Sarkana grāmata ar kaķi uz vāka. Juris Zvirgzdiņš „Dancis uz virves”

Juris Zvirgzdiņš bieži iegriežas grāmatnīcā „Valters un Rapa” un vēl biežāk ir sastopams mūzikas ierakstu tirgotavā un vīna malkotavā „Upe”. Nav jābūt stalkeram, lai J. Zvirgzdiņu sastaptu personīgi, un nav jābūt Ilmāram Šlāpinam, lai būtu iespējams ar Juri Zvirgzdiņu pārmīt kādu vārdu. Reiz es viņam pat palīdzēju tikt skaidrībā ar sarežģītu vietu topošajā stāstā. Tāds nieks vien bija. Bet ne jau tāpēc es ļoti cienu Juri Zvirgzdiņu. Juri Zvirgzdiņu es cienu tāpēc, ka viņš raksta kā neviens cits. „Dancis uz virves” gan ir pagalam dīvaina un neierasta grāmata, bet tajā pašā laikā aizraujoša un ar smalku melno humoru piesātināta lasāmviela. Šis romāns ir Jura Zvirgzdiņa stila klasika.

Par to, ka Jurim Zvirgzdiņam būs jauna grāmata pieaugušajiem, uzzināju no Māra Bērziņa. Viņš kādā intervijā bija izteicies, ka, rakstot „Svina garšu”, esot bieži saticies ar Juri Zvirgzdiņu. Abi esot apsprieduši savu darbu detaļas, jo rakstot par vienu un to pašu laikposmu. „Skaidrs”, es nodomāju, „tātad arī J. Zvirgzdiņam drīz gaidāms vēsturiskais romāns sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts.”” Bet nekā – grāmatnīcā ieraudzīju izdevniecības „Pētergailis” izdotu sarkanu grāmatiņu ar lepnu kaķi uz vāka un lielā drukā iespiestu tekstu. „Skaidrs”, es atkal nodomāju, „esmu pamatīgi sajucis, jo šī taču acīmredzami ir grāmata bērniem!” Nākamās desmit minūtes es pavadīju, pētot jaunumu galdu un meklējot Jura Zvirgzdiņa vēsturisko romānu pieaugušajiem, kas vēstītu par Otro pasaules karu, latviešu tautas bēdīgo likteni, asarām, sāpēm un pamatīgu drāmu. Protams, neko citu es neatradu un, atgriezies pie grāmatas „Dancis uz virves”, izlasīju anotāciju uz grāmatas ceturtā vāka. Tātad tā bija īstā grāmata! Pārņēma neliela vilšanās par grāmatas pieticīgo lappušu skaitu un nevajadzīgi lielo druku, kas nevilšus liek domāt par to, vai aiz mīlīgā grāmatas noformējuma netiek kaut kas slēpts. Turklāt grāmatu izdevis „Pētergailis”, kas pirmajā mirklī liek domāt par bērnu vai mācību grāmatām. Zili brīnumi!

Bet nekādu brīnumu nav, jo romāna sižets, personāži, notikumi, vide ir cilvēcīgi un piezemēti. Grāmatas rotaļīgais vizuālais noformējums neko neslēpj, neattaisno un neaizmālē. Romāna varoņi balansē uz virves kā cirkā, krīt uz kājām kā kaķi un brīžiem attopas tik groteskās un mistiskās situācijās, ka jādomā, vai grāmatas vāku nevajadzēja labāk izkrāsot indigo zilajā vai LSD oranžajā, nevis sarkanajā krāsā.

Lai nu kā, Juris Zvirgzdiņš ir radījis tādus romāna varoņus, kas lasītājam ļauj viegli ar tiem identificēties. Tie ir simpātiski ļaudis, kādus mēs, iespējams, sastopam katru dienu; tādi ļaudis, kādi esam mēs paši. Olga, Amītis, Arnolds, Helga, Haralds, Donalds, Eidis, Īda – visi šie varoņi dzīvo, dzīvo līdz pēkšņi – blaukš! – uz galvas uzgāžas Otrais pasaules karš. Šķiet, nu tikai būs vēstures fakti, detaļas, dzīvesstāsti, drāma un atmiņas, bet nekā – romāna noskaņa nemainās, nav kulminācijas vai sarežģījuma, nav atrisinājuma, ievada vai nobeiguma; nav nekāda uzsvara uz to, kāda vara pakļāva Latviju attiecīgajā brīdī; nav asaru un patosa; nav nežēlības un vardarbības; ir daži romāna varoņi, kas dzīvo, dzīvo un beigās – ņem un izdzīvo.

Romāns sadalīts desmit nodaļās, katra veltīta noteiktam laikposmam no 1939. gada 23. augusta, kad tiek parakstīts Molotova–Ribentropa pakts, līdz 1944. gada 10. oktobrim. Grāmatu noslēdz epilogs, kurā darbība noris jau 1991. gada augusta beigās, un stilīga anotācija angļu valodā. Katrā nodaļā uzmanība tiek pievērsta konkrētam grāmatas varonim vai varoņiem attiecīgā laikposmā, tāpēc rodas sajūta, ka lasīti tiek sižetiski saistīti īsie stāsti, nevis saliedēts romāns. Bet tas nemaz nav peļami, jo Juris Zvirgzdiņš tomēr ir latviešu īsprozas meistars un lasītājam ir unikāla iespēja novērtēt autora tehniku arī šāda romāna izveidē.

Viena no romāna galvenajām vērtībām viennozīmīgi ir Jura Zvirgzdiņa smalkā valoda un augstākās klases humora izjūta. Ja apsaukāt Vili Lāci ir katra latviešu vēsturisko romānu rakstnieka pienākums, tad Juris Zvirgzdiņš to izdara vissmalkāk: „Ieved čigāni redakcijā lāci, īstu lāci! (…) Paskatās lācis uz mūsu Vilīti, nošūpo galvu un saka: „Nu, bračka, tu te ar kungiem žūpo, bet tavs „Zvejnieka dēls” jūrā mērcējas.”” (29) Autors romānā veikli ievērpis arī mūsdienās populāras sentences: „– Čaļi, pa galvu vajag, ja!? Ilgi neesat sisti, ja!? – Sev uz papēžiem mīt viņš neļāvās” (82) Un cauri laikiem skandalozas personības: „Pa vidu diviem, pēc izskata sportistiem, galvu noliecis, gāja, nē, drīzāk tika vests, melnu ādas mēteli mugurā pats Herberts Cukurs!” (82) Vairākās epizodēs romānā parādās vecais Ķiķauka, kurš sēž uz kāpnītēm un pareģo: „– Nu ir galīgi pakaļā, galīgi pakaļā, un vispār. Sarkanais pūķis klabina zobus, tas lauva skrej rūkdams. Pakaļā, galīgi pakaļā!” J. Zvirgzdiņš romāna labskanības un ticamības labā nav žēlojis nedz zināšanas par vēsturi, nedz literatūru. Tekstā ieklīst pat SS oberšturmbanfīrers Lange (90), kas visiem zināms kā Salaspils nāves nometnes monstrs; Olgas grāmatplaukti piebāzti ar Hamsuna un Lāgerlēvas kopotajiem rakstiem, Tolstoju, Nīči, Dostojevski, Kantu, Raudivi, Čaku, Sudrabkalnu, Mauriņu (34) un krietni vien nolasītiem „Vējiem līdzi” sējumiem (35), liekot aizdomāties, vai autors, vairākas reizes uzsverot šo faktu, nav vēlējies rādīt kādas zināmas paralēles starp Skārletu un Olgu.

Jura Zvirgzdiņa talanta augstākais punkts tiek sasniegs otrās nodaļas otrajā pusē, kurā lasītājs atpazīs apziņas plūsmu. Nodaļā redzams, ka Juris Zvirgzdiņš prot strādāt ar vārdiem: „„Apčurājies taču neesmu” viņš nodomāja. Vainīga noteikti bija zivs, krievi, Ulmaņpaps.” (53) Varoņa dzēruma delīrija murgi ievada karu. Karš ir sācies: „Pie prefektūras krievu tankus ielenca ļaužu pūlītis, gaisā pabailīgi slaistījās sarkans karogs. – Izlīduši kā prusaki no šķirbām, – Eidis novaibstījās.” (58) Nākamā nodaļa sākas jau pavisam ar citu laiku, citu notikumu un citiem varoņiem. Juris Zvirgzdiņš skalda kā ar cirvi.

Jura Zvirgzdiņa grāmata „Dancis uz virves” plauktā jāliek blakus Māra Bērziņa „Svina garšai”, bet ne jau tāpēc, ka autori palīdzējuši viens otram vēstures faktu jautājumos. Grāmatas plauktā liekamas kopā tāpēc, ka tās viena otru papildina. Labākais, ko lasītājs var izdarīt, pirms ķeras klāt „Dancim uz virves”, ir izlasīt M. Bērziņa „Svina garša”, kā arī iemest aci J. Zvirgzdiņa stāstu krājumā „Atgriešanās Itakā”, M. Bērziņa „Gūtenmorgenā” un M. Mičelas „Vējiem līdzi”. Vēl būtu labi, ja lasītājs vismaz vienu reizi būtu dzirdējis J. Zvirgzdiņu Prozas lasījumos. Tad gan – „Dancis uz virves” būs kā sarkana oga uz sniegbaltas tortes.