolands pagaidām nejūt vajadzīgo prasmi, lai savu dzīvi uzliktu uz lapas, tāpēc viņš izdomā lietas un raksta par tām. Sarkasmā, ironijā, cilvēku kroplībās, pasaules absurdajā kārtībā – tur viņš redz daudz neapstrādāta materiāla stāstiem. Viens no tādiem Rolanda stāstiem ir arī Prozas lasījumu 2013 Ieskaņas pasākumā nolasītais stāsts „Kritušais”. Tajā piedāvājam saskatīt to, ko Rolands vēlas sludināt, proti: „Nost ar visu nopietno, nost ar realitāti, nost ar robežām, tabu vai sistēmām! Lai zeļ un plaukst haoss, realitāte pārtop fantāzijā un fantāzija realitātē, jauns apvārsnis, kā nosēts ar jokainām, šaušalīgām radībām un absurdiem atgadījumiem lai paveras acu priekšā un aizmirstībā tiek gāzts vecais!”

***

Vēlā un lietainā oktobra vakarā no kāda apskrubuša īres nama uz ielas iznāca Pēteris Mjacevs. Uzsitis mēteļa apkakli uz augšu un plaukstu piespiedis sev pie pazodes, viņš drudža novājināta cilvēka grīļīgajā gaitā devās uz tuvējo, nupat kā atklāto diennakts aptieku. Lai nokļūtu pie tās, Pēterim bija jāšķērso tirgus laukums un pa bruģa kāpnēm jānokāpj gājēju tunelī, kur starp bižutērijas bodīti un mūzikas ierakstu tirgotavu savītušiem gumijas baloniem izrotātie aptiekas skatlogi katram garāmgājējam nedaudz kautrīgā uzstājībā piedāvāja dažādus veselību rosinošus preparātus, īpašas gumijas saites, ķūžus vecūkšņiem, pulverus, sīrupus un citas aptiekā iederīgas lietas. Saīdzis un zilo muti plātīdams, Pēteris beidzot nonāca pie ieejas gājēju tunelī. Teju nenogāzies uz glumajiem bruģa pakāpieniem, viņš sajuta kādu plaukstu nogulstam viņam uz pleca un nedaudz pavelkam sānis. „Kungs, jums izkrita!” Nedrošā, bet pārsteidzoši patīkamā balsī, ierunājās plaukstas īpašnieks. Pēteris, spēji apgriezies, acis izvalbījis izbrīnā, nopētīja runātāju. Tas bija gara auguma raupji darināts vīrs. Tērpies viendaļīgā, zilganbalti svītrotā kombinezonā, melnos strādnieku zābakos un melnu lakatu ap kaklu. Dziļi plecos ierautu, kailu un pārsteidzoši ovālu galvu. Divas sērīgas, Pēteri pētošas acis, kas uzstutētas uz varena, grieķiska deguna, šķita lasām domas. Zem ieplestajām nāsīm, kā ar nazi pavirši iešņāpta, vīdēja sarkanlūpota mute, no kuras vēlās uztrauktas balss, stiprinātie vārdi. „Kungs, Jums izkrita!” Vīrs, garu, bungvālīšu rādītājpirkstu pavērsis pret zemi, atkārtoja. „Kas? Kur man izkrita?” Pēteris nepieklājīgi iešļupstējās un instinktīvi pavērsa skatienu pret bruģētajiem pakāpieniem. „Lūk, lūk, turpat vien guļ.” Svešais vīrs, jau manāmi uzbudināts, kratīja pirkstu pret zemi.

Pēteris tramīgi pieliecās un, iebāzis degunu gandrīz vai dubļos, bolījās, prātodams, ko gan viņam vajadzētu pamanīt. „Kur, kur ir? Neredzu. Tā, tā maks kabatā, pīpes te, atslēgas, papīri te. Viss ir. Ko tu man rādi, ko?” Svešinieks, piepūties zili lillā, zobus nervozi klabinādams, ņēmās vēl jo dūšīgāk bakstīt ar milzīgo, trīcošo pirkstu Pētera papēžu virzienā. „Izkrita! Izkrita! Izkrita! Re, kur izkrita! Zem kājām nokrita! No jumsīm izkrita! Vai, vai, dieviņš, samināt gandrīz. Paņemiet gan atpakaļ, lai Dievs žēlīgs.” Pēteris, satrūcies no savādā vīra tramīguma, vēlreiz rūpīgi nopētīja katru kvadrātcentimetru zemes zem savām kājām, tomēr, kaut sitams, nespēja ieraudzīt lietu, kas tam būtu izkritusi. „Vai tu jucis galīgi!? Nav šeit nekā. Nedzen te ar mani jokus, nav vaļas spēlēt izrādes tagad! Jātiek līdz aptiekai, citādi saļimšu tepat uz līdzenas vietas.” „Ai, ai, taču jupis tevi.” Svešais vīrs, īstas asaras liedams, ņēmās vaimanāt. „Paņemiet taču, citādi tiešām beigas klāt! Ai, jupis, jupis!” Tajā pašā brīdī atvērās aptiekas durvis un pa tām ārā iznāca patukla sieviete. Atspiedusies pret durvīm, viņa aizsmēķēja cigareti un, pašķiebusi galvu, pavērās kāpņu virzienā. Pēteris, vēl pēdējo reizi nopētījis bruģa pakāpienus, izslējās taisns kā svece un, atmetis ar roku, aizsteidzās aptiekas virzienā. Svešinieks, spēji nobālis, piedurknē izslaucījis acis, apcirtās uz papēža un aizskrēja uz pretējo pusi – augšā pa kāpnēm, prom no ieejas tunelī.

„Vai jūsu bode vēl vaļā?” Pēteris, pieskrējis pie aptiekāres, kas jau trina cigaretes izdeguli pret sienu, jautāja. „Redziet, man vajadzētu tabletītes pret saaukstēšanos, tikai tās pašas ņiprākās, kas jums ir.” Aptiekāre, savilkusi seju miljons sīkās krunciņās un rieviņās, brīdi pavērās Pētera sejā un tad pamāja, lai nāk līdzi. Ievedusi Pēteri aptiekā, viņa, acis nepamirkšķinot, izvilka no kāda skapīša zāļu paciņu un iebāza to Pētera pastieptajā plaukstā. Sagrābis paciņu, Pēteris izķeksēja no kabatas dažas naudaszīmes un nometa tās aptiekārei uz letes. „Aha, paldies!” Viņš pavirši noskaldīja un pēc mirkļa jau bija ceļā uz mājām. Aptiekāre joprojām kā ūdeni mutē ieņēmusi paskatījās sienas pulkstenī un aizdomājusies pakasīja degunu. Tad, iesitusi kasē nopirkto preci un savākusi naudu, aizgāja uz garderobi pie savas mātes. Pēteris, nonācis mājās, sajutās pavisam nelāgi. Tik nelāgi, ka nejaudāja pat ieņemt nule kā iegādātās zāles. Viņš ar visām drēbēm atkrita gultā un brīdi vēlāk nomira.

Neilgi pirms Pēteris ievilka savu pēdējo elpu, aptiekāre iznāca no aptiekas, un slapstīdamies aizgāja līdz tuneļa kāpnēm. Nedaudz pagrozījusies, viņa spēji pieliecās un pacēla no zemes brūnu, ar aukliņu rūpīgi apsietu vīstoklīti. Ielikusi to azotē, aptiekāre metās atpakaļ uz aptieku, kur pie durvīm viņu jau gaidīja sažuvusi sieviņa – aptiekāres māte. „Nu, vai dabūji?” Viņa spalgā balsī noprasīja. „Dabūju, dabūju. Še, ņem.” Aptiekāre iegrūda vīstokli mātei rokās, nošmaukstināja lūpas un aizskrēja grābstīties gar durvju slēdzeni. Vecā sieviņa, cieši sagrābusi vīstoklīti, atvēra aptiekas dibentelpas durvis un iegāja garderobē. Ērti iekārtojusies starp mēteļiem, viņa lēnām atraisīja vīstokli. Tajā atradās mazmazītiņš cilvēciņš, pavisam kails, vīriešu dzimuma, ar gaiši brūnu matu ērkulīti uz galvas un jau tumšāku dzimumorgānu rajonā, pagariem nadziņiem un rozā lūpiņām. Ieraudzījis vecenes izžuvušo viepli, tas, acis samiedzis un muti savilcis krokās, sāka neganti vicināties ar dūrītēm un nelabā balsī spiegt. Vecīte kaulainiem pirkstiem žigli sagrāba mazo cilvēciņu aiz vidukļa un iemeta mutē, ar skaļu kraukšķi veikli pārkozdama tam mugurkaulu. Spiegšana un spirināšanās tūliņ bija galā. Kārtīgi sagremojusi un norijusi mazo cilvēciņu, vecenīte labtīksmē atgūlās atzveltnes krēslā un aizmiga. Aptiekāre, vēlāk ieraudzījusi, ka māte guļ, pieliecās tai pie pašas sejas un pie sevis nomurmulēja: „Vēl viena krunka nost… uz veselību, māmiņ.” Apklājusi māti ar nejauši pagrābtu mēteli, aptiekāre klusi aiztaisīja garderobes durvis un izgāja ārā uzsmēķēt. Nākamajā dienā netālu no gājēju tuneļa, aiz stūra aizslēpies, stāvēja kāds vīrs kailu, pārsteidzoši ovālu galvu un sērīgām acīm. Tērpies zilganbalti svītrotā kombinezonā un nedaudz sadugušu stāvu. Smagi nopūties, viņš paskatījās debesīs un pašūpoja galvu. „Sūdi…” Vīrietis pie sevis klusi nočukstēja un izpleta vairākus pārus sniegbaltu spārnu. Savicinājis tos, viņš pavisam bez skaņas uzlaidās debesīs.