LU konference
Pirms sākt lasīt jāiepazīstina ar divām lietām: pirmā ir pats seriāls, kuru autore izvēlējusies par pamatu savam stāstam, un otrā – pati autore. Tātad seriāla „Sentinels” pamatā ir stāsts par divu vīriešu draudzību: Džims Elisons ir ASV armijas reindžers, kurš vienīgais izdzīvojusi pēc tam, kad Peru džungļos nogāzās viņa vienības helikopters. Viņu pieņēma vietējā indiāņu cilts. Džungļos pavadītajā laikā Džimam atklājās īpašas spējas – viņa piecas maņas ir superjūtīgas. Viņš spēj detalizēti saskatīt lietas, kas atrodas pusotru jūdzi no viņa; dzirdēt, ko cilvēki runā vairāku kvartālu attālumā, kā arī sajust, saost un sagaršot to, ko citi nespēj. Savukārt Blērs Sendbergs ir antropologs vietējā universitātē, viņš raksta disertāciju par cilvēkiem ar līdzīgām spējām kā Džimama – tā sauktajiem Sentineliem, tomēr līdz šim viņš vēl nekad nebija saticis kādu ar visām piecām paaugstinātas jūtības maņām.
Atgriezies mājās Kaskeidā (fiktīva pilsētaVašingtonas štatā), Džims sāk strādāt policijā. Piecus gadus vēlāk viņa maņas no jauna parādās. Pēc atgriešanās no Peru Džims ir aizmirsis lielāko daļu no tur piedzīvotā, tāpēc sākotnēji viņš domā, ka sāk jukt prātā. Slimnīcā viņš satiek Blēru, kurš atklāj Džimam, ka viņš ir Sentinels. Drīz pēc tam, Blērs sāk strādāt policijā kā konsultants un Džima pārinieks, palīdzot detektīvam attīstīt un kontrolēt viņa spējas. Seriālam ir sava mistiskā puse, jo kā Sentinels Džims spēj redzēt vīzijas ar savu dzīvnieka garu – melnu panteru. Seriāla gaitā abi pārinieki kļūst par labākajiem draugiem un dzīvokļa biedriem.
Auces Javas fanfiks balstās uz notikumiem 11. septembrī Ņujorkā, Dvīņu torņos. Kāpēc Auce ko tādu rakstīja? Pirmkārt, tāpēc, ka, lai arī, pēc Auces domām, seriāls „Sentinels” nebija pārāk populārs Latvijā, viņai tas kļuva par vienu no iecienītākajiem. Otrkārt, viņai patīk lasīt fanfikus. Viena no ASV fanfiku autorēm ar segvārdu JET bija veltījusi veselus četrus stāstus 11. septembra tēmai, kas zināmā mērā Auci iedvesmoja arī pašai uzrakstīt tās dienas notikumu atcerei veltītu stāstu, iesaistot tajā seriāla personāžus. Par to rakstīt nebija viegli, tāpēc tikai pēc pāris lappušu uzdrukāšanas Auce apjēgusi, cik nopietnu uzdevumu uzņēmusies.
Lai labāk izprastu, kas tieši notika Pasaules tirdzniecības centra torņos, vairākas nedēļas jaunā autore pārksatīja internetā pieejamos materiālus, ieskaitot YouTube aculiecinieku video un CNN ziņu reportāžas. Arī Olivera Stouna filma „Pasaules Tirdzniecības Centrs” ar Nikolasu Keidžu bija viens iedvesmas avots šim stāstam. Filmas iespaidā Auce nolēmusi stāstu veltīt tiem, kuri tika atrasti dzīvi pēc torņu sabrukšanas. Trešais iedvesmas avots bija Džonija Van Zalta (Johnny Van Zalt) dziesma „The Day America Cried”, kas kļuva arī par stāsta nosaukumu.
Bez fanfiku rakstīšanas Auce daudz lasa; ciena grāmatas, kuras ir ekranizētas, piemēram, “Kapteiņa Granta bērnus”, bet no jaunākajām grāmatām lasa “Krēslas” sēriju un “Harija Potera” grāmatas. “Lai arī it kā esmu pāraugusi šo grāmatu vecuma kategoriju, tajās ieliktā doma, manuprāt, ir aktuāla ikvienā vecumā,” saka Auce. “Pati rakstu daudz, lielākoties fanfikus, protams, taču ir arī vairāki oriģināldarbi. Šobrīd strādāju pie diviem stāstiem: viens no tiem ir par diviem jauniešiem, kuri nejauši tiek ierauti noslēpumainā notikumu virpulī, kas saistās ar Bermudu trīsstūri, savukārt otrs ir visai pārdrošs mēģinājums uzrakstīt detektīvromānu. Vai izdosies, tad jau redzēs.”
Svētdiena, 9. septembris, 2001. gads
Kaskeida, Vašingtonas štats
Elisona bēniņu dzīvoklis
Kaskeidas policijas detektīvs Džims Elisons apspieda vaidu, kad kaitinošas čaukstošas skaņas viņu pamodināja, iztraucējot vienu no jaukākajiem sapņiem, kādu viņš bija redzējis pēdējo pāris mēnešu laikā – pludmale, zeltainas smiltis, jauka, silta saules gaisma un nekāda stresa, tikai miers.
Aizkaitināti griežot zobus, Džims pablenza uz pulksteni. Pieci no rīta. Pārāk agrs pat tādam agrā rīta putniņam kā viņš. Džims aizvēra acis un centās no jauna ieslīgt miegā.
Tas neizdevās.
– Sendberg! – Džims beidzot iesaucās un ar smagu nopūtu pārsvieda kājas pār gultas malu, viegli noskurinoties, kad pēdas skāra vēso grīdu. – Lai ko tu tur nedarītu, dari to klusāk!
– Klausos, ser! – viņa Sentinela ausis uztvēra nomurminātu atbildi.
Džims paķēra savu halātu un uzrāva mugurā, nolāčojot lejā pa kāpnēm. Viņš atrada draugu mazajā istabā kravājam grāmatas un piezīmju klades ceļasomā. Džims nostājās uz sliekšņa, ar vieglu uzjautrinājumu vērojot, kā Blērs haotiski uzsviež uz papīriem dažus drēbju gabalus un veļu.
– Virsaiti, vai tu kravā mantas vai arī esi uzrīkojis ārpuskārtas pavasara tīrīšanu?
– O, sveiks, labs rīts! – Blērs apsviedās riņķī un nervozi pasmaidīja, redzot garo detektīvu stāvam aiz muguras. – Piedod, ka uzmodināju. Es tikai gribēju pabeigt kravāties.
– Tev jābūt lidostā tikai pēc trīs stundām. Vēl ir gana daudz laika, vecīt.
Blērs izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, nedaudz apmulsis. – E-e, jā, es zinu. Tikai negribēju atstāt visu uz pēdējo brīdi, saproti?
Džims paberzēja pieri un nopūtās. Tikai pirms pāris dienām Blērs bija saņēmis piedāvājumu piedalīties kaut kādā konferencē par sociālantropoloģiju Ņujorkā. Viņš bija stāvā sajūsmā un stundām par to vien runāja, cenšoties pierunāt Džimu doties līdzi. Savukārt Džims nebija pārāk sajūsmināts par šādu domu, tāpēc Saimons nedaudz viņam palīdzēja, sapūšot Blēram pīlītes un apgalvojot, ka Džima klātbūtne iecirknī ir absolūti nepieciešama un par braukšanu uz Ņujorku nevarot būt nekādas runas.
Tā nu Blērs grasījās doties uz vienu no lielākajām Savienoto Valstu pilsētām viens pats, bez sava pārinieka, bet tas viņu it nemaz nesatrauca. Kad kļuva skaidrs, ka Džims nekur nebrauks, Blērs pierunāja vienu no saviem universitātes draugiem Riku Feldmanu, kurš piekrita sastādīt Blēram kompāniju.
Tagad, kad aizbraukšanas diena bija pienākusi, Džims nespēja apvaldīt savādu sajūtu, ka viņam pietrūks runātīgā pārinieka, bet viņš ātri atvairīja šo domu, atgādinot sev, ka Blērs atgriezīsies otrdienas vakarā.
– Tā kā es tik un tā vairs nespēšu aizmigt, kā būtu ar brokastīm? – detektīvs piedāvāja.
Par atbildi viņš saņēma tik gaišu smaidu, kas spētu izgaismot veselu futbola stadionu. Džims papurināja galvu un pagriezās, lai dotos uz virtuvi, ļaujot pāriniekam netraucēti pabeigt kravāšanos, ja tā to vispār varēja nosaukt. Blērs parasti vienkārši sameta somā pirmo, kas pagadījās pa rokai. Reizēm Džims varēja tikai pabrīnīties, kā viņam izdevās paņemt līdzi arī kaut ko noderīgu.
– „Es gribu pamosties pilsētā, kas nekad neguļ...,” – Blērs dungoja Sinatras dziesmu pie sevis, klusi iespurdzoties, izdzirdējis Džimu apstājamies pusceļā uz virtuvi. Viņš gandrīz spēja sadzirdēt Džima iekšējo dilemmu par „aizvērt vai neaizvērt Sendbergu”. Blērs nogaidīja, līdz no jauna atskanēja drauga soļi, un tad atsāka dungot veco Sinatras dziesmiņu par Ņujorku, labi zinot, ka Džims nekad neapvaldītu vēlmi nobļaut kādu komentāru, ja Blēra muzikālais talants sāktu krist uz viņa pārlieku jūtīgajiem nerviem.
Visbeidzot visas grāmatas bija sašķirotas, piezīmju klades glīti sapakotas, drēbes salocītas un ievietotas lielajā somā līdz ar fotokameru un mobilo telefonu. Blērs pārlaida istabai skatienu, meklējot jebko, kas varētu būt piemirsies, tad viņš pagrāba somu un iznāca no istabas, dodoties uz virtuvi, kur viņu jau gaidīja brokastis.
– Mm, vecīt, tu esi pavārs ar lielo burtu, – Blērs iepriecināti paošņāja gaisu, ļaujot degunam izbaudīt smaržu, kas nāca no svaiga olu kulteņa, bekona un grauzdētas maizes. Šo buķeti nevainojami papildināja kafijas aromāts.
Džims nespēja apslāpēt smīnu, kad Blērs uzklupa savam šķīvim ar gaismas ātrumu. – Rāmāk, Virsaiti! Tavam šķīvim pagaidām vēl nav pieaugušas kājas, un tas nebēg projām, tici man!
Viņš ignorēja Blēra novaikstīšanos. Pateicoties pilnajai mutei, puisis nebija spējīgs izspert pienācīgu atbildi, lai gan tas neapturēja viņu no izteiksmīgas acu nobolīšanas, ko papildināja salvetes lidojums Džima virzienā.
– Ei, esi jauks pret savu pārinieku, – Džims zobojās, izvairoties no Blēra salvešu zenītraķetes „zeme-Elisons”. – Vai arī es apvedīšu tevi desmit reizes apkārt kvartālam tā vietā, lai nogādātu lidostā. Runājot par braucienu, vai tev ir karte? Mēs taču negribēsim, lai tu apmaldies tik lielā pilsētā, sīkais.
– Zini, ko? Džim, tev tiešām nevajadzēja vakar skatīties “Viens pats mājās 2”! – Blērs pasmīnēja.
Džims novaikstījās, atceroties iepriekšējo vakaru. Bija Blēra kārta izvēlēties filmu, kamēr Džims no savas puses gādāja par maltīti – ķīniešu ēdienu. Lai arī sākotnēji Džims žēlojās par viņa izvēli, drīz vien abi bija iekārtojušies uz dīvāna, rēcot smieklos, kad Kevins sāka pārmācīt tūļīgos laupītājus.
– Pirmkārt, tā filma bija jautra. Bērnišķīga, tas tiesa, bet reizēm tieši tas ir tas, kas vajadzīgs, lai atslābinātos pēc garas un smagas darba dienas, – detektīvs pārgrieza acis. – Un, otrkārt, tu pievelc nepatikšanas. Visi zina, ka tu spēj iekulties ķezā, pat sēžot savā drošajā kabinetā Reinīras Universitātē.
Blērs nopūtās. Tikai pirms pāris nedēļām kāds salietojies pusaudzis, acīmredzot meklējot kaut ko nosperamu, lai pārdotu un dabūtu jaunu devu, kaut kā pamanījās ielavīties universitātē. Un, it kā nebūtu citas vietas, kur meklēt, puika nolēma doties tieši uz Blēra kabinetu. Ja Džims nebūtu piebraucis, lai aizvestu pārinieku mājās... kas zina, kā viss būtu beidzies. Džims ieradās tieši laikā, lai paglābtu savu pārinieku no saduršanas.
– Ei, sapņotāj, laiks mosties, – Džims draudzīgi iespēra pa Blēra kāju zem galda.
Blērs paraustīja plecus un ātri saņēmās, veltot draugam platu smaidu. – Esmu nomodā, tikai domāju.
– Ak, nē, tas var būt bīstami. Vai man jāizsauc papildspēki? – Džims bija spiests noliekties zem galda, kad Blērs šāva roku viņa virzienā ar ātrumu, ko viņš nebija paredzējis.
– Vēl viens joks, un tu varēsi atvadīties no sava Jaukumiņa, – Blērs norūca, joprojām cenšoties nesmieties.
– Rokas nost no manas mašīnas! – Džims pielēca kājās un metās apkārt galdam, bet Blērs jau bija pusceļā uz savu istabu.
Džims nosmējās pie sevis, tad ķērās pie galda nokopšanas un trauku mazgāšanas. Blērs padevās ķircināšanai tik viegli, ka viņš nespēja atturēties. Savā ziņā tas bija diezgan jautri. Un viņam būs gana daudz laika otrajam raundam pa ceļam uz lidostu.
– Tu nevari slēpties savā istabā mūžīgi! – viņš pasmīnēja, izdzirdot Blēra apslāpētos lāstus. – Es to dzirdēju, Virsaiti!
– Zini, ņemot vērā tavas maņas, tev vajadzētu dot otram cilvēkam nedaudz vairāk privātās telpas, – Blērs žēlojās, iznākot laukā, stiepjot savu mugursomu un ceļojumu sporta somu. Viņš nosvieda mantas zemē pie parādes durvīm un tad pagrāba savu neizdzerto kafiju, pirms Džims paguva pievienot krūzi citiem traukiem izlietnē.
– Nu, vai tev ir kādi citi plāni, neskaitot sēdēšanu lekcijās? – Džims nevērīgi vaicāja, žigli pabeidzot mazgāšanu un noslaukot rokas dvielī.
Blērs paraustīja plecus. – Neesmu par to vēl domājis. Varbūt vienkārši izstaigāšu dažas iecienītākās tūristu vietas.
– Mhm, – Džims pamāja. – Ja gribi zināt manas domas, izklausās garlaicīgi. Nekad nebūtu domājis, ka jutīšos laimīgs, paliekot iecirknī un krāmējoties ar atskaitēm.
– Nekad nebūtu domājis, ka pienāks diena, kad tu pats ņemsies ar atskaitēm. Vai esi drošs, ka tiksi galā ar tik sarežģītu uzdevumu viens pats? – Blērs parāvās sānis, lai izvairītos no blieziena pa pakausi.
Džims pašķielēja rokaspulkstenī un nosvilpās. – Laiks doties. Ja pasteigsimies, mums vēl būs laiks paķert kādu hotdogu lidostā, ko saki?
Blērs pasmīnēja, uzmeta mugursomu plecā un izspērās laukā no bēniņiem. Džims paņēma otru somu un sekoja, aizslēdzot durvis aiz sevis. Blērs jau bija nozudis kāpnēs, lai gan Džims skaidri dzirdēja, ka viņš atkal dungo.
– „Visas manas somas ir sakravātas, esmu gatavs doties ceļā... Es aizlidoju ar lidmašīnu, un nezinu, kad atkal atgriezīšos...,” – Blērs klusi dziedāja, lēkšojot lejā pa kāpnēm.
Detektīvs sekoja, cenšoties ignorēt dziesmu. Kaut kas tajā lika viņam izjust nemieru. Viņš nespēja īsti pateikt, vai pie vainas bija tas, ka Blērs viens pats ceļoja uz vienu no Amerikas lielākajām pilsētām, vai arī tas, ka viņš instinktīvi bija pārgājis uz savu Svētā Aizstāvja režīmu, kas nozīmēja, ka viņš teju vai paranoiski satraucās par savu pārinieku ik reizi, kad Blērs bija ārpus viņa redzesloka.
Iznākot laukā no ēkas, Džims nekavējoties ar skatienu uzmeklēja draugu un bija dīvaini atvieglots, redzot viņu gaidām pie mašīnas. Enerģija, bezgalīga sajūsma, spars un vienkārša mīlestība uz dzīvi – tas viss bija te, apvienots šajā jauneklī. Kāpēc viņš to tik reti ievēroja? Un kāpēc tas viss bija tik acīmredzami tieši šobrīd?
– Gatavs doties ceļā? – Blērs piešķieba galvu uz sāniem un pasmaidīja, bet viņa smaids ātri pagaisa, redzot, ka Džims stāv kā sasalis. Viņš paspēra pāris soļus tuvāk draugam. – Ei, ar tevi viss kārtībā?
Džims piespieda sevi saņemties un strauji panācās uz priekšu, izmantojot ilgi gaidīto izdevību draudzīgi iebelzt Blēram pa pakausi. Šoreiz puisis nenoreaģēja laikā.
– Au! – viņš sūrojās, ielecot pasažiera vietā un pametot aizkaitinātu skatu uz Džimu. – Es domāju, ka tu atslēdzies.
– Ne šodien, Virsaiti. Ne šodien, – Džims pasmīnēja, izbraucot no stāvlaukuma un nogriežoties lidostas virzienā. – Turklāt es nevaru atļauties atslēgties. Ne līdz brīdim, kad tu atgriezīsies.
– Lūdzu, apstādiniet pasauli un paziņojiet presei, jo visvarenais Džims Elisons, Lielās Pilsētas Sentinels žēlojas! – Blērs pameta rokas augšup pielūgsmes pilnā žestā, tad iespurdzās. – Tikai divas dienas, Džim. Vai tev nešķiet, ka tev vajadzētu izmantot šo laiku, lai atpūstos no manis? Jo nekad jau nevar zināt, kādiem jauniem testiem es nākošreiz pakļaušu tavas maņas.
Džims norūcās un pasniedzās pēc viņa, bet Blērs noslēpās aiz savas mugursomas, turot to augšā kā vairogu. Visu ceļu līdz lidostai viņi vilka viens otru uz zoba, izbaudot otra sabiedrību. Kad izskanēja iekāpšanas paziņojums, Džims pavadīja draugu līdz izejas vārtiem, kur Blērs uz brīdi apstājās. Viņš pagriezās pret Džimu, kurš stāvēja aiz viņa.
– Es piezvanīšu, tiklīdz nokļūšu viesnīcā, labi? – viņš apsolīja, bet visi tālākie vārdi iestrēga kaut kur rīklē, jo bez mazākā brīdinājuma Džims negaidot ievilka viņu ciešā apskāvienā. Blērs apstulbis sastinga, tad atbildēja ar to pašu. Viņi stāvēja kādu brīdi, tad Džims negribīgi atkāpās, joprojām neatlaižot Blēra plecus.
– Apsoli man kaut ko, Virsaiti, – viņš dziļi ielūkojās Blēra debeszilajās, nevainīgajās acīs, it kā cenšoties iededzināt tās savā atmiņā. – Apsoli, ka būsi piesardzīgs, labi? Vienkārši... uzmanies.
– Džim, beidz raizēties. Es apsolu, ka darīšu visu, kas manos spēkos, lai izvairītos no jebkāda veida nepatikšanām, – Blērs uzmundrinoši pasmaidīja un viegli uzplikšķināja pa Džima roku. – Galu galā, es dodos uz Ņujorku, nevis uz džungļiem.
Džims iekoda mēlē, lai nepateiktu, ka viņš justos labāk, ja Blērs dotos uz džungļiem. Bet viņš labi zināja, ka, ja viņš bildīs kaut vārdu par savām izjūtām, Blērs sāks raizēties un, iespējams, pat atcels braucienu, tāpēc nolēma paturēt savas domas pie sevis. Negribīgi viņš atlaida puisi un vēroja viņu aizejam.
Pirms nozust skatienam, Blērs pagriezās un pamāja uz atvadām. Džims pacēla roku, lai pamātu pretī, bet Blērs jau bija prom. Viņu pārņēma vientulības sajūta, it kā puika būtu paņēmis līdzi daļu no dzīvesspara arī no viņa. Džims cīnījās ar pēkšņu un nepārvaramu dziņu mesties pakaļ Blēram, izvilkt viņu no tās lidmašīnas un aizvest atpakaļ mājās.
Saņemies, Elison, tu jau atkal sāc pārspīlēt, viņš nodomāja.
Džims centās atvairīt visas negatīvās iedomas, taču viņš zināja, ka nespēs atslābt, līdz Blērs piezvanīs, kad būs ieradies Ņujorkā.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Pirmdiena, 10. septembris, 2001. gads
Kaskeida, Vašingtonas štats
Elisona bēniņu dzīvoklis
Liesmas... dūmi... kāds kliedz... lūgums pēc palīdzības... haoss...
Viņš stāvēja kāpnēs, pilnās ar bieziem dūmiem. Cilvēki haotiski steidzās viņam garām, it kā viņa nemaz tur nebūtu. Neviens viņu pat neievēroja. Viņš lūkojās cilvēku sejās, meklējot to vienu pazīstamo, bet tās šeit nebija...
Izmisīgs kliedziens... viņš palūkojās augšup... un tur jau Blērs bija, stāvot kāpnēs dažas pēdas augstāk... griesti sāka brukt... šausmas atainojās drauga sejā... viņš pasniedzās pēc Blēra rokas... gruveši un putekļi aizklāja skatu vienam uz otru...
– Nu taču, aiziet, ķeries pie manas rokas! – viņš kliedza. – Blēr! Nepazūdi! Blēr!!!
Blēra šausmu pilnās acis palūkojās uz viņu vēl pēdējo reizi... viņš pazuda haosā...
– NĒ!!! – Džims iekliedzās, pieraujoties sēdus. Viņa sirds sitās kā negudra. Instinktīvi viņš noskenēja lejasstāvu, meklējot pazīstamos sirdspukstus, un viņa iekšas sasala ledū, kad Sentinela ausīs iegriezās stindzinošs klusums. Džims jau gandrīz izlēca no gultas, kad piepeši atskārsme ieblieza kā ar āmuru pa pieri.
Blērs bija Ņujorkā. Un viņš atgriezīsies tikai rītvakar.
Džims palūkojās apkārt. Ārā vēl bija tumšs. Viņš noslaucīja sviedrus no sejas, pamazām apjaušot, ka sapnis nebija nekas cits, kā vien murgs. Pāris reizes dziļi ieelpojis, detektīvs no jauna atlaidās guļus. Blenžot griestos, viņš centās atminēties redzētās ainas detaļas.
Viņa sapnī Blērs tika aprakts zem brūkošas ēkas gruvešiem. Cik nu viņš varēja atcerēties, tā nebija nekāda mazā ēka. Džims aizvēra acis, cenšoties nomierināties. Viņš nezināja, vai viņam rādījās murgi, jo viņš pārāk raizējās par Blēru, vai arī tas bija sava veida brīdinājums.
Nebūtu jau pirmā reize, kad viņa Sentinela maņas centās dot brīdinājumu par draudošām briesmām, bet... Džims sarauca pieri, atminoties tās reizes, kad bija redzējis brīdinošās vīzijas. Tajās viņš klīda pa džungļiem, līdz satika savu dzīvnieka garu, melno panteru, kas deva brīdinājumu. Šoreiz nekā tamlīdzīga nebija. Varbūt viņa sapnis nebija pravietisks? Varbūt tas bija tikai... sapnis?
Laikam stress, nekas cits. Džims nopūtās un pagriezās uz sāniem, pārvelkot segu pāri galvai.
Vakar Blērs zvanīja vēlā pēcpusdienā. Viņš veiksmīgi bija nokļuvis viesnīcā un plānoja tur palikt visu atlikušo dienas daļu. Viņš nedaudz pažēlojās par pilsētas satiksmi, un viņi apsprieda to labu brīdi. Džims pasmaidīja, atminoties pārinieka balss toni, kad viņš sūkstījās par mašīnu pilnajām ielām. Reizēm Džims no tiesas brīnījās, kāpēc puika vēl nebija pievienojies kādai „Greenpeace” apvienībai, tomēr vienlaikus viņš arī zināja atbildi – viņu abu dēļ. Ja nebūtu šīs Sentinela/Pavadoņa lietas, Blērs šobrīd būtu Dievs-vien-zina-kur.
Džims nopūtās un sagrozījās zem segas. Blērs bija solījis būt uzmanīgs, un viņš gana labi pazina savu Svēto Aizstāvi, lai turētu doto vārdu, turklāt viņš solījās vēlreiz piezvanīt dienas laikā. Mierinot sevi ar domu, ka drīz viņš dzirdēs Blēra balsi, Džims no jauna ieslīga snaudā.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Pēc dažām stundām Džimu uzmodināja modinātāja pīkstieni. Viņš jutās, it kā būtu pakļuvis zem mašīnas. Militārā dienesta laikā iegūtās iemaņas palīdzēja savākties pietiekoši, lai izvilktos laukā no gultas. Klusums apakšstāva istabā ar katru brīdi likās arvien nomācošāks. Bez Blēra šī vieta bija auksta un tukša. Viņš bija prom tikai divdesmit četras stundas, bet viņa smieklu, enerģijas un gaišuma trūkums jau lika Džimam justies tik vientuļam kā nekad agrāk.
Tikai viena diena. Vēl viena diena, un viss būs atkal pa vecam. Ar šo domu, Džims mierināja sevi un devās lejā, lai sagatavotos jaunai dienai.
Rīts sākās ar jau ierasto rutīnu. Duša, brokastis, rīta avīzes lasīšana un kluss brauciens uz iecirkni. Viņa priekšnieks, kapteinis Saimons Benkss pavilka viņu uz zoba par ierastās runīgās ēnas trūkumu, bet Džims nepievērsa tam uzmanību. Prāta nostūrī vēl arvien kavējās redzētais sapnis, liekot viņam justies nedaudz nemierīgam.
– Džim, tu galīgi neesi savā ādā. Vai ir noticis kaut kas, ko man vajadzētu zināt? – kapteinis vaicāja, ievērojot sava labākā detektīva noskaņojumu.
Džims paraustīja plecus, paķēra vēl vienu dokumentu mapi un sāka to pārlasīt. Saimons brīdi kavējās pie viņa galda, tad atgriezās savā kabinetā, nolemjot atstāt Džimu vienu. Viņš pazina detektīvu gana labi, lai zinātu, kad viņš nevēlas runāt. Ja būtu noticis kaut kas nopietns, Elisons par to pastāstītu.
Džims ievēroja Saimona aiziešanu un gandrīz uzsauca, lai viņš apstājas, bet tad nolēma paturēt savas bažas pie sevis. Ko gan viņš varēja pateikt? To, ka kaut kāda muļķīga sapņa dēļ kļuvis paranoisks par Blēra drošību? Saimons noteikti nosūtītu viņu pie departamenta psihologa. Dziļi nopūties, Džims ķērās pie atskaitēm, cenšoties veltīt visas domas tikai tām, tomēr ik pa brīdim viņš pieķēra sevi blenžam uz telefonu, gaidot Blēra zvanu. Brīnumainā kārtā diena pagāja mierīgi. Nebija ne slepkavību, ne laupīšanu, nekā tāda, kas attiektos uz Smago noziegumu nodaļu. Saimons riskēja piezīmēt, ka viņam nav bijis tik mierīgas dienas, kopš viņš izšķīrās no sievas. Abi pārējie detektīvi Reifs un Henrijs ātri vien pabeidza atskaites un notinās. Pēc stundas vienīgi Džims vēl sēdēja pie sava galda, ieracies līdz ausīm papīros.
– Atstāj kaut ko arī Sendbergam, kad viņš atgriezīsies, – Saimons nosmējās, iznākot no kabineta un nostājoties iepretim Džima galdam. – Vai arī tu vēlies pabeigt mēneša atskaišu normu vienas dienas laikā?
Džims nometa pildspalvu uz nepabeigta ziņojuma un izstaipīja rokas, saviebjoties, kad stīvie muskuļi protestēja pret kustību. Saimons nopūtās. Viņš bija vienīgais, kurš zināja par Džima Sentinela maņām. Tāpat kapteinim nebija noslēpums, ka Džimu un Blēru vienoja teju vai mistiska saikne. Gluži kā reizēm identiski dvīņi spēj izjust viens otru tikpat labi kā sevi pašu, tā arī šie abi ar kaut kādu sesto maņu juta viens otru. Zinot to visu, Saimonam nebija ilgi jāmin Džima noskaņojuma iemesls.
– Paklau, esmu pārliecināts, ka puikam nekas nekaiš. Viņš rīt būs atpakaļ, vai ne? Turklāt, ja reiz tu tik ļoti uztraucies, kāpēc vienkārši nepiezvani viņam?
It kā viņš nebūtu apsvēris šādu iespēju. Tikai no zvanīšanas nebūtu nekādas jēgas. Džims palūkojās pulkstenī, lai atrastu kaut kādu attaisnojumu, kāpēc vēl nav pacēlis klausuli. – Viņš noteikti vēl ir konferencē, Saimon. Kad viņš vakar zvanīja, viņš izteica iespēju, ka tā var vilkties visu dienu.
– Tad atstāj ziņu. Dari jebko, kas liks tev justies labāk, – kapteinis ierosināja, tad pagriezās, nopūtās un pamāja ar roku. – Nāc šurp, Elison. Paņem pārtraukumu no tiem papīrdarbiem. Iedzersim kafiju, mans brālēns atsūtījis jaunu šķirni.
Ziņa, jā, to viņš tiešām varēja atstāt. Domās nolamājot sevi, ka pats nebija iedomājies par to agrāk, Džims pateicīgi uzsmaidīja un paņēma klausuli, sastādot numuru, kuru Blērs viņam vakar nodiktēja.
Kāds monotoni aicināja atstāt ziņu pēc signāla, un viņš ierunājās. – Sveiks, Virsaiti, te Džims! Nesatraucies, viss kārtībā, vienkārši zvanu, lai pārliecinātos, ka neesi iekūlies kādās nepatikšanās. Zinu, zinu, tu solīji uzmanīties, bet ar tavu nepatikšanu magnētismu... Labi, neņem galvā! Piezvani, kad saņemsi ziņu. Atā!
Kad viņš ienāca Saimona kabinetā, kapteinis piedāvāja kafiju un iesmējās. Džims sarauca pieri, nespējot saprast iemeslu tik spējam uzjautrinājumam.
– Tu izskaties daudz labāk, vai zini? – Saimons bilda, apsēžoties pie galda. – Ka es tev saku, Sendbergam nekas nekaiš. Turklāt iedomājies visas tās randiņu iespējas tik lielā pilsētā, ko?
– Jā, zinu, tikai... Varbūt es tiešām pārspīlēju, – Džims nopūtās. – Man vienkārši ir nelāga nojauta, tas arī viss.
– Vai tai ir kāds pamatots iemesls? – Saimons sarauca pieri. Viņš centās ieturēt distanci no visa, kas bija saistīts ar Sentinela būšanu, bet reizēm tas nebija iespējams. Piemēram, Džims redzēja dīvainas vīzijas par džungļiem, instinktīvi sajuta nepatikšanas, īpaši tad, kad briesmas draudēja Blēram.
Džims papurināja galvu. – Tur jau tā problēma, Saimon. Es nevaru to izskaidrot. Neesmu redzējis nekādas vīzijas, kas varētu man sniegt izskaidrojumu, kas notiek. Man vienkārši ir šī sliktā nojauta, ka kaut kas notiks.
Tā, beidzot viņš to pateica skaļi. Vismaz galveno.
– Ļaunākais ir tas, ka, ja kaut kas tiešām notiks, es nespēšu viņam palīdzēt, jo esmu pārāk tālu prom.
– Labi, es saprotu, ko gribi teikt, – kapteinis novilka, paberzējot pieri. – Palūkosim, vai nevaru novērst tavu uzmanību. Plānoju pavadīt šo nedēļas nogali kopā ar Derilu, bet nevaru īsti izlemt, kurp viņu vest. Varbūt tu varētu uzmest aci un kaut ko ieteikt? Tu jau zini, ka viņš nav pārāk nadzīgs uz makšķerēšanu, tāpēc man jāatrod kāda vieta, kas būtu pa prātam mums abiem.
Viņš piecēlās un devās pie rakstāmgalda, lai paņemtu brošūras par dažādām nometņu vietām. Pašķielējis pār plecu, viņš ievēroja, ka Džima acis bija piekaltas telefonam. Saimons papurināja galvu. Viņam tiešām vajadzēja steidzami kaut ko darīt lietas labā.
– Liec telefonam mieru, Elison! – viņš norūca, atgriežoties pie galda. – Nekad nebūtu domājis, ka to teikšu, bet šobrīd es vēlos, kaut pilsētā notiktu kāds noziegums. Tad es varētu tevi norīkot to izmeklēt, tev būtu kaut kas cits, par ko domāt, un tu vairs neraizētos par Sendbergu.
Džims novaikstījās, tomēr Saimonam bija taisnība. Sēžot bezdarbībā, visas viņa domas neapzināti bija koncentrētas uz Blēru. Atgriežoties pie sava galda, viņš sakoda zobus un apņēmīgi izstudēja Saimona dotās brošūras, jau otro reizi šodien ar varu piespiežot sevi koncentrēties uz doto uzdevumu. Varbūt viņam tomēr vajadzētu piestaigāt pie departamenta psihologa?
Lasot aprakstu par makšķerēšanas vietām Forksas tuvumā, Džims nolēma, ka nākošreiz, kad Blērs aicinās viņu doties līdzi, viņš piekritīs.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Vēlāk, atpakaļ bēniņos, Džims tik tikko bija pabeidzis tiesāt pasūtīto ķīniešu ēdienu, kad beidzot iezvanījās telefons. Viņš uzskrēja pa kāpnēm un pagrāba klausuli no naktsgaldiņa, pieļaujot domu, ka saruna varētu ieilgt un viņš nebija noskaņots stāvēt kājās.
– Elisons klausās.
– Sveiks, milzi. Tikko saņēmu tavu ziņu, – Blēra jautrā balss sveicināja viņu. Džims aizvēra acis, atviegloti nopūšoties.
– Paldies Dievam, tas esi tu, – kad otrā līnijas galā iestājās klusums, Džims pārāk vēlu apjauta, ka viņa balss neapšaubāmi iedarbināja trauksmes zvanus Blēra prātā.
– Vai tu jūties labi? Vai kaut kas lēcies tavām maņām? – Blērs satraukti vaicāja.
– Jā, jā, viss ir labi, vienkārši... saproti, tu visu dienu nezvanīji. Es domāju, ka...
– Ļauj, uzminēšu, – Blērs sāka smieties. – Es nezvanīju un tu, protams, nospriedi, ka esmu kaut kur iekūlies, vai ne? Tavai zināšanai, mēs ar Riku tikko atgriezāmies no konferences, un es neesmu nekur citur bijis. Pat ne lai iepazītos ar meitenēm, – sakot pēdējos vārdus, viņš izklausījās gandrīz vai vīlies.
Džims novaidējās. Tas sīkais reizēm uzvedās kā ekstrasenss, it kā viņš zinātu, kas tieši notiek Džima prātā. Lai gan piezīme par randiņiem palīdzēja viņam ievirzīt sarunu normālā gultnē. Tā bija lieliska..., nē, perfekta tēma, par ko jokot un pazoboties.
Esi rāms, neļauj viņam noprast, ka tu kļūsti paranoisks, Džims sev teica.
– Paga, tu gribi teikt, ka neesi vēl iepazinies ar metropoles meitenēm? – Džims piepūlējās likt balsij izklausīties no tiesas raižpilnai. – Vai tu kļūsti pārāk vecs, lai atstātu pozitīvu iespaidu uz sievietēm?
Lai arī Blērs nedzirdēja smieklu pieskaņu Džima balsī, viņš bija pārāk gudrs un pārāk labs novērotājs, lai zinātu, kad nav jāuztver drauga teiktais nopietni.
– Pagaidi tikai, kad es atgriezīšos, detektīv Elison, – viņš pa jokam draudēja. – Man vienkārši vēl nav bijis tam laika, skaidrs? Konference bija gara un lielākoties garlaicīga. Es nedzirdēju neko tādu, ko nebūtu dzirdējis jau iepriekš.
– Izklausās pēc veltīgas laika šķiešanas. Ja būtu to zinājis iepriekš, droši vien būtu atrunājis tevi no braukšanas, – Džims atlaidās gultā, nospārdot kurpes un sakrustojot kājas.
Otrā līnijas galā bija dzirdams, kā Blērs nopūšas. – Un tad man nāktos pavadīt visu laiku, rakstot tavā vietā atskaites.
– Iesūdzi mani tiesā, – Džims nožāvājās, gandrīz izmežģījot žokli.
– Nekārdini mani, – Blērs klusībā pateicās debesīm, ka viņi abi bija valsts pretējās malās, pretējā gadījumā viņam šobrīd nāktos ņemt kājas pār pleciem, lai aizmuktu no aizkaitināta Elisona. Viņš gandrīz spēja sadzirdēt, kā Džims noskrapstina zobus.
– Ļoti asprātīgi, Virsaiti. Kad tad tu īsti būsi atpakaļ?
–Lidmašīna izlido divos pēcpusdienā, – Blērs nožāvājās tik skaļi, ka Džimam nevajadzēja Sentinela ausis, lai to dzirdētu. – Piedošanu, tā konference tiešām bija garlaicīga.
– Ā, skaidrs, – Džims pasmaidīja, nedaudz atslābinoties. Tad viņam iešāvās prātā doma, kā justies vēl labāk. – Paklau, varbūt pastāsti nedaudz sīkāk, par ko īsti tur bija runa?
Blērs nosprauslojās un tad ieslīga detalizētā pārstāstā par sociālantropoloģiju. Būdams Džima šamanis, viņs vienmēr zināja, kas tieši konkrētajā brīdi viņa Sentinelam nepieciešams. Pat, ja likās neticami, ka Džimu no tiesas interesē sociālās zinības, Blērs nolēma padomāt par to vēlāk.
Bet Džims tik tiešām īpaši neklausījās, vismaz ne konkrētos vārdos. Viņš vienkārši izbaudīja sava šamaņa balsi, atverot dzirdi un aizverot acis, beidzot rodot mieru.
No tā, kā Džims atbildēja uz atsevišķām piezīmēm, Blērs saprata, ka viņš pamazām slīgst miegā. Viņš sāka runāt arvien mierīgākā balsī, līdz izdzirdēja otrā līnijas galā klusu krākšanu. Blērs pasmaidīja un tad nolika klausuli. Viņa Sentinels beidzot bija mierīgs, un tāds bija arī viņš pats.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Otrdiena, 11. septembris, 2001. gads
Ņujorka
8:30
– Jā, Saimon, es apsolu, ka nenokavēšu! – Blērs nopūtās, runājot pa mobilo. Viņš bija pametis viesnīcu pirms stundas un tagad sēdēja taksometrā, iestrēdzis metropoles satiksmes sastrēgumā. – Es tikai izmetīšu nelielu līkumu pa Pasaules tirdzniecības centru pirms došanās uz lidostu, ja reiz esmu šeit. Satiksme šobrīd tik un tā nekust uz priekšu. Saproti, gribu uzmest žiglu skatienu uz Lielo Ābolu no torņa augšas.
Saimons nopūtās. – Tu labāk tiešām dari to žigli, jo, ja tu nokavēsi lidmašīnu, Džims nebūs laimīgs. Viņš par kaut ko nervozē kopš brīža, kad tu aizbrauci. Un, ja tam ir kāds sakars ar viņa maņām, tu zini, ka es neesmu nekāds palīgs.
– Labi jau labi, – Blērs pārgrieza acis, pie sevis pasmīnot. Viņa Svētais Aizstāvis laikam tiešām krita kapteinim uz nerviem. – Pasaki viņam, ka es būšu laikā, labi?
– Labi, Sendberg, es pateikšu. Ā, starp citu, tevi te gaida nepabeigtas atskaites. Uz redzi! – Saimons nosmējās un nolika klausuli.
Blērs paglūnēja uz mobilo, it kā tas būtu iekodis, bet tad atminējās vakarnakts sarunu ar Džimu. Kaut kas tiešām satrauca viņa draugu, citādi viņam nevajadzētu Blēra palīdzību, lai nomierinātos. Protams, viņš pamatīgi nopūlējās, lai to slēptu. Tik tipiski Džimam – viņš drīzāk nošautos, nekā atzītu, ka viņam pietrūkst šamaņa. Bet Saimonam nācās paciest aizkaitinātu Džimu Elisonu. Kāds tur brīnums, ka viņš centās rast kādu jautrību. Blēra dusmas pagaisa un viņš sāka izjust līdzjūtību pret vecāko vīru, kuram vajadzēja tikt galā ar vienu krietni paranoisku Sentinelu, kurš raizējās par savu Pavadoni.
– Mēs esam klāt, ser, – šoferis uzsauca pār plecu, iztraucējot antropologa domas un atsaucot viņu atpakaļ realitātē. Blērs samaksāja par braucienu un izkāpa ārā, priecājoties, ka Riks jau bija devies uz lidostu un piekritis paņemt Blēra bagāžu kopā ar savējo. Nebija pārāk ērti izbaudīt pilsētas garu, staipot līdzi smagas somas. Blērs atglauda matus no sejas un palūkojās apkārt.
Viņš stāvēja pie vienas no visatpazīstamākajām Ņujorkas panorāmas vietām. Protams, bija arī citas populāras vietas, piemēram, Crysler ēka, Empire State Building, Centrālparks, un daudz kas cits. Tomēr Blērs brīdi stāvēja uz vietas, ļaujoties spējam lepnuma uzplūdam par to, ka viņš ir amerikānis. Smaids atplauka Blēra sejā, redzot Pasaules tirdzniecības centra Dvīņu torņus otrpus ielai. Viņš atgāza galvu, apbrīnojot staltos torņus, kas slējās pret kristāldzidrajām, zilajām debesīm.
Blērs atrāva skatienu un palūkojās pulkstenī. Astoņi un trīsdesmit trīs minūtes no rīta. Viņam nebija daudz laika ekskursijai, ja viņš vēlējās laicīgi nokļūt lidostā. Blērs pārliecinājās, ka mobilais, maks un lidmašīnas biļete atradās jakas iekškabatā, tad sakārtoja mugursomas lenci un pārjoza pāri ielai. Ieejot Ziemeļu tornī, viņš devās tieši uz lifta pusi.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Kaskeida, Vašingtonas štats
Smago Noziegumu nodaļa
5:49
Saimons dīki spaidīja televizora tālvadības pults pogas, cenšoties atrast kaut ko daudz maz interesantu. Līdz nakts dežūras beigām bija atlikušas divas stundas, un viņu māca garlaicība.
– ...tikko saņēmām šos kadrus. Jūs šobrīd vērojat visai satraucošu tiešo reportāžu. Kadrā varat redzēt Pasaules tirdzniecības centru. Mums ir pienākušas pagaidām neapstiprinātas ziņas, ka vienā no centra torņiem ir ietriekusies lidmašīna. CNN ziņu dienests šobrīd veido reportāžu, sazinoties ar mūsu ziņu avotiem un cenšoties noskaidrot, kas tieši ir noticis, bet skaidri zināms ir tas, ka Manhetenas pussalas dienvidu galā šajā rītā ir noticis kaut kas ļoti traģisks. Šeit mēs no jauna varam redzēt vienu no Pasaules tirdzniecības centra torņiem...
Saimons uz brīdi sastinga, skatoties CNN tiešo reportāžu no Ņujorkas. Ekrānā uzraksts vēstīja “Katastrofa Pasaules tirdzniecības centrā”. Kamera rādīja Dvīņu torņus no attāluma. Izskatījās, ka vienā no torņiem ir noticis sprādziens. Milzīgi melnu dūmu mutuļi vērpās augstu gaisā, pilnībā ietinot stāvus virs sprādziena vietas, kā arī otra torņa augšējos stāvus un jumtu. Lai kas tur arī nebūtu noticis, tas iznīcināja vismaz sešus vai septiņus stāvus, atstājot visai maz izglābšanās iespēju tiem, kuri atradās virs trieciena zonas.
Saimons papurināja galvu. Ak, Dievs, kā gan varēja notikt tik briesmīgs negadījums? Tie nabaga cilvēki, viņš līdzjūtīgi nodomāja, kā jau cilvēks, kurš nepazīst nevienu no tiem, kuri bija tur ievainoti vai nogalināti, kad negaidot viņu satrieca kāda apjausma.
– Es tikai izmetīšu nelielu līkumu pa Pasaules tirdzniecības centru pirms došanās uz lidostu, ja reiz esmu šeit. Saproti, gribu uzmest žiglu skatienu uz Lielo Ābolu no torņa augšas.
Tur šobrīd atradās Sendbergs.
Kapteinis pagrāba telefonu un sastādīja Blēra numuru. Aizturējis elpu, viņš gaidīja savienojumu.
Viņš izdzirdēja vienmērīgu signālu, bet neviens nepacēla klausuli. Viņš mēģināja vēlreiz, bet rezultāti tie paši.
Auksti drebuļi pārskrēja pār muguru, kad Saimons uzspieda citu numuru, lai sazinātos ar vienīgo personu, kuru viņš šobrīd gribēja informēt par notikušo. Viņš cerēja, ka ļaunākās nojautas nepiepildīsies.
Blēr, es ceru, ka tu jau esi laukā no turienes, kapteinis klusi lūdzās, neatraujot acis no degošā torņa ekrānā.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Ņujorka
Pasaules tirdzniecības centrs, Ziemeļu tornis
8:49
Bija pagājušas apmēram trīs minūtes, kopš ēku līdz pašiem pamatiem bija satricinājis spēcīgs triecienvilnis, ko izraisīja sprādziens starp deviņdesmit trešo un deviņdesmit devīto stāvu. Pāris stāvus zemāk milzīga uguns bumba izšāvās cauri liftu šahtām, izārdot sienas un nopietni ievainojot tos, kuri atradās tuvumā. Gaisa spiediens nekavējoties mainījās, izmētājot papīrus pa gaisu. Balti dūmi un liesmas piepildīja gaiteņus un kāpnes. Griesti un šur tur arī sienas sāka grūt, iesprostojot cilvēkus viņu kabinetos.
Cilvēki virs sprādziena zonas bija iesprostoti. Kāpnes bija bloķētas un daļēji sagrautas. Lifti vairs nedarbojās. Daži steidzās augšup uz jumtu, cerot, ka ieradīsies glābēji ar helikopteru, bet jumta pieejas durvis bija slēgtas. Nebija ne mazāko izredžu izglābties. Viņi centās cik spēka, lai izkļūtu laukā, bet visas izejas aizsprostoja uguns. Daži izlēma piezvanīt saviem tuviniekiem.
Zemāk esošajos stāvos neviens nesaprata, kas noticis, lai gan daži cilvēki bija pamanījuši lidmašīnu, kas palidoja garām Empire State Building un tad pagriezās uz Ziemeļu torņa pusi. Skatoties laukā pa logiem, cilvēki redzēja liesmas, atlūzas un dūmus gāžamies laukā no augšējiem stāviem. Gaiteņi bija tumši, pilni ar spēcīgu dūmu un degošas degvielas smaku. Tie, kuri bija spējīgi kustēties, sanāca kopā un centās atrast ceļu līdz tuvākajām izejām.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Kaskeida, Vašingtonas štats
Elisona bēniņu dzīvoklis
6:00
Spalgs telefona zvans atskanēja bēniņos. Džims uztrūkās no nemierīgās snaudas un sāka grābstīties apkārt, līdz beidzot atrada telefonu, ko viņš kaut kādā veidā bija pamanījies pa nakti iepiņķēt segā.
– Elisons klausās, – viņš norūca, miegaini apjaušot, ka bija aizmidzis ar visām drēbēm. Sasodīts, kas viņam bija uznācis pagājušajā naktī?
– Džim, te Saimons. Ir kaut kas, ko tev vajadzētu zināt, – Saimona balss bija saspringta, it kā viņam būtu problēmas ar runāšanu.
Vienā milisekundē Džims bija pilnībā pamodies un trauksmes gatavībā. Spriedze, ko viņš juta jau kopš Blēra aizbraukšanas, pieņēmās spēkā, liekot iekšās kaut kam sažņaugties ciešā mezglā. Līdz ar Saimona pirmajiem vārdiem viņš jau bija laukā no gultas un žigli uzrāva kurpes, sagrābis telefonu kā slīcējs glābšanas riņķi.
– Vai kaut kas noticis ar Blēru? Vai viņam nekas nekaiš? – viņa rokas nedaudz trīcēja, baidoties no tā, ko varētu izdzirdēt.
– Paklausies, Džim, es ar viņu runāju pirms kādas pusstundas. Viņš bija ceļā uz lidostu, bet viņš gribēja apskatīt Pasaules tirdzniecības centru, ja es sapratu pareizi, tad skatu no torņa augšējās platformas. – Saimons brīdi klusēja. Džims dzirdēja kapteiņa nedaudz saraustīto elpu. – Paklau, varbūt tu varētu atbraukt šurp uz iecirkni?
Džims juta saltus drebuļus pārskrienam pār muguru. Tas nebija labi. Saimons nekad neizsauktu uz personisku sarunu, ja lieta nebūtu nopietna.
– Runā tagad! – viņš pieprasīja.
– Es pat īsti nezinu, kā to pateikt. Džim, es tikko ieslēdzu CNN kanālu. Tur kaut kas notiek, kaut kas nopietns. Lidmašīna vai kas tamlīdzīgs ietriecies vienā no Dvīņu torņiem un uzsprādzis. Neviens īsti vēl nezina, kas tieši noticis, vismaz ne pagaidām, – Saimona balss nedaudz aizlūza. – Džim, izskatās nelāgi. Patiešām slikti.
– Ak, Dievs! – Džims noelsās, pieķeroties pie kāpņu margām.
Viņam vajadzēja uzklausīt savus instinktus toreiz, pirms Blērs devās prom. Viņam nevajadzēja ļaut viņam aizbraukt. Tagad viņš bija pārāk tālu, lai Džims varētu nokļūt pie viņa pietiekoši ātri, lai sniegtu kādu noderīgu palīdzību.
– Pa kuru kanālu to rāda? CNN? – Džims nosteidzās lejā pa kāpnēm un ieslēdza televizoru. Viņam aizcirtās elpa, veroties uz necaurredzamo, melno dūmu mākoni, kas nāca no Ziemeļu torņa, ieskaujot arī otra torņa jumtu un augšējos stāvus. Pat, ja Blērs atradās uz otrā torņa jumta, viņam joprojām draudēja nosmakšanas briesmas, ja viņš gana ātri nedosies lejā.
– Nespēju tam noticēt!
– Mhm. Viņi turpina apgalvot, ka lidmašīna ietriekusies tornī, bet pagaidām neko vairāk neviens nesaka.
– Vai tu esi pārliecināts, ka eksplozija notika tieši tajā tornī, kurā viņš iegāja? – beidzot Džims ierunājās.
– Es nezinu, kurā tornī viņš iegāja! Mēģināju viņam zvanīt, bet viņš neatbild. Šobrīd es lūdzu Dievu, kaut nu viņš paguva tikt laukā no turienes.
Džims neatbildēja. Skats bija asinis stindzinošs. Viņš klusējot vēroja degošo torni un dūmus, kuri tikai pieņēmās spēkā. Minūtes ritēja. Saimons joprojām bija klausules otrā galā un ik pa brīdim centās atrast mierinošus un pārliecinošus vārdus.
– Pazīstot Sendbergu, es nebūtu pārsteigts, ja kaut kas būtu novērsis viņa uzmanību un viņš nemaz nebūtu iegājis ēkā... – Saimons runāja, bet Džimu piesaistīja kāda negaidīta skaņa, kas atskanēja televizorā. Viņš to dzirdēja cauri reportiera komentāriem... neiespējami, bet izklausījās pēc lidmašīnas... tā nāca tuvāk... dzinēja rūkoņa kļuva skaļāka...
– Vai tu to dzirdi? – Džims pārtrauca kapteiņa runas plūdus.
– Kas man jādzird?
– Izklausās pēc lidmašīnas, – Džims noteica un ieklausījās vēl rūpīgāk, bet viņa acis ieraudzīja to ātrāk, nekā ausis spēja sadzirdēt.
Laiks šķita palēninām gaitu, līdz sekundes likās kā minūtes, un minūtes kā bezgalīgas stundas... Neapzināti aizturējis elpu, Džims šokā un neticībā vēroja, kā vēl viena lidmašīna pietuvojās Pasaules tirdzniecības centram no labās puses un tad nozuda aiz Ziemeļu torņa, kur kamera to nespēja saskatīt.
Drausmīgā un nepārprotamā sprādziena skaņa atbalsojās Džima ausīs, telefons izslīdēja no viņa nejūtīgajiem pirkstiem un nokrita uz grīdas. Viņš to neievēroja, viņam bija vienalga. Tas nebija negadījums, tā nebija sakritība. Džims spēja vien blenzt uz ekrānu, kad no Dienvidu torņa izšāvās milzīga uguns lode, nedaudz zemāk nekā pirmais trieciens.
– Ak, nē, Blēr... – viņš nočukstēja, saltās bailēs, ka Blērs atrodas tur un dzīvs vairs laukā neiznāks.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Ņujorka
Pasaules tirdzniecības centrs, Ziemeļu tornis
70. stāvs
9:07
– Kas tas bija? ... – Man šķiet, augšējos stāvos kaut kas uzsprāga! ... – Dzirdēju, ka tā bija lidmašīna! ... – Dienvidu tornis deg! ... – Kur viņš ir? ... – Pārbaudi tualeti, vai tur neviens nav palicis... – Mums jātiek laukā no šejienes! ... – Palīdziet, kāds, lūdzu! ... – Ak, Dievs, paskaties uz liftu! ...
Panikas pārņemtas balsis virmoja visapkārt. Viss bija tumšs. Blērs tik tikko spēja paelpot. Gaiss bija karsts un pilns ar dūmu mutuļiem, izraisot klepu. Smaka nelīdzinājās nekam, ko viņš jelkad bija saodis. Viņš apsēja šalli ap seju, cenšoties kaut nedaudz izolēt dūmus. Vaigā asi spiedās paklājs. Guļot uz grīdas, viņš centās saprast, kas, ellē, tikko notika.
Ieejot Ziemeļu tornī, Blērs devās pa tiešo uz liftu. Viņš jau bija nobraucis gandrīz pusceļu, kad atminējās, ka skatu platforma atradās otrā tornī. Tiklīdz viņš to apjauta, tā nospieda lifta pogu un izkāpa septiņdesmitajā stāvā.
Gaitenis bija gandrīz tukšs, tikai daži cilvēki gāja iekšā un ārā no birojiem. Blērs dīdījās uz vietas, gaidot nākošo liftu, kad negaidīts svilpiens – kā no raķetes – piesaistīja viņa uzmanību. Viņš jau grasījās skriet pie tuvākā loga, lai palūkotos ārā, kad izdzirdēja un arī sajuta milzīgu sprādzienu kaut kur virs sevis, augšējos stāvos.
Eksplozijas troksnis bija apdullinoši skaļš, Blērs uz mirkli pat zaudēja sajēgu, kur viņš atrodas. Ēka spēcīgi sašūpojās no vienas puses uz otru. Grīda tricinājās tik ļoti, ka Blēra ceļgali saļodzījās un viņš sabruka uz grīdas. Pacēlis skatienu augšup, Blērs ieraudzīja griestus drebam virs sevis un dzirdēja nedabiski baisas, biedējošas skaņas, it kā ēka grūtu kopā. Tad griesti iegruva, un viss kļuva tumšs.
Kad viņš dažas minūtes vēlāk atmodās, viņu ieskāva haoss. Viņš dzirdēja balsis, kas sasaucās savā starpā, pārmeklējot telpas. Blēra sirds sitās tik strauji, ka likās, tūlīt izlēks no krūtīm, un ķermenis drebēja nekontrolējamās bailēs. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kas noticis, bet viens bija skaidrs – jātiek laukā no šejienes pēc iespējas ātrāk.
Saņemies, Sendberg, nekrīti panikā, viņš sev teica. Neuzdrošinoties ievilkt dziļu elpu, lai nomierinātos, Blērs izmantoja savu iecienītāko mantru kā alternatīvu, lai savāktos. Pēc neilga brīža viņam beidzot izdevās pietiekoši nomierināties, lai pārstātu trīcēt. Atguvis kontroli pār ķermeņa funkcijām, Blērs apņēmīgi pagriezās uz vēdera un paslējās uz rokām, tad uzvilka sevi sēdus pozīcijā, pirmo reizi palūkojoties apkārt, cik tālu vien spēja saskatīt.
Skats bija šokējošs. Tur, kur agrāk atradās lifts, rēgojās tikai melns caurums. Dūmi un liesmas nāca laukā no šahtas, piepildot gaiteni. Griesti daļēji bija nobrukuši, sienas sagrautas un logi izbiruši. Blērs uzmanīgi nostūma šalli no deguna un nedaudz paostīja gaisu. Smaka bija drausmīga, ne kā parasti dūmi. Metāla, aviācijas degvielas, sadrupuša betona smaka... vārdos neizsakāma smaka. Blērs pat īsti nespēja noteikt, ko tieši viņš saoda.
Sēdēšana uz grīdas pavisam noteikti nebija vislabākā izeja no situācijas. Blērs no jauna nostiprināja šalli ap sejas lejasdaļu un lēnām piecēlās. Cauri dūmu sienai viņš redzēja kustīgus cilvēku siluetus.
– Ei! Vai te kāds ir? – Blērs iesaucās un gandrīz aizrijās, kad dūmi ietriecās rīklē.
Neviens neatbildēja, tāpēc viņš vienkārši steberēja uz to pusi, no kuras skanēja balsis. Viņam vajadzēja atrast ceļu laukā no šejienes. Viņš jutās pateicīgs par laiku, ko bija pavadījis kopā ar Džimu, vazājoties pa noziegumu vietām un pārāk bieži skatoties sejā briesmām. Šī pieredze tagad palīdzēja viņam saglabāt mieru un skaidru saprātu. Blērs zināja, ka ekstremālās situācijās galvenais izdzīvošanas pamatlikums ir saglabāt mieru.
Tik tikko kaut ko spēdams saskatīt, Blērs virzījās uz priekšu, izvairoties no liesmām un piesedzot galvu, ja nu gadījumā vēl kaut kas gāztos lejup. Viņam jau tā bija pamatīgas galvassāpes, tikai Blērs īsti nesaprata, vai tās radījuši dūmi vai arī trieciens, kas viņu atslēdza. Gaiss bija karsts, svilināja rīkli pat cauri šallei, bet viņš centās elpot sekli, lai ievilktu plaušās pēc iespējas mazāk no šī svelmainā gaisa. Blērs bija redzējis pārāk daudzus gadījumus, kad cilvēki bija gājuši bojā nevis no apdegumiem, bet gan no saindēšanās ar dūmiem.
Viņš paspēra vēl pāris aklus soļus un gandrīz novēlās gar zemi, kad pēda piepeši pazaudēja pamatu. Blērs sagrīļojās, rokas plati izpletis, lai noturētu līdzsvaru, un saliecās uz priekšu. Atguvis kontroli, viņš samirkšķināja acis, cenšoties kaut ko saskatīt savā priekšā.
Kāpnes.
Neticamā veidā viņam bija izdevies atrast izeju. Blērs sagrāba margas ar abām rokām un sāka virzīties lejup. Viņš dzirdēja vēl pāris cilvēkus aiz sevis, bet nepūlējās atskatīties. Viņa prātā bija tikai viena doma – jātiek laukā, vienkārši jātiek ārā no šejienes.
Dažus stāvus zemāk kāpnes bija nedaudz tīrākas no dūmiem. Viņš varēja elpot gandrīz normāli. Kāpnes bija pilnas ar cilvēkiem, kuri strauji virzījās uz priekšu, steidzoties tikt laukā. Daži bija ievainoti, apdauzīti un apdeguši, putekļu pārklāti, tie soļoja, balstoties uz biedriem, acīmredzot nākot no augšējiem stāviem, kas atradās tuvāk trieciena zonai. Vairāki ugunsdzēsēji pasteidzās garām, dodoties pretējā virzienā, nesot aprīkojumu, lai palīdzētu tiem, kuri bija palikuši augšā, iesprostoti savos stāvos vai arī citu iemeslu dēļ nespējot nokļūt līdz kāpnēm. Blērs virzījās lejup, koncentrējoties uz pakāpieniem, cenšoties nepaklupt. Attālinoties no bīstamās zonas, viņš lēnām sāka nomierināties. Viss būs kārtībā, Blērs sevi mierināja. Ēka bija labi būvēta un gana stabila.
Piepeši viņš pamanīja sev priekšā kādu vecāku sievieti. Viņa kustējās ļoti lēnām un kliboja. Blērs jau gandrīz pasteidzās viņai garām, bet tad palēnināja soli. Džims nekad neuzgrieztu muguru kādam, kuram nepieciešama palīdzība. Viņš riskētu ar savu dzīvību, lai glābtu citus, un ne jau pienākuma apziņas dēļ, bet gan tāpēc, ka tāda vienkārši bija viņa daba.
Jā, Džims viņai palīdzētu, ja būtu šeit. Un viņš noteikti būtu vīlies, ja Blērs nerīkotos tāpat.
Blērs apņēmīgi apmetās riņķī un pietuvojās sievietei. Lai kas nenotiktu, viņam bija jāsniedz palīdzīga roka tiem, kuriem tas nepieciešams vairāk. Un šī sieviete izskatījās pārgurusi, lai arī apņēmības pilnais skatiens viņas acīs liecināja, ka viņa negrasās padoties. Soli pa solim viņa virzījās lejup, turoties pie margām, lai arī bija skaidri redzams, ka viņai katrs solis sagādā grūtības.
– Nāciet, es jums palīdzēšu, – Blērs satvēra viņas brīvo roku un piesardzīgi balstīja viņu, vedot sievieti lejup. – Kā jūs sauc?
– Džozefīne, – viņa atbildēja. – Džozefīne Herisa.
– Sveiki, es esmu Blērs Sendbergs, – antropologs stādījās priekšā un uzmundrinoši uzsmaidīja.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Pasaules tirdzniecības centrs, Ziemeļu tornis
19. stāvs
9:59
Cilvēki ielās ar neticību un šausmām vēroja, kā Dienvidu torņa virsotne sāka slīdēt lejup ar apdullinošu dārdoņu un izgaisa skatienam, mutuļojošam baltu putekļu mākonim to ieskaujot. Šoks bija tik milzīgs, ka neviens uzreiz neapjauta šausminošo patiesību. Kad sabrukšanas dārdi apklusa, milzonīgs, pelēkbalts betona un ģipša putekļu mākonis brāzās pa ielām, piespiežot cilvēkus bēgt, meklējot glābiņu no tā. Daudzi domāja, ka dūmus un atlūzas, kas tagad ieskāva Dienvidu torni, izraisījis jauns sprādziens vai sadursme, bet tiklīdz vējš izkliedēja dūmus, atklājās, ka ēkas vairs nav.
Īsu brīdi pēc tam, kad Dienvidu tornis sabruka, komandieris Feifers Ziemeļu tornī pa rāciju divas reizes pēc kārtas deva komandu visiem ugunsdzēsējiem, kuri atradās tornī. – Evakuējiet ēku, es atkārtoju, evakuējiet ēku!
Kapteinis Džejs Džonass un pieci viņa ugunsdzēsēji no Sestās vienības, kuras bāze atradās Čainataunā, atradās Ziemeļu torņa divdesmit septītajā stāvā, kad viņi izdzirdēja dārdoņu, juta kāpņu sazvārošanos un vēroja, ka gaismas izdziest un no jauna iedegas. Citas vienības kapteinis paziņoja Džonasam satricinājuma iemeslu; Dienvidu tornis tikko sabrucis. Piegājis pie loga un secinājis, ka otra torņa tiešām vairs nav, Džonass deva pavēli evakuēties. Viņš neteica saviem vīriem, kāpēc; viņi nezināja, ka Dienvidu torņa vairs nav.
Katrs ugunsdzēsējs stiepa teju vai simts mārciņu smagu aprīkojumu, bet Džonass, strikti ievērojot reglamentu, neļāva nevienam no viņiem to nomest. Tomēr viņi virzījās lejup pa kāpnēm diezgan raiti. Vīri bija apmācīti ārkārtas situācijām un turpināja soļot, rāmi un metodiski.
Viņi sasniedza deviņpadsmito stāvu, kad divi cilvēki parādījās redzeslokā. Kāda vecāka sieviete lēnām kāpa lejup ar jauna vīrieša palīdzību. Viņš bija aplicis sievietes roku sev ap pleciem un palīdzēja iet soli pa solim, tomēr bija redzams, ka abi ir pārguruši un jebkurā mirklī var apstāties.
Tad sieviete patiešām apstājās, aiz piepūles smagi elsojot. Kāpiens lejup izrādījās pārāk smags. Vīrietis pameta skatienu pār plecu un pamanīja ugunsdzēsējus aiz muguras. Skatiens viņa acīs skaidri lūdza palīdzību. Viņš izskatījās gana spēcīgs, lai turpinātu ceļu, bet viņš acīmredzami negrasījās pamest sievieti vienu.
– Es nedomāju, ka varu turpināt, – Džejs dzirdēja sievieti sakām. Viņš apstājās, cenšoties izlemt, ko darīt. Ēka vairs nebija droša.
– Kaptein, ko jūs gribat ar viņu darīt? – viens no vīriem vaicāja Džonasam, jo bija skaidrs, ka sieviete ir vienīgā, par kuru tiešām jāraizējas.
Džejs sekundi apdomājās. Viņš bija vecākais no saviem ugunsdzēsējiem. Viņu vidū bija vairāk nekā pusducis jauniešu, pārējie jau bija noskrējuši lejā pa šaurajām kāpnēm, garām šiem abiem cilvēkiem.
– Mēs ņemsim viņu līdzi, – viņš teica savai komandai. Pa to laiku sieviete tik tikko varēja nostāvēt. Bils Batlers, īss puisis, platiem pleciem, komandas spēcīgākais vīrs, aplika viņas roku ap saviem pleciem. Komandas gaita pieskaņojās viņas tempam. Jaunais vīrietis, kurš iepriekš bija kopā ar sievieti, neizmantoja izdevību, lai turpinātu ceļu lejup vienatnē, bet gan palika viņai līdzās, balstot no otras puses.
– Viss būs labi, Džozefīn, mēs tiksim laukā, – viņš mierināja sievieti.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Pasaules tirdzniecības centrs, Ziemeļu tornis
B kāpnes
10:18
Blērs palūkojās uz ugunsdzēsējiem, kuri bija uzskrējuši viņiem virsū un laimīgā kārtā izlēmuši palīdzēt. Viņš nebija pārliecināts, vai spētu izvest Džozefīni laukā no ēkas viens pats. Viņa bija savainota, un ar katru minūti stāvoklis arvien pasliktinājās. Bet tagad situācija izskatījās nedaudz optimistiskāka, kopš šie puiši bija pievienojušies un viņam vairs nevajadzēja vienatnē cīnīties par abu dzīvībām. Protams, viņš būtu mēģinājis to darīt, viņš tikai jutās pārguris, un galva no iepriekšējā trieciena vēl arvien sāpēja. Dažas reizes Blēra skatiens aizmiglojās, un viņš prātoja, vai tikai nav dabūjis smadzeņu satricinājumu. Lai cik ļoti viņam riebās slimnīcas, Blērs nosprieda, ka tā būs pirmā vieta, kurp viņš dosies, kad tiks laukā no ēkas.
Kopš viņam bija vēl viens palīdzīgu roku pāris, Blērs atļāvās padomāt par kaut ko, kas nedeva viņam miera. Viņš prātoja, vai Džims jau zina, kas šeit notiek. Ar brīvo roku pasniedzies jakas iekšienē, viņš sameklēja mobilo telefonu. Viņi jau bija gandrīz laukā no šejienes. Nekaitētu piezvanīt Džimam un pateikt, ka viņam nekas nekaiš.
Uzmetis skatienu displejam, Blērs sarauca pieri, redzot daudzos neatbildētos zvanus. Šajā troksnī viņš droši vien nebija dzirdējis zvana skaņu. Tātad Džims jau zināja, kas notiek. Kurš gan cits tik daudz viņam zvanītu. Apņēmies nomierināt savu pārinieku, Blērs uzspieda Džima numuru, kad viņi sasniedza piekto stāvu un kļuva skaidrs, ka viņi izkļūs no šejienes laukā.
