LU konference
Savulaik autores uzmanība tika pievērsta mūsdienu skatītājam pilnīgi nezināmajam par nacionālo kino (I. Pērkones monogrāfija "Kino Latvijā. 1920 - 1940"), kā arī bieži vien neizprastajam un nenovērtētajam (I. Pērkones redakcija un raksti kolektīvā monogrāfijā "Inscenējumu realitāte. Latvijas aktierkino vēsture"), specifiskajam un apslēptajam apziņas dzīlēs (I. Pērkones monogrāfija "Es varu tikai mīlēt... Sievietes tēls Latvijas filmās"). Šoreiz oriģināls skatījums uz Latvijas filmām tiek attīstīts, papildinot viņas kolēģes Zanes Balčus tēzes par modernismu augstāk minētajā kolektīvajā darbā.[1]
Tēmas aktualitāti nosaka esošās postsociālistiskās telpas apzināšana, nepieciešamība izprast kino Rietumu teoriju kontekstā, būtībā atklājot sarunu par Latvijas sinemātisko modernismu, mēģinot to ievirzīt plašā vēstures gultnē, t.i., apskatot filmas no 20.gs. 60. gadiem un līdz pat 2012. gadam. Kaut gan tīrā modernisma estētikā veidoto filmu klāsts ir ne visai liels kaut vai tāpēc, ka līdz 1991. g. dominē marksistiski ļeņiniskā ideoloģija, autore pārliecina, ka filmas, kas ir pazīstamas un ideoloģiski, estētiski un stilistiski ambivalentas vai vienkārši pamatīgi neizpētītas, veiksmīgi interpretējamas modernisma estētikas paradigmā. Atbalstu sniedz Andraša Bālinta Kovača atzinumi[2] par Eiropas kino īpatnībām, kas arī veido grāmatas teorētisko pamatojumu. Jaunā grāmata it kā aizpilda ungāru pētnieka sinemātiskā modernisma Eiropas kartes lakūnas, parādot modernisma lokālo izpausmju papildu iezīmes.
Monogrāfijas ideja, kas sastāv no tematiski vienotu rakstu sērijas, radusies, pateicoties autores sava veida dialogam ar filmām, vērtējot formas un stila īpatnības recenzijās "Kino rakstiem". Daži raksti pārstrādāti tieši šai grāmatai, daži radīti speciāli, lai precizētu un paplašinātu tēmas apskatu. Likumsakarīgi, ka grāmatas koncepcijā un tās realizācijā jūtams zināms spontānums, taču tas padara autores domas uztveri dzīvāku, ne tik formalizētu kā klasiskos akadēmiskajos pētījumos, kad tiek lietota vienota un viendabīga metode teksta izveidē. Autores pārdomas par modernismu sākušās no konkrētas pieredzes, Lailas Pakalniņas filmām, kas šķitušas vienīgais modernisma paraugs; vēlāk sekoja modernisma stilistikas atklājumi arī citu režisoru darbos.[3]
Neskatoties uz autores padziļinātu skatījumu, kas veltīts dažādām kino parādībām, grāmata tomēr nepiedāvā vēsturiski un teorētiski pilnīgu pētījumu. Izteiksmīgs māksliniecisks virsraksts, kā arī apakšvirsraksts vien jau norāda uz pastiprinātu subjektivitāti tēmas izklāstā. Akcentēta ir filmu analīze, minimizējot teorētisko daļu un būtībā izvairoties no tādu specifisku sinemātiskā modernisma jautājumu apspriešanas kāvēsturiskā periodizācija, ideoloģijas, filozofijas, estētikas izpausmes veidi un paveidi. Autores pieeja izvēlētai tēmai kopumā raksturojama kā kognitīva un neoformālistiska, kaut gan vērojamas arī citu pieeju iezīmes, kas mainījušās, acīmredzami ietekmējoties no situācijas, kad tapa konkrētais raksts. Grāmatas sadaļu struktūras, autora formālo pieeju un skatpunkta dažādība, precīzi un dziļi novērojumi un negaidītas atklāsmes ir vērtīgākais, kas padara grāmatas lasīšanu pietiekami interesantu un intelektuāli aizraujošu.
Grāmatas izveidē bez akadēmiskā pamanāms arī personisks, publicistisks domu gājiens, kam piešķirta objektivitātes pieskaņa, pateicoties autores individuālajam rokrakstam – klasiskajā racionalitātē balstītam izklāstam, nevainojamam zinātniskajam valodas stilam, secīgam teksta izkārtojumam pēc vēstures hronoloģijas principa. Kinokritiķa spars un tieksme aktualizēt filmas satura un formas likumsakarības un recenzijas žanra ietekme tomēr ir jūtama grāmatas satura noformējumā. Būtībā tas veidots, pateicoties divu pētījuma stilu savdabīgai sintēzei. Zīmīgi, ka uz sākumu pārnestā grāmatas sadaļa par Pētera Krilova filmu "Klucis – nepareizais latvietis" (2008) šo hronoloģijas principu izjauc, un tas nepārprotami signalizē par mākslinieciski radošu semantikas slāni tēmas iztirzājumā. Lielākā veiksme, protams ir tas, ka grāmatā īpaši izceltas neapšaubāmi spilgtākās filmas un autoru devums, kur saskatāma modernisma stilistika. Rīgas stila filmām (īpaši A. Freimaņa, H. Franka, J. Podnieka poētikai) un Lailas Pakalniņas radošumamkopumā tiek veltīts vairāk nekā 2/3 daļas no grāmatas apjoma. Interesanta un rosinoša šķiet sadaļa "Saistītu notikumu izmeklēšana" par 90. gadu un 21.gs. pirmo desmitgadi, kas seko uzreiz pēc Rīgas stila apceres. Tomēr žēl, ka izpaliek vairāki ievērības cienīgi autori, kas tāpat ir interesantas radošas personības un itin labi iederētos modernisma tēmas apcerē.
Minimālisma estētikā veidots melnbalts grāmatas noformējums (māksliniece un dizainere Līga Sarkane) būtība apstiprina autores ideju par personiskās pieredzes prioritāti un vēlmi izvairīties no strīdīgu jautājumu un filmu daudzpusīgas, objektīvas apskates diezgan plašā sinemātiskā modernisma filozofijas, kultūras un vēstures kontekstā, kāds atrodams, piem., augstāk minētajā A. B. Kovača grāmatā. Filmu vizuālajiem tēliem tiek atvēlēts ļoti daudz vietas, dažreiz pa lappusei līdz pat malām, bet pats teksts parasti sastāda apmēram 2/3 no vertikāles, atstājot daudz brīvas vietas. Tas uztverams kā aicinājums piedalīties patstāvīgā teksta izveidē, to komentējot ar individuālām piezīmem grāmatas malās. Teksta noformējumā tiek izcelts semantiski svarīgais, tajā pat laikā ir piedāvāts arī patstāvīgi analizēt modernisma likumsakarības. Interaktīvu iespaidu, t.i., aicinājumu piedalīties sarunas ciklā "filma – autore – grāmata – lasītājs" pastiprina arī fotogramma no Aivara Freimaņa filmas uz grāmatas vāka. Šeit apvērstā centra un perifērijas kompozīcija, gaismas un ēnu dramatiska saspēle rosina vairākas tematiskas asociācijas: sengrieķu mīts par Eiropas nolaupīšanu, Oskara Špenglera 20. gs. sākuma kulturoloģiskais pētījums "Eiropas noriets", priekšstats par modernisma būtību, kas sācies kā margināla kultūras parādība Vakareiropā un, iespējams, vēl kaut kas cits, kas attiecināms tieši uz Latvijas kino vēsturi.
Grāmatas teksts kopumā uztverams kā autores izvērsta, personalizēta, zinātniski izsmalcināta, politiskām un estētiskām idejām piesātināta saruna – komentārs par modernisma vizuālo tēlu tematiskajām un stilistiskajām īpatnībām. Tas ir bagātīgi papildināts ar ieskatiem gan filmu veidošanas procesa dokumentos, gan filmas autoru radošās domas atšķetināšanā, gan režisoru personiskajās atziņās, gan svarīgākajos kinokritiķu vērtējumos. Autores domas gājiena atbalstam tiek sniegts pietiekami daudz piemēru no vispārīga kino vēstures un teorijas konteksta. Daļēji tiek turpināta mūsu filmu studiju kultūrā gandrīz aizmirsta tuvlasījuma tradīcija. Autore sintezē augstāk minēto metodi ar strukturāli semiotiskajiem analīzes paņēmieniem, filmu simptomātisku lasījumu ar mērķi skaidrot sociālās kultūras prakses zīmjradi tieši modernisma paradigmas kontekstā. Šeit māksliniecisko parādību vēsturiskums skatīts caur lasītājorientētu analīzes versiju, mākslas darba re/interpretācijā pievēršot uzmanību mainīgām estētiskām normām un lasītāja/skatītāja gaidu apvārsnim attiecībā pret filmu tēmām un stilu.
Neskatoties uz vienkāršotu, loģisku un viegli pārskatāmu grāmatas ārējo formu un struktūru, varētu runāt par visai sarežģītu formas interpretatīvo konceptu. Turklāt modernisma konceptuālajā laukā tiek skatītas vairāk nekā deviņdesmit Latvijas filmas, identificējot modernisma žanru, stilu, naratīva specifiku, kas pagaidām ir visai diskutabls, nenostabilizējies jēdziens pasaules akadēmiskajā praksē. Sinemātiskā modernisma apjēgsmē eksistē pretrunīgi, pat pretēji viedokļi, turklāt izziņas horizonti tiek nemitīgi paplašināti, apgāžot it kā klasiskos priekšstatus. Autores atteikšanās no iekšējā dialoga modernismā, no argumentiem un pretargumentiem par labu vienam vai otram viedoklim, uzskatāma par tālredzīgu, viedu risinājumu grāmatas teksta skaidras, uztveramas, nevainojami argumentētas formas labā. Tomēr nākamam grāmatas lasītājam un topošajam kino speciālistam ieteicams būt piesardzīgam pret dažiem grāmatā paustajiem ideoloģiskiem vai teorētiskiem apgalvojumiem. Tas attiecas vairāk uz viennozīmīgu padomju perioda filmu traktējumu modernisma estētikā un uz modernisma traktējumu kā Eiropas eksperimentālā un autorkino raksturlielumu pretstatā Holivudai vai t.s. pamatplūsmas filmām.[4]
Pašlaik sinemātiskā modernisma diskursā tiek meklēta variatīvo formu dažādība un tās pastāvēšanas nosacījumu apzināšana. Vēsturisko formu periodizācijā tāpat tiek ieviesti jauninājumi, kas redzams arī grāmatas teksta koncepcijā. Līdzās jautājumiem par vispārpieņemtajam agrīnā jeb starpkaru posma (20. gs. 10. - 30. g.) un otrā jeb vēlīnā pēckara (20. gs. 50. - 80. g.) modernismu tiek uzstādīts jautājums par trešo posmu, t.i., par 20. gs. 60. g. modernisma estētikas renovāciju ar jauniem formas un stila līdzekļiem.[5]
Ingas Pērkones tēmas risinājumā diskutablie teorijas jautājumi tāpat tiek apskatīti, bet implicīti. Joprojām aktuāls paliek jautājums par modernisma un postmodernisma estētikas elementu atšķirību un līdzās pastāvēšanu, par modernisma vēsturisko formu periodizāciju. Grāmatas pilnvērtīgam vērtējumam īpaši svarīgi jautājumi, kas attiecas uz modernisma estētiskas hibrīda formām. Raksturīgākā šķiet Rīgas stila dokumentālo filmu ideoloģiskā un estētiskā pārinterpretācija, kas faktiski atklāj dubultā koda pastāvēšanu padomju perioda filmās, īpatnēju reālisma un modernisma estētikas elementu līdzās pastāvēšanu, kaut gan formāli pārdomas par šo tēmu noformētas kā iepriekšējo un jauno vērtējumu pretstatījums.[6]
Grāmata domāta visiem, kas nopietni interesējas par Latvijas kino kultūras, filozofijas, estētikas, stila un vēstures jautājumiem. Nākamajam lasītājam, kas ilgojas pēc lielās teorijas, iesakāms griezties arī pie pazīstamā, pieredzes bagātākā amerikāņu kinopētnieka Deivida Bordvela 1996. gadā uzrakstītās grāmatas,[7] kas varētu izkliedēt jaunajā grāmatā it kā trūkstošu dziļāka un konkrētāka teorētisku pamatojumu dažu faktu atlasē un secinājumos. Neapšaubāmi, autores izvēlētā pieeja un analīzes metodes lieliski darbojas atbrīvošanas procesā no Latvijas kino diskursa iesīkstējušām tēzēm par t.s. provinciālismu, sagādājot jaunu nozīmju atklāsmes prieku filmu saturā un stilā.
