Arī nāve var mirt. H. F. Lavkrafts „Khtulhu aicinājums”

Hovards Filips Lavkrafts (Howard Phillips Lovecraft, 1890–1937) ir viens no fundamentālākajiem šausmu žanra „milžiem”. Aplūkojot šausmas literatūrā un to nospiedumus popkultūrā, par vienlīdz ietekmīgiem (neskaitot, protams, Edgaru Alanu Po) varētu saukt vien uz gatera strādnieka rokas pirkstiem saskaitāmus autorus – Stīvenu Kingu, Šērliju Džeksoni... Manuprāt, šeit arī varētu apstāties. Pat neapskatot grūti novērtējamo ietekmi uz citiem autoriem, skaidri redzamas savā laikā mazpazīstamā Lavkrafta atstātās pēdas – lavkraftiskus (jeb žanriski un tematiski tuvus, ar acīmredzamām atsaucēm uz paša meistara darbiem) stāstus rakstījuši gan tas pats Kings, gan Nīls Geimens; vairākas dziesmas ar Lavkrafta darbu motīviem sarakstījusi, piemēram, Metallica (viena no tām – „Call of Ktulu” – dēvēta tieši par godu šeit apskatītajam stāstam), arī Iron Maiden un Black Sabbath; kino Lavkrafta ietekmē darbojušies Džons Kārpenters un Giljermo del Toro, arī šausmu žanru caur un caur preparējošā komēdija „The Cabin in the Woods” („Būda mežā”) apstājas pie Lavkrafta idejām kā visu šausmu saknes (atskaitot, protams, pašu skatītāju); tāpat skaidra Lavkrafta ietekme redzama seriālā „True Detective” vietām arī „Game of Thrones” („Troņu Spēle”). Šajā recenzijā apskatāmajā stāstā (un daudzos citos un ne tikai Lavkrafta darbos) sastopamais Khtulhu kā talismans vai emblēma uz dažādiem internetā nopērkamiem niekiem popularitātes ziņā, šķiet, var sacensties ar „Star Wars” (“Zvaigžņu kari”) varoni Dārtu Veideru.

Tomēr Lavkraftu ir vērts lasīt ne jau tāpēc, ka tā būtu iespēja pietuvoties izpratnei par citu mākslinieku darbiem – par to, kā tie pēc Lavkrafta ir attēlojuši cilvēci aprīt kāros taustekļus, senos, no zvaigznēm nākušos radījumus, kas mīt kaut kur starp sapņiem un Antarktīdu, deģenerātu kultus, kas minētos radījumus pielūdz, „Nekronomikonu” un citas vārdā neminētās šausmas. Par spīti visiem sekotājiem un ietekmētajiem, lasītājam, kas ar šo rakstnieku nav saskāries, viņa idejas ar diezgan lielu varbūtību varētu šķist stindzinoši svaigas. Un, kas ir visnotaļ droši, Lavkrafta stāstos sastopamais lasītāju nepametīs nekad.

Jaunību Lavkrafts pavadījis lielā noslēgtībā, reti pametot mājas, kur dedzīgi studējis grāmatas, īpaši iemīļojot arābu „Tūkstoš un vienas nakts pasakas” un apcerējumus par astronomiju – arī pats ir sapņojis pievērsties zvaigžņu pētnieka profesijai. Iespēja pamest savu drošo namu un sapņus rakstniekam nebūt nešķita patīkama. Ārpasaulei uzticēties tā arī neiemācījies un svešiniekiem ne tik, Lavkrafts atklāja arī satriecošus jaunumus par sev tuvo astronomiju. Pirmkārt, viņš astronoma profesijai nederēja, jo bija bezcerīgi atpalicis matemātikā. Otrkārt un vēl daudz ļaunāk – zinātnei bija maz kopīga ar to, kas tika lasīts viņa mājās uzietajās, novecojušajās grāmatās. Uzticamās un saprotamās Ņūtona mehānikas vietā kosmosa likumus tagad aprakstīja neizprotamā un biedējošā relativitātes teorija, kas apgalvo, ka ne telpa, ne laiks nav absolūti. Lai arī fragmentārs un vienkāršots, tomēr uzskatu, ka šis ieskats Hovarda Filipa Lavkrafta biogrāfijā palīdz izprast lielu daļu viņa darbu tēmu.

Galvenokārt Lavkrafts daiļradē pievērsies šausmām, ko izraisa izpratne par patieso pasaules kārtību, un bezcerīgai nespējai stāties šai kārtībai pretī. Ar to var sastapties mākslinieks, kas apzinājies sava talanta izcelsmi, zinātnieks, kas pārlieku pietuvojies dabas likumiem, vai kāds, kas uzzinājis savas dzimtas izcelsmes apstākļus. Un, jo dziļāka nākusi patiesības izpratne, jo lielākā vājprātā Lavkrafta varoni atrodam stāsta noslēgumā. Bieži šīs šausmas iemieso kāds no rakstnieka izveidotās mitoloģijas neradījumiem – noslēpumainiem, līdz galam neatklātiem un nākušiem no zvaigznēm. Kaut varbūt labāk būtu teikt – nākušiem no zvaigžņu vidus, lai nejauktu ar citplanētiešiem. Šeit ir runa par kaut ko kosmosa būtībai daudz tuvāku. Cilvēka bezcerīgo niecību uz kosmisko notikumu fona vēl pastiprina Lavkrafta izmantotie laika mērogi, kuros cilvēces pastāvēšanas laiks ir teju vai mazākā mērvienība.

Savos darbos Lavkrafts mēģinājis radīt „tīras” šausmas, par visspēcīgākajām atzīstot bailes no nezināmā. Iespējams, pārlieka šīs nezināmības izmantošana arī ir viens no galvenajiem Lavkrafta stāstu trūkumiem – gana bieži varoņa sastapto nepatikšanu raksturojums apstājas pie „neaprakstāmi šausmīgi”, kas var gan nostrādāt tā, kā rakstnieks iecerējis, gan arī atstāt paviršības iespaidu. Nereti šīs bailes no nezināmā pārvēršas arī par bailēm no svešādā – teju jebkurai kultūrai, izņemot lielpilsētās mītošus amerikāņus, piederīgi ļaudis aprakstīti ar neslēptu ksenofobiju un rasismu. Turklāt, jau sākot ar laiku pirms 20. gadsimta vidus, gluži vai pašsaprotama šķiet šausmu žanra darbu biedējošo notikumu sasaiste ar to varoņu personību un tās attīstību – statiskie un ne pārāk smalki izstrādātie Lavkrafta varoņi nereti liekas piederīgi kādai vēl senākai literatūras ērai.

Līdz šim neko īpaši neesmu apskatījis pašu „Khtulhu saucienu” – darbu, par ko galu galā ir šī recenzija. Tomēr tam ir labs iemesls. Kaut kādā mērā šo varētu saukt par rakstnieka „vidējo”, ja ne gluži „definējošo” darbu. Stāstā, kura varonis cenšas izskaidrot kādu neizprotamu notikumu, kas iedvesis šausmas jūtīgākos prātos un pamodinājis deģenerātu kultus visā pasaulei, sastopamas teju visas Lavkraftam raksturīgās tēmas un iezīmes. Galvenajam varonim atstāstot citu nelaimīgo stāstus, jāsaskaras ar šausmām, kas nākušas no sapņiem, arheoloģijas un arhitektūras, un sektantiem, un ļaunajiem ārzemniekiem, un nēģeriem, un Nekronomikonu, un pašu Khtulhu. Grāmatā redzams viss Lavkrafta spēks – un trūkumi. Šī nudien ir īstā vieta, kur iepazīties ar Hovardu Filipu Lavkraftu. Jāsaka arī, ka šī koncentrētā un daudzpusīgā saskarsme ar Lavkrafta tēmām un noskaņām, nevis konkrētā stāsta notikumiem, būs galvenais lasītāja ieguvums.

Paliek jautājums par to, kā stāsts latviskots. Skaidrs, ka Lavkrafta tulkošana ir izaicinājums – kaut arī grāmata rakstīta 20. gadsimta otrajā pusē, autors izmantojis rūpīgi veidotu valodu, lai apzināti lauztu iespaidu par piederību kādam konkrētam laika posmam un radītu zināmu „mūžsenības” iespaidu. Problēma tāda, ka izmantotajai angļu valodai latviska analoga nereti gluži vienkārši nav. Piemēram, bieži izmantotā jēdziena „aeon” latviskais ‘laikmets’ vairāk atbilst mūsdienīgākajam „age”, bet jēdzieniski un noskaņas ziņā tuvāka tulkojuma nav. Kopumā Daces Andžānes tulkojums ir labs – nav samocīts un rada vajadzīgo iespaidu, ka ar valodu kaut kas „nav kārtībā”.

Lai precīzāk ilustrētu tulkojuma kvalitāti, apskatīšu divas no darba slavenākajām frāzēm, sākot ar stāsta pirmo teikumu: „The most merciful thing in the world, I think, is the inability of the human mind to correlate all its contents.” Latviski tas kļuvis par: „Manuprāt, vislielākā žēlsirdība pasaulē ir cilvēka prāta nespēja atrast saikni starp visu, kas tajā uzkrājas.” Kaut arī burtiski pareizs, tomēr uzskatu, ka „nespēja atrast saikni starp visu, kas tajā uzkrājas” ir nevajadzīgi sarežģīts formulējums, kas ne pārāk precīzi atbilst autora iecerei. Otrs piemērs, ko esmu izvēlējies, ir slavenā acis, ausis un iekšpusi glāstošā Khtulhu sektantu lūgšana:

„That is not dead which can eternal lie,

And with strange aeons even death may die.”

Latviski:

„Nav miris tas, kam lemts mūžīgi gulēt,

Nerimtā laika plūdumā pati nāve var izdēdēt.”

Apzinos, ka tulkošanas izaicinājums bijis liels. Tomēr jāsaka, ka lūgšanas otrā rindiņa zaudējusi daudz no savas sākotnējās nozīmes un noskaņas. Jāatzīst, ka latviski Lavkrafts neizskan tik spēcīgi kā oriģinālvalodā.

Un tomēr – labi, ka vispār ieskanējies.  Ar “Khtulhu aicinājuma” iznākšanu aizlāpīts nozīmīgs caurums latviski tulkotajā literatūrā. Iepazīties ar Lavkraftu nu var gan tie, kas par šo rakstnieku līdz šim nebija dzirdējuši, gan tie, kam lasīt oriģinālvalodā traucējusi Lavkrafta gana izaicinošā valoda. Turklāt iepazīšanās nolūkiem izvēlēts, iespējams, labākais iespējamais no rakstnieka stāstiem. Un iepazīties patiešām ir ieteicams. Lavkrafta piedāvātais skatījums uz pasauli ir neatkārtojams un, kā jau minēju, par nelaimi tiem lasītājiem, ko viegli novest līdz murgiem, – neaizmirstams.