LU konference
Nesen mēģināju pārlasīt savas zēnības gadu grāmatas, bet tā arī nesapratu, kādēļ trīs desmitgades atpakaļ tās šķita tik aizraujošas. Esmu sajūsmināts par Runguļa grāmatas noformējumu, tomēr arī tas nav rādītājs. Bērnu dienās uzdāvinātā Viļa Plūdoņa „Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas” ar Maijas Tabakas ilustrācijām izraisīja nevis sajūsmu par latviešu literatūras meistaru bērnības atmiņām un oriģinālmākslu, bet, maigi izsakoties, pretēju reakciju. Es ļoti ceru, ka lieliskās Reiņa Pētersona ilustrācijas patiks ne tikai pieaugušajiem, bet tās spēs novērtēt arī potenciālais adresāts.
Nav vēlams atstāstīt detektīvstāstu, intriga ir jāatstāj lasītājam. Es vēlētos tikai palūkoties uz paša stāsta nozīmi pagātnes reprezentācijā, grāmatu vērtējot caur sociālās atmiņas prizmu.
Stāsts ir par nacionālajiem partizāniem. Faktiski tas ir pirmais stāsts bērniem, kurā rakstnieks mēģina runāt ar bērniem par šo nebūt ne tik vienkāršo problēmu. Padomju gados vajāti, tiesāti un iznīcināti kā „bandīti” – tie arī padomju kultūras produktos parādījās kā rūdīti rīkļurāvēji, cilvēki bez morāles, kas iedzīti stūrī, gatavi pastrādāt jebkādus noziegumus. Savulaik tādām filmām kā Arvīda Griguļa un Aloiza Brenča „Kad lietus un vēji sitas logā” (1965/1967), Dzidras Ritenbergas „Trīs minūšu lidojums” (1979), A. Brenča „Ilgais ceļš kāpās” (1981), kā arī mežabrāļu paraugprāvu „dokumentālām filmām”, piemēram, „Vilkači” (1963) u. c. vajadzēja radīt padomju varai tīkamo, nomelnoto mežabrāļa tēlu.
Kārtīgam padomju skolēnam tika piedāvāta grāmatu kaudze par varonīgajiem padomju partizāniem un pagrīdniekiem, kas to vien darīja, kā glāba neaizsargātos civiliedzīvotājus, slaktēja „fašistus” un domāja par sociālisma celtniecību pēc kara. Stāsti par citiem partizāniem – tiem, kas vēl pēc kara dzīvoja bunkuros un cīnījās ar padomju varu, tika stāstīti tikai tad, kad mājās sanāca vīri, iedzēra sīvo un sāka gremdēties bērnības atmiņās. Tāda bija mana un, domāju, tūkstošiem citu padomju laikā uzaugušo izpratne par mežiniekiem – bija ideoloģizētie padomju partizāni no grāmatām, un bija mežabrāļi no vīru sarunām, par ko nevarēja stāstīt skolā – ja nu kas!
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas padomju „bandīti” pārvērtās par „nacionālajiem partizāniem”, bet sarkanie partizāni par „diversantiem”. Tika nomainītas polarizācijas zīmes – izvēlēts vieglākais ceļš attieksmē pret mežiniekiem – ideoloģizētais. Tikai – vai šis ceļš bija pareizākais? Klinta Ločmele grāmatā „(Ne)izstāstītā vēsture” par nacionālajiem partizāniem Latvijas sociālajā atmiņā raksta, ka ciemos, pilsētās, dažādu kauju vai represiju vietās „tika uzstādīti aizvien vairāk pieminekļu notikumiem un personām, kas atradās noklusējuma vai nosodījuma rāmī padomju gados”. Savukārt padomju gados uzceltie monumenti padomju partizāniem „ieauguši aizmirstībā”.[1]
Kāpēc šodien jaunajai paaudzei netiek stāstīts par nacionālajiem partizāniem? Kāpēc šos jautājumus vēl joprojām nepārrunā sabiedrībā? Klinta Ločmele uzskata: „Lai gan kādu pieminekli var nomontēt vienā naktī, kolektīvās atmiņas pārorientācija no „bandītiem” uz nacionālajiem partizāniem [..] bija nepieciešams ilgāks laiks.”[2] Saprotams, bet autores veiktās aptaujas pēc divdesmit gadiem nerāda, ka vēlme stāstīt un reflektēt par šo tēmu būtu palielinājusies. Iespējams, vainojama ir pārlieka šo notikumu ideoloģizācija vai arī personisko atmiņu konflikts ar kolektīvās atmiņas konstrukcijām. Lai arī likumdošana skaidri noteica nacionālās pretestības kustības dalībnieka statusu[3], sabiedrības apziņā, šķiet, izveidojās priekšstats, ka visi mežabrāļi ir iekļaujami nacionālo partizānu rindās. Likumdevējam šķita pašsaprotami, ka būtu jāveic izskaidrošanas darbs: ir mežinieki, kuri gan gadījuma pēc, gan atriebības jūtu vadīti, gan bezizejā iedzīti, pastrādāja civiliedzīvotāju slepkavības. Saprotams, ka šo cilvēku noziegumi meta ēnu uz nacionālo partizānu kustību, tāpēc, šķiet, tika izvēlēts mums raksturīgais gājiens – noklusējums. Tomēr nepieciešams izprast, ka partizānu karā ir ļoti grūti novilkt līnijas starp kaujiniekiem un civilistiem, starp kolaborantiem un malā stāvētājiem, galu galā arī starp upuriem un vainīgajiem. Arī tās robežas, ko novelk mūsdienu politiķu izstrādāts likums, nevar tikt izmantotas kā olekts pagātnes mērīšanai, nosakot, kas ir ļauns un kas ir labs.
Es neteiktu, ka nacionālās pretestības kustības tematika ir bijusi tabu, jo ir tapušas arī piemiņas grāmatas[4], vēsturiski pētījumi[5], dokumentālas filmas[6] utt., tomēr – vai tas ir veicinājis sapratni par to, kas īsti notika Latvijas mežos īsi pēc kara, par ko un kāpēc karoja mežabrāļi? Domāju, nē. Arī K. Ločmele atzīst, ka proporcijas starp padomju gadu negatīvo kultūrprodukciju un šodienas piedāvājamu ir nesamērojamas pirmajai par labu, kas arī nesekmē cita diskursa rašanos.[7]
Latvijas sabiedrībai traumatiska un pazemojoša bija neatkarības zaudēšana bez pretestības. Šo traumu var palīdzēt pārvarēt nacionālās pretestības kustības, tai skaitā partizānu piemiņa. Refleksijām par to jābūt atklātām, jāizvairās no ideoloģiskiem pārspīlējumiem, jo uz noklusējumiem un ideoloģiskām konstrukcijām balstītās pagātnes reprezentācijas nav tās ietekmīgākās.
Tāpat īpaši svarīgi ir runāt par šīm tēmām jau no bērnības, jo jau citētajā K. Ločmeles pētījumā tiek atklāts, ka ne skolās, ne ģimenēs īpaša saruna par šīm tēmām neraisās. Tomēr sabiedrībā būtu nepieciešama diskusija, kā šī saruna ar bērnu vai pusaudzi jāveido literatūrā, kino, teātrī u. c. Vai vajadzīga jau padomju laikā īstenotā binārā tēlu pasniegšanas metode – ļaunos mālējot melnus, cik vien var, bet „mūsējos” – kristālbaltus? Tas ir iedarbīgs veids, lai vienas ideoloģizētās matricas aizstātu ar citām, tomēr vai tas ir veids, kā mēs vēlamies veidot izpratni par pagātni? Māra Runguļa grāmata ir ļoti laba kaut vai no tā viedokļa, ka akcentē šīs problēmas un aicina par tām diskutēt.
„Lapsu kalniņa mīklu” sižets ir veidots divās hronoloģiskajās dimensijās. Galvenā sižetiskā līnija risinās 1961. gadā Kurzemes laukos, kur divi Liepājas puikas vasarā viesojas pie vecvecākiem. Otrs sižetiskais pavediens aizved uz četrdesmito gadu beigām – tas ir stāsts par jau minēto puiku vecvecāku attiecībām ar mežabrāļiem. Šķiet, ka autors ar tādu aizrautību meties pēc iespējas reālistiskāk atainot mežabrāļus, viņu operācijas, bunkura celtniecību, ka otra hronoloģiskā dimensija palikusi novārtā. Iespējams, tā arī ir bijis iecerēts, jo vienlaicīgi veidoto dubulto ekskursu pagātnē būtu grūti uztvert. Sešdesmito gadu vides „normalitātei” kontrastējot ar četrdesmito gadu beigu „nemieru”, Latvijas laukos tiek parādīta padomju laika periodu dažādība, ļaujot vērtēt notikumus ar „laika distanci”.
Sižets veidots kā detektīvstāsts, kas vēsta par trim pasaulēm – latviešu zemnieku legālu dzīvi savās lauku mājās, partizānu nelegālo mitināšanos mežā, un kaut kur pastāv arī padomju varas atbalstītāju pasaule. Šo triju pasauļu pārklāšanās arī rada sprieguma fonu stāstam. Var, protams, strīdēties, vai visas šīs pasaules ir vienlīdz labi attēlotas (es teiktu, ka ne!). Padomju varas atbalstītāju pasauli simboliski atklāj nepatīkamais ciema padomes priekšsēdētājs Krikmanis, kurš gan apkaro mežabrāļus, gan kūda uz nodevību to piederīgos, gan sastāda deportēto sarakstus. Vārdu sakot – baigais maita, pārējie – „zilcepures”, iznīcinātāji u. c. turpretī veido kādu anonīmu – „tumšo spēku” masu. Ja ienaidnieka tēli tiktu izstrādāti detalizētāk, iespējams, vairāk atsegtos atbildes uz tiem jautājumiem, kas agrāk vai vēlāk lasītājam varētu parādīties. Piemēram – kāpēc tik daudzi latvieši sadarbojās ar okupācijas varu? Kāpēc pastāvēja šīs „trīs pasaules”? Kā nepieļaut šādu situāciju atkārtošanos? Varbūt jautājumi ir par grūtu potenciālajai auditorijai? Es gan domāju, ka tie ir arī par grūtu pieaugušo sabiedrībai, kas ieradusi vērtēt pagātni binārās kategorijās.
Mežabrāļu portretējumi un centrēšanās uz viņiem, šķiet, mazinājusi ne tikai viņu pretinieku attēlojumu, bet arī atstājusi novārtā partizānu sabiedrotos – omi un opapu, kuri, kā uzzinām no stāsta, tikuši deportēti. Sarunās deportācija tiek pieminēta kā brauciens uz pilsētu, nekādu sāpju, pārdzīvojumu... Saprotams, ja autors visu to ņemtu vērā un izstrādātu rūpīgāk, sanāktu nevis detektīvstāsts, bet tāda „pieticīga” triloģija. Tomēr nevar noliegt – nacionālo partizānu, viņu dzīves un cīņas attēlojumi ir precīzi. Lasītājam tie sniegs priekšstatu par to, kas bija nacionālie partizāni, kādi bija viņu cīņas mērķi. Tāpat grāmata atbild uz jautājumiem, kā cilvēki nonāca mežā, kā veidojās attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem vai citam ar citu.
Svarīgi ir tas, ka grāmatai nav padomju „vēsturiskajai” bērnu literatūrai raksturīgās apoloģijas un augstās ideoloģizācijas pakāpes. Tie nav mūsdienu Latvijas „Trīs šķūnīši”, un tas ir ļoti svarīgi! Grāmata piedāvā ne tikai intrigu ar piedzīvojumu romāna elementiem, bet arī aicina domāt, vērtēt cilvēkus, viņu rīcību un, protams, arī laiku... To laiku, par kuru šodien vēstures stundās stāsta tikai dažas minūtes.
Māra Runguļa grāmata ir notikums ne tikai bērnu literatūrā, bet arī zināms atskaites punkts pagātnes reprezentācijā. Līdz šim esam pieņēmuši, ka par Latvijas pagātni ar bērniem jārunā tikai caur skolas mācību grāmatām, brīnoties, ka interese par vēsturi katastrofāli krītas. Protams, ka viena grāmata stāvokli neizmainīs, bet tas ir labs sākums, lai mēs saprastu, ka ar bērniem par pagātni var un vajag runāt arī ar literatūras starpniecību.
