LU konference
Kā jau ierasts, latviešu izdevumu „rotā” nepiemērots vāka dizains, kas, sasaucoties ar romāna nosaukumu, izvēršas par romantiska satura dižpārdokļa paraugu. Jāakcentē, ka šajā brīdī, vērtējot vizuālo aspektu, kas mūsdienās pārņem vadošo lomu gandrīz visās dzīves sfērās, šādi jau iepriekš notiek maldīgu lēmumu pieņemšana un lasītāju „atsijāšana”. Izdzirdot grāmatas nosaukumu, prāts producē klišejisku šķīstības un naivuma noskaņu; ne acumirklīgi iedarbojas arī epigrāfa rindas, kurās tieši norādīta nosaukuma dižciltīgā izcelsme – Viljama Šekspīra luga „Makbets”. Atzīstos, ka uzreiz nespēju savienot apziņā slavējošos un diženos vārdus par autoru, gaišo nosaukumu un Šekspīru. Bet Mariass parūpējies arī par vidusmēra lasītājiem, kas Makbetu no galvas nezina – romāna pirmajā trešdaļā galvenais varonis ne tikai akcentē šīs un citas rindas no lugas, bet arī reflektē par tām, mēģina izprast un analizēt, atgriežoties pie tām visa romāna laikā, turklāt izvēršot „tik baltu sirdi” par gauži pretējas nozīmes izpaudumu (tiem, kas atceras Makbeta saturu, atgādināt nav nepieciešams, savukārt tiem, kuri piemirsuši – tā būs pat interesantāk). Tikai romāna nosaukums vien ir izveidojis tādu daudznozīmības iespaidu, kas ir patiess attiecībā uz šo darbu, taču ne pārspīlēti intelektuāls un viszinošs, nav gluži Umberto Eko sīkumainā intertekstualitāte un alūzijas, bet mudina domāt, saskatīt likumsakarības un novērtēt to pacietību, ar kādu autors ved arvien dziļāk savā sakāmajā.
Lai arī sižets ir diezgan vienkāršs – galvenais varonis vārdā Huans ir nesen apprecējies un mēģina tikt skaidrībā ar savām nelāgajām sajūtām, meklē tām cēloņus un cenšas izskaidrot to esamību (vai arī iedomas par to esamību). Salīdzinoši ikdienišķu un triviālu tēmu – indivīds pēc kāzām – Mariass apskata no dažādām pusēm. Pirmkārt, tas ir vīrieša skatījums uz laulības dzīvi, lai arī viedoklis par to ir viegli paredzams. Otrkārt, protams, autors ietiecas pagātnē, vēstot par dažādiem notikumiem: kā laulātie iepazinās, kā pagāja medus mēnesis un kā tika aizvadīts pirmais kopādzīvošanas gads. Ir interesanti, kā autors sasaista dažādus notikumus, veidojot cēloņu–sakarību attiecības, kas sākumā šķiet liekas, varbūt pat romānā neiederīgas, taču tik un tā beidzot veido hermētisku vidi, no kuras nelien ārā nepaklausīgi vai piemirsti sižeta pavedieni. Piemēram, maza epizode no varoņu ikdienas tēlojuma: galvenais varonis iedod naudu leijerkastniekam, lai viņš turas tālāk no logiem, jo viņa spēle traucē strādāt; šī aina liek aizdomāties par to, cik ļoti nauda spēj pārvaldīt citus cilvēkus; kāda cita epizode – par meiteni no kancelejas preču veikala, kas viņam tik ļoti jaunībā patika (arī te idejas par to, kā varētu mainīt viņas dzīvi varoņa rīcībā esošie naudas līdzekļi); kādas lietainas nakts novērojums tiek salikts kopā ar vienu no romāna sākuma ainām... Un tā var turpināt, taču zīmēt shēmu pēc shēmas šim romānam ar visiem pārlēcieniem un savijumiem būtu ārkārtīgi sarežģīti, kas vismaz šajā gadījumā norāda uz romāna autora talantu, jo tas nav mežģis smadzenēm, lasot, šķetinot tekstu no sirds, to ir diezgan viegli uztvert. Tajā pašā laikā pastāv salīdzinoši ilgstošs teksta posms, kas ir interesants, ideju pilns un rāda mazliet arī varoņa personību, taču kopumā šķiet nevajadzīgs, jo tajā laikā nerisinās notikumu virzība uz priekšu, ar to domājot „Tik balta sirds” sižeta pamatlīniju. Taču dažam lasītājam šī informācija var noderēt, domājot par romānu, spriežot par to un mēģinot uztvert tālākos notikumus citā gaismā.
Iepriekš minētais valodas aspekts ir īpaši akcentējams. Romāna lielākā daļa sastāv no apziņas plūsmas tipa teksta saudzīgā režīmā, kurā līdzīgi domāšanas procesam bieži atkārtojas idejas, paralēli nostatītas līdzības un fakti, kāds notikums tiek skatīts dažādos redzējumos, dažādās iespējamās situācijās, kas nebūt nav vairs tik triviālas, kā varētu šķist pēc pamatsižeta. Romāna galvenais varonis ir tulks, un šis fakts ne tikai ļauj autoram spēlēties ar valodu, veidojot garus, kruzuļainus un plūstošus teikumus, bet Mariass brīvi rīkojas arī ar vairākām valodas funkcijām un veidiem, kurus varonis uztver it kā caur savu prizmu, jo pamanīt nepateikto ir viņa darba rutīna: „Trīs soļus viņa nogāja, nepaceļot skatienu, bet, kad to pacēla, kad pavēra muti, lai mani izlamātu vai man piedraudētu, un jau atkal pastiepa roku žestā, kas piedienētu lauvas ķetnai, grābjošajā žestā, kas vēstīja: „No manis tu vaļā netiksi” vai „Tu esi mans”, vai „Es tevi aizraušu līdz ellei”, piepeši aprāva kustību un sastinga ar gaisā paslietu kailu dilbu, kā reizēm gaisā sastingst atlēta roka. (29) Vēstījums, kurā varonis nolasa cilvēka pausto informāciju no žestiem vai skatieniem, padara šo varoni par dzīvu, lai arī žesta vēstījums tiek skaidrots dažādos, pat pretējos veidos, tomēr tā kombinācija spēj pastāstīt vairāk. Jāatzīst, ka šī ir tā romāna puse, kas ļauj kaut vai tam pašam parastajam lasītājam ieraudzīt to, ka valoda ir ne tikai pateiktais vai rakstītais vārds, bet neiedomājami dziļāks un plašāks jēdziens, kā milzīgs, funkcionējošs organisms, kurā katra šūna nepieciešama. Bet nevar aizmirst arī par autora valodu romānā, kas, kā jau minēts, ir apbrīnojami plūstoša – paldies tulkotājai Dacei Meierei. Protams, sākotnējā artava tomēr nāk no Mariasa – triju lapaspušu garumā var atrast vismaz trīs dažādus veidus, kā nodēvēt sirmus matus, turklāt tie nav vistradicionālākie paraugi šajā sinonīmu rindā: „polāro sniegu mati” (102), kas nav mūsu ierastie sniegbaltie mati; „uzkrītoši baltā – talka baltā – galva” (103); „miltu baltie mati” (104).
Te nav romāna anotācijā pieteiktā detektīvsižeta. Romānā paliek neizskaidrots kāds bēdīgs ģimenes pagātnes fakts, taču tas ir svarīgi ne tikai romāna autoram, bet arī galvenajam varonim – tiklīdz viņam ir iespēja ko atklāt, viņš pēc iespējas cītīgāk izvairās, apzināti bēg, lai nevajadzētu jautāt vai uzzināt par daudz. Šajā gadījumā, labi, ka viņam ir sieva, kas spēj visu izdibināt sarunas laikā, lai lasītājiem-noslēpumu cienītājiem ir mierīgs prāts. Vai tas, ka šī informācija tiek atklāta, maina kaut ko pašā romānā? Pēdējā nodaļa skan noteiktāk, tā ir konkrētāk vērsta uz nākotni, uz to, ka ir ģimene, ka ir mēs, taču garu refleksiju lasīt nevajadzēs. Un Mariasa sarakstītā teksta gadījumā nešķiet, ka tas būtu vitāli nepieciešams, jo tas ir tikai fons (kārtējā daudzslāņainības iezīme), tāpat kā citi notikumi un cilvēki, kas ļāva vairāk izzināt cēloņus tām sajūtām, ko jau sākotnēji pēc kāzām varonis atzīst. Primitivizējot – katram mūsu notikumam ir fons – pagātne, pieredze, ikdienas notikumi, apkārtesošie cilvēki, kas neapzinās, ka ietekmē kaut ko cita dzīvē. Tāpat ir šajā romānā: ietekmē viss, un, šķiet, ka tas arī varētu būt viens no autora darba mērķiem – parādīt, cik svarīgs ir viss, kas ar mums notiek.
Mūsdienās pasaule attīstās tik strauji, ka pat pirms pāris gadiem rakstītais nereti spēj izraisīt lasītājā smīnu – vai tā būtu kāda izteiksme vai ikdienas reālijas pieminējums. Jāatzīmē, ka „Tik balta sirds” ir sarakstīts 1991. gadā, taču tas joprojām ir mūsdienīgs. Līgavaiņa prātojumos ir mazie sīkumi – tas, ka viņš nezina kā viņa topošā sieva sataisās no rītiem vai kā viņa uzvelk zeķubikses, vai tas viņam neapniks, nešķitīs garlaicīgi; iekārtota kopīga māja pēc kāzām utt. Apziņa, ka nu viņiem abiem vienmēr būs „kopīgs spilvens”, uz kura tiek atklāti visi mazie un lielie noslēpumi un izrunāts viss, varoni mazliet biedē. Apziņa, ka jāpāriet uz daudzskaitli, par ko Huans reflektē visnotaļ bieži romāna gaitā. Fakts, ka pāris nav dzīvojis pirms kāzām kopā, nav vēl izbaudīta kopīga manta un ikdiena, var šķist piemīlīgs, sirsnīgs un jauks. Iespējams, ka tā nav laika ietekmē veidojusies pārmaiņa, bet gan tikai spāņu katoliskās audzināšanas īpatnība, kas nenokauj priekšstatu – Havjera Mariasa romāns atrodas ārpus laika un telpas.
