Kustība tukšumā. Henriks Eliass Zēgners „elementi”

Jāatzīst, dzejas sakopošana krājuma ietvaros allaž saistāma ar konkrēta radošā posma noslēgumu, vienlaikus tas nozīmē pat formālu dzejnieka atbildību pret lasītāju. Savā ziņā H. E. Zēgners, tikko kļuvis pilngadīgs, kā arī vēl būdams vidusskolas audzēknis, jau pabeidz noteiktu dzejas periodu, iespējams, gluži tāpat kā „elementu” liriskais „es” konsekventi apzinādamies savu pieaugšanu. Tādējādi krājuma centrālā ass ievirzās garīgās identitātes meklējumos, retrospekcijā un pašatklāsmē: „redzēju savu dzīvi no malas / glezna ar jūras liedagu un vienu vienīgu cilvēku tajā” (23. lpp.).

Dzejkrājuma vāka noformējums atspoguļo mākslinieka Zigmunda Lapsas rokrakstu – lakonismu un ģeometriskumu, ko ir iespējams saistīt ar H. E. Zēgnera dzejas poētiku. Tomēr daļa dzejkrājuma lasītāju noteikti atzīs, ka noformējums pat nedaudz uzmācīgi (varbūt arī jau klišejiski) demonstrē izdevniecības Mansards pēdējā laikā izdoto grāmatu dizaina tradīciju; sarkanas svītriņas un stabiņi uz balta fona, asociatīvi saistīdamies ar nevainības asinīm, atspoguļo gandrīz vertikālu, regulāru virzību lejup un haotisku kustības rezultātu, tādējādi simbolizējot sakrālās sfēras krustošanos ar profāno. Arī melno lappušu klātbūtne grāmatā atsauc prātā gan Arvja Vigula dzejkrājuma „5:00”, gan Annas Fomas „Jaunā Vāgnera klusēšanu”, tāpat arī Velgas Kriles dzejas izlases „Kā mirdzošas būtnes” vizuālo noformējumu, kas rada noteiktu sērijveida dzejas iespaidu.

Krājuma kompozīcija ietver piecas daļas, respektīvi, piecus elementus: uguni, ūdeni, zemi, gaisu un pilsētu. Jau sākumā krājums tiek intonēts ar viegli rūgtu un vienlaikus samierinošu epigrāfu, ko veido Jura Simanoviča vārdi: „Tev jāzina jau iepriekš – tavs lūgums ir neizpildāms, / Viss pasaules ūdens ir saindēts ar ilgām.” (3. lpp.) Savukārt tituldzejolī, kurš ir atrauts no pārējam dzejkrājuma daļām, liriskais „es” atklāj embrionālo un mītisko pasaules izjūtu: „pēkšņi attopos esot zem / ūdens šeit nav ne koku / ne augļu ne vieglprātības / ne augstprātības” (5. lpp.) Tas tiecas sistematizēt pasauli, ieskicēdams hierarhiskas vērtības: „virs ūdens vīd pilsēta tai / apakšā zeme tai virsū gaisa / kupols tajā iekšā uguns // ja ieskatās vienā elementā / tad viegli ieraudzīt pārējos / atdalītus // kopā visu saskatīt ir krietni / vien grūtāk skatienam traucē / septiņi zobeni” (5. lpp.). Tituldzejolim piemīt programmatiska ievirze, tam raksturīga krājuma atslēgas, saistvielas funkcija. Vēršot skatienu lejup un sev tuvumā, liriskais „es” uzrunā nepieredzējušo: „ja tomēr tev izdosies mazais / un mīļais tad zini es tevi gaidu / (..) šajā skaistuma trimdā” (5. lpp.). Arī cituviet krājumā lirisko „es” raksturo tieksme orientēties miniatūrajā un sev tuvajā, piemēram, dzejolī „kaut kur starp kafiju”, uzrunājot „mazo un mīļo” vēlreiz. Savukārt krājuma noslēdzošajā dzejolī liriskais „es” ir izmainījies: „es saprotu bez teikšanas / ir pienācis laiks” (78. lpp.) Mēmumam un klusumam, kas saistāms ar padevīgu klausīšanos un lietu uztveri, ir liela nozīme arī citviet Zēgnera krājumā, tādējādi arī „elementus” noslēdz dzejolis, kurā klusums saistāms ar iniciācijas klātbūtniSevišķi krājuma nodaļā „uguns” atklājas noteikta pasivitāte, kas izpaužas kā liriskā „es” sastingums, mēmums un destrukcija, kura rodas, pārvarot civilizāciju (istabu) un nokļūstot dabā. Vienlaikus liriskā „es” telpai, kaut arī tā var būt apzīmēta ar noteiktu simbolu, piemīt nenoteiktība, tāpat arī kopumā krājumam ir raksturīga liriskā „es” anonimitāte, kas dažkārt nomāc dzejas lirisko, tēlaino izjūtu, radot tai idejisku un abstraktu raksturu.

Krājuma liriskais „es” nav viendabīgs; tas nemitīgi iesaistās liriskos dialogos, sašķeļoties vairākās kristāliski precīzās un savstarpēji pretējās būtnēs („vējš nēsā smaržas pār manām daudzajām mugurām” (57. lpp.)) un starp tām ietverot spēles klātbūtni, taču vienlaikus tas var būt dialogs starp sievieti un vīrieti, tāpat arī starp lirisko „es” un lasītāju. Vienlaikus liriskais „es” zaudē cilvēcisku spodrumu un vieliskuma robežas, tādējādi dzīvi cilvēki pārakmeņojas, savukārt nedzīvi priekšmeti atdzīvojas. Dzejas telpā vielas tiek atārdītas un elementi izcelti, iztukšoti. Dažkārt dzeja kļūst par fakta konstatāciju, piemēram, dzejolī „grūsnās mātes” liriskais „es” ir izplūdis, zaudējis dabisko identitāti, tāpat arī dzejolī „stāv klauns tribīnē saules prožektoros” liriskais „es”, uz brīdi runādams mēmajā klauna balsī un vienlaikus kļūdams izrādes skatītājs, apliecina arī pasaules orientieru sajukšanu. Tādējādi dzejolis funkcionāli kļūst līdzīgs ekrānam, kas rāda attēlu, bet neļauj līdzdarboties. Faktiski dzejnieka liriskais „es” gluži paātrināti slīd cauri krājumam, kinematogrāfiskā rakursā un lakoniskā gleznotāja triepienā fiksējot detaļas, kas ienāk apziņas laukā, piemēram, „brauc tramvajs ir vasara daži / vientuļi gājēji kastaņu zaļās / sulīgās lapas un dienas piesātinātais klusums” (78. lpp.). Liriskais „es” ir pastāvīgs ceļinieks cauri dabas stihijām un dažādiem fizikāliem agregātstāvokļiem, pārvietojoties līdz pat pilsētai kā ārdošai parādībai un neatvairāmam spēkam, kuram neapšaubāmi piemīt potences kļūt par liriskā „es” identitātes atzinumu.

Būtiski piebilst, ka liriskā „es” pozīciju salauž arī norādāmo vietniekvārdu klātbūtne, kas nozīmē mēģinājumu precīzi trāpīt priekšmetam, piemēram, dzejas rindas „tieši tad kad tu dzirdi šo te balsi tieši šo / balsi ko tagad kas lasa burtu pa burtam / vārdu pa vārdam tad kad tu dzirdi šo balsi / tu esi istabā noteikti istabā sienas grīda / un griesti iespējams logs jo ja tu nebūtu istabā / tu nedzirdētu šo balsi bet čivināšanu un šalkoņu” (13. lpp.) un rindas „šīs istabas šie parki telefonu / zvani un vēsais gaiss no rīta” (54. lpp.) atklāj liriskā „es” nedrošības izjūtu par matērijas stabilitāti, alkstot „laiku noķert aiz astes un / apgredzenot” (55. lpp.). Citiem vārdiem, liriskais „es” tiecas aptvert visumu un vienlaikus arī tukšumu un mūžīgu klusumu, tādējādi atbalsojot jau krājuma epigrāfā nolemto traģismu.

H. E. Zēgnera dzejkrājumam cauri vīd dažādas kultūras reminiscences un arhetipiskas figūras: faktiski „elementus” nav iespējams uzlūkot bez Narcisa mīta klātbūtnes, Bībeles reminiscencēm un Austrumu filozofijas iespaidiem, tāpat arī Hansa Kristiana Andersena pasaku motīviem, Šarla Bodlēra, Džordža Orvela, Gunāra Saliņa, Toma Treiberga darbiem un pat Marka Šagāla mākslas. Vienlaikus Zēgnera dzeju piesātina tēlotājmākslas un mūzikas terminoloģija: dažkārt kolorīta krāsu palete caur sinestēzijām raksturo daudzpusīgas klusuma variācijas jeb „lielo klusumu” (63. lpp.). Tam paralēli krājumu caurstrāvo eksakto nozaru terminoloģija, ko apliecina arī krājuma koncepcija. Reizēm matemātikas klātbūtne atklājas pārspīlēti un pat traucējoši, piemēram, dzejolī „skan vadi skan elektrība skan troksnis” starp trigonometrijas jēdzieniem liriskā „es” izjūtas kļūst otršķirīgas, un dzejolis rada sasprindzinošu iespaidu, kaut gan ir vērojama autora tieksme konstruēt neparastus tēlus. Diemžēl, skaudri atsedzoties autora pozīcijai, ne vienmēr tas izdodas: piemēram, rindās „es nekad netikšu no šīs nevienādības ārā es zinu tu / esi mana absolūtā kļūda / periodā” (14. lpp.) vai arī „nevaru noteikt pareizo laika kalibrāciju / esmu mēģinājis dažādas metodes skatījies” (55. lpp.). Autora rokrakstu apliecina plaša svešvārdu izvēle, kas ne vienmēr ir motivēta un dažkārt rada dzejoļa imitācijas un apzinātas lirisku robežu salaušanas iespaidu, līdz ar to „elementi” tomēr ir neviendabīgs krājums – ne visi dzejoļi ir izkopti, reizēm tiem pietrūkst vienotības, kaut arī rodas iespaids, ka dzejoļi tapuši mirklīgi, tiecoties pēc plazmas izvirduma efekta. Šādu spēku gan varētu pielīdzināt, piemēram, krājumu noslēdzošajiem dzejoļiem, kuri ir uzrunājoši un arī dramatiski.

Lielākoties Zēgnera dzeja sliecas būt racionāla, attālinoša, loģiska un tieši runājoša, un vienlaikus arī dziļāku būtību slēpjoša. Kaut arī dzejoļi tiek mērķtiecīgi noslēgti, reizēm tie ir salauzti, radot izteiktu autora centienu iespaidu. Jāpiebilst, ka dzejkrājumā sastopamas arī dažas drukas kļūdas (38. un 46. lpp.). Šo nepilnību paspilgtina arī dažu enžambemenu klātbūtne un citas daļēji nepārliecinošas metriskās parādības, tostarp tieksme ietvert dzejoli noteiktā ritmā, un straujš tā sairums. Dažviet no dzejoļiem iznirst neveikli, iespējams, arī neuzmanīgi atkārtojumi, piemēram, „paskatās man acīs un es redzu / kā Prometeja acīs esošā liesma / pārvēršas pelnos” (12. lpp.) vai „kur ir visi tie jautājumi kas reiz bijuši svarīgi / bet reiz atbildēti izrādās / muļķīgi” (15. lpp.). Vienlaikus vairākas no šīm problemātiskajām krājuma daļām varētu attaisnot no konvencionālām likumībām atbrīvotā dzejas interpunkcija, daļēji parodiskā izteiksme, liriskajam „es” būtiskā mirklīguma izjūta un arī apziņas plūsmas klātbūtne, tādējādi pat radot asociācijas ar vīru zilajā lietusmētelī (55. lpp.) – Dzintaru Sodumu.

Kopumā „elementus” varētu nosaukt par fizikālu krājumu: tas sliecas akcentēt darbību un tās likumības, ko ietver pat grafiskā kompozīcijas izvēle. Krājuma liriskais „es” dažkārt kļūst mēms, abstrakts un auksts vērotājs attieksmē pret sevi, tomēr būtiska ir arī kāda iekšēji liriskā un dievišķā kustība un pārvērtības, kas noris apkārt vērotājam un kurām savā ziņā piemīt kinematogrāfisks spēks. Faktiski H. E. Zēgnera dzeja sliecas būt apziņas ķīmija, kas atklāj pretējo elementu reakcijas, analītiskos procesus un pārvērtības, ilgojoties pēc to izskaidrojuma. Dzejkrājumā „elementi” ir iespējams ievērot gan zināmu domas eleganci, alkas pēc skaistuma, arī nedaudz teatrālu (vai kinematogrāfisku) ekspresiju, kas dažkārt raisa asociācijas ar Vladimira Majakovska dzeju, tomēr nereti H. E. Zēgnera dzeja paliek nepabeigtu meklējumu stadijā. To būtiski raksturo klusinātas un attālinošas darbības dominante, kas attaisno liriskā „es” atsvešināto, dažkārt arī šķietami seklo slīdēšanu pāri detaļām un mulsumu, ar kādu tas varētu virzīties starpzvaigžņu telpā, kurā šķietami haotiski ņirb dažādi gaismas elementi un mirāžas, pilsētā vai – gluži vienkārši – kultūrā. Tomēr šis dzejnieka mulsums ir pārliecinošs, tāpat kā literatūras starpzvaigžņu telpa ir patiesībā organizēta un šķietamais tukšums ir atminams, izgaismojams un piepildāms.