Minču skolas pirmklasnieks. Robs Skotons „Runcis Puncis”

Turklāt autors ir ne vien bērnu rakstnieks un ilustrators, bet arī grafiskais dizainers un mākslinieks, kurš izdaiļo apsveikuma kartiņas, traukus u.c. sadzīves priekšmetus.

Lai būtu godīgi, atzīstos, ka man palīgā nāk piecgadīgs līdzlasītājs, jo pati savam priekam es šo grāmatiņu laikam tomēr lasīt neizvēlētos, toties divatā mums noteikti prieka būs varen daudz!

Stāsts veidots apļveida kompozīcijā, sākotnēji Runcim Puncim pamostoties pirmās kaķu skolas dienas rītā („Kaķīša aste aiz bailēm nemierīgi kustējās.”) un noslēgumā Runcim Puncim pamostoties otrās kaķu skolas dienas rītā („Kaķīša aste aiz prieka nemierīgi kustējās”.). Šo emocionāli ekspresīvo astes kustību starplaikā ir kāds notikums, kas mudina mazos lasītājus vai klausītājus (tos, kuri paši vēl nelasa) nebaidīties no izglītības iestādēm un pārmaiņām dzīvē kopumā.

Stāstā galvenajā lomā, protams, ir Runcis Puncis, kurš sākotnēji meklē dažādus, pat absurdus iemeslus, kādēļ šodien skolā vēl neiet: nav tīru zeķīšu, durvis nelaiž ārā vai laternas stabs nostājies ceļā. Autors gan šīs bailes un to iemeslus vārdā nenosauc. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka tādējādi tiktu izjaukta rotaļīgi asprātīgā vēstījuma forma... Otrs – apzināti vai (visticamāk) neapzināti šādā veidā katrs lasītājs var identificēties ar literāro tēlu, „ielasot” šajā situācijā savu nedrošību, bailes un to iemeslus. Līdzlasītājs saka: „Viņam vienkārši gribējās palikt mājās un visu laiku gulēt.” Bet kādēļ Punča mamma neatsaucas uz kaķīša bailēm un mudina Runci Punci pasteigties? Šī ir lieliska iespēja pārrunāt šo situāciju ar bērnu un lūkoties, kas tad notiks tālāk...

Tālāk, plata kā Minču skolas vārti, parādās skolotāja Pūkvaidzes kundze. Un grāmatas atvērums, stāvgrūdām pilns enerģisku, smaidošu klasesbiedru! „Brīt, Punci!”

Skolā, kurā māca to, kādi ir kaķi un ko viņi dara, Runcis Puncis, pirmkārt, noskaidro, ka ir īpašs, otrkārt, ir satriekts, uzzinot, ka kaķi ķer peles. Puncim ir draugs, kluss līdzgaitnieks, pelēns Seimūrs. „Kāpēc?” Puncis vaicā (vismaz sešas reizes). Šeit mēs atkal ar mazo lasītāju varam iepauzēt un pavaicāt sev „Kāpēc?”, „Vai Runcis Puncis darīja slikti, neķerot peles?”, „Vai esot citādi domājošu vidū, ir jāpieņem viņu domas?”. Un, izpļāpājušies par dzīvi, lūkot, ko grāmata mums atbildēs. Šajā situācijā skolotāja netiek tēlota pārpārēm erudīta un „Tāpēc, ka tā vajag” nav sevišķi izsmeļoša atbilde, lai gan, piemēram, mana piecgadīgā līdzlasītāja dzelžainākais arguments visbiežāk ir ”Tāpēc, ka tā ir!”.

Un bērnam nešķiet nepareizi, ka kaķu skolā uzskatus par peļu ķeršanu tik viegli mainīt, ka neliels labs darbiņš, ko pele paveic kaķu labā, izglābj visas peles no kaķu nagiem... Un es kā līdzlasītāja atviegloti nopūšos, ka mans mazais lasītājs nav saskatījis, cik pasakaini šis stāsts atrisinās. Un jautājumus viņam neuzdodu. Lai mazais vēl tic, ka „un tā viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam” ir dabisks stāsta atrisinājums. Vēl taču var parunāt par ikdienas priecīgajiem mirkļiem, piemēram, kā ir tad, kad pēc garas un darbīgas dienas mamma atnāk pakaļ un var doties mājās!

Tad līdzlasītājs paņem grāmatu no manām rokām un sāk uzmanīgi aplūkot attēlus. Patiešām – šajā grāmatā ilustrācijām ir tekstam līdzvērtīga loma. Vēstījumā valoda un vizuālais materiāls monolīti sakausēti, pārsvarā šajā izdevumā teksts vārdiski komentē attēlos redzamo, žanriski pietuvojoties komiksa izteiksmes līdzekļiem. Ilustrācijas ir simpātiskas, dzīvespriecīgas un ar asprātīgām detaļām, piemēram, Runča Punča ceļā uz skolu fonā redzama kafejnīca, kuras skatlogā izlikta želejas zivtiņa (želejā iespiesta maza, melna zivtele). Atsevišķos attēlos, lai koncentrētos uz būtisko, akcentētu kādu emociju, tēls tiek „izcelts no fona”. Krāsas – melnbaltā dominante ar vienas vai divu košu krāsu akcentiem (pārsvarā koši zaļa un sarkana).

Kad bildes apskatītas, varam mēģināt šo to izburtot kopā, jo teksts rakstīts drukātiem burtiem, kas ir liels prieks lasītprasmes apguvējiem.

Noteikti jāuzslavē arī Ruta Svaža par to, ka tulkojumā nav pazudusi šīs grāmatiņas valodiskā materiāla galvenā vērtība – asprātības dzirksts.

„Runcis Puncis” bērniem patīk, to pierāda jau grāmatas angliskā versija. Šajā stāstā varbūt reizēm pārlieko vienkāršību saturiskā ziņā piepilda un pilnīgo ārkārtīgi simpātiskie attēli. Mazais līdzlasītājs komplimentus pauda gan neverbāli, ar lielu ieinteresētību un ieintriģēts gaidot katru lapas pāršķiršanu, gan verbāli: „Viss ļoti, ļoti patika. Kā par manu bērnudārzu! Tikai es gan nebaidījos tur doties!”