Mīlas kompass. Aleks Dubass “Akvastopa noteikumi”

Un visbeidzot, ceturtkārt, (tik daudz skaitot, var par pedagogu kļūt) recenzijai¹ ir vērīgi jāattiecas pret iespēju tikt par 1/5 būvētai no stilizēta citai “svara kategorijai” piederoša autora teksta un tai noteikti nav jāpamāca. Bet kurš gan te runā par kritiķa ētiku... Turklāt neesam pulcējušies, lai uzbrauktu pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, rādītu kultūristu muskuļus vai nopelnītu, bet gan lai darītu to, kas patīk – novērtētu bijušā rīdzinieka Aleka Dubasa stāstus visā to muti aizbāzošā tiešumā.

Nav interesanti, ka pats “Akvastopa noteikumu” autors uz grāmatas iekšējiem vākiem vairākkārt izskaidro savu darbu – gan iespējamos trūkumus, gan plusus, tādējādi, domādams, ka demobilizē kritiķus ar pretenzijām. Proti, Dubass uzskata, ka mīlestība, ar ko stāsti ir piesūcināti kā medū peldoši austrumu mīklas izstrādājumi – tēmas, motīva, problēmas, galvenā varoņa un pārējo varoņu dzīves jēgas ziņā, ir gan induļģence, gan literārais grēks viņa debijas krājumam. Un tam ir grūti nepiekrist – kā gan tagad lai nokritizēju autora, zināmā tautas daļā mīļota radio dīdžeja brīžiem tik nepastarpināto vēlmi rakstīt par cilvēces vienīgo un īsteno dzinēju, pārkāpjot pārāk daudzas robežas starp gaumīgumu un banalitāti? Ko darīt ar to, ka kritiķa pusaudzības vasaras pavadītas ar Dubasa nerātnajiem, bet allaž cilvēkmīlestību apliecinošiem runas plūdiem un jociņiem radio SWH+ ēterā, kā arī ar atskaņoto Zemfiras “Meitene ir nobriedusi”, “Piedod, mana mīla” utml. dziesmu iespaidiem, ja tieši šis kultūrslānis nāk prātā arī “Akvastopa noteikumu” sakarā? Aleka Dubasa stāstu sistēmā šāds sentiments būtu ārkārtīgi svarīgs.

Atliek vienīgi konstatēt, ko dara Dubasa varoņi un vai neparādās kāda iespēja nosodīt vai paslavēt autora tieksmi pārkāpt Krievijā visnotaļ attīstīto žanru robežas – starp glamūra žurnālos publicēto prozu un literāro procesu veicinošajiem darbiem, jo otrais variants Dubasam “nespīd”.

Grūti pilnībā piekrist “Polaris” grāmatu veikala pārstāvim, kurš portālā delfi.lv piedēvē Dubasa krājumam birku “travel literatūra”, taču tas noteikti varētu kļūt par vienu no atspēriena punktiem centienos stāstus novērtēt. Kad varoņi ceļo un ārzemju mītnes punktos jūtas viegli, daudz nedomājot par materiālas dabas jautājumiem (“Jā, ko gan citu lai viņš darītu šeit, Montekarlo? Viņš šķiras.” (81.)), tas netiek darīts konkrēta ceļojuma pēc un detaļas par Eiropas iezemiešu dzīvesveidu drīzāk izlec, nevis iepazīstina un sakārdina. Protams, “Akvastopu noteikumi” ir absolūti kosmopolītiska vēstītāja stāstu kopums – vienalga, vai pie vārda tiek Autors ar pašrefleksiju, kas sajūt savās rokās pirmo reizi droši satverto “literāro stūri” (“Nekoķetēšu un neteikšu, ka esmu Autors vai varbūt Eņģelis. Nē. Esmu tas, kas slēpjas aiz Artūra ribu velves. Esmu viņa dvēsele.” (100)), vai tā būtu ārzemju radio reklāmas speciāliste, kas strādā Latvijā, vai pieredzējis jūrnieks, kas droši vien ir nedaudz salasījies P. Koelju, R. Bahu vai ko tamlīdzīgu (“(..) mēs šeit, šajos kontinentos, esam matroži. Strādājam, mīlam, ienīstam, guļam savos dzīvokļos kubrikos vai kājās kajītēs, un tajā pašā laikā – dreifējam.” (123)). Dubasa varoņiem nav ne mazāko kompleksu vai lokālpatriotisku jūtu, atstājot dzimteni (Krieviju) un dodoties mīlestības (konkrētas vai tieši tik sentimentāli – abstraktas) meklējumos. Vismaz stāstu pirmā daļa, kas, starp citu, izstrādātības ziņā ir vērtējama augstāk par pārējo, iemieso apzināti nelokalizētos travel un glamour, kā arī galvenā varoņa piesaukto savdabīgo moto, formulu, “trīsvienību” – vārdus kādai ārzemēs nejauši iemīlētajai meitenei (varonis, kas to saka, droši vien domāts kā galvenais pirmajos stāstos, bet tāpat savā vienveidīgajā mīlestības alkā rēgojas vēl un vēl, arī autora negribēts): “Es mīlu tevi. Es mīlu Grieķiju. Es mīlu dzīvi.” (64) Pavisam kas cits var gaidīt lasītāju, kad autors nolemj turpināt dzīvi apliecinošo toni ar ieskatīšanos sevī un droši vien arī ar personīgās dzīves parafrāzi – ir gan neslikti izstrādāts stāsts par dēlu “Tava pirmā makšķerēšana”, gan maz izprotamā “Vēstule” pamestai meitai. Bet visīstākais latviešu literatūras glamour iespaids rodas, kad tiek tēlota Latvija: kāds radio dīdžejs Renārs ar sievu aktrisi Agati; pārtikas veikalos viņiem seko paparazzi, bet šķiršanos atspoguļo dzeltenā prese. Par Latviju nekā divdomīga (stāsts “Trīs visbriesmīgākie vārdi”), lai gan autors atvadījies no dzimtenes uz ilgu profesionāļa mūžu, un jau atkal ieskanas travel: šeit mīt dzīvesgudrs sirms komponists, te ir kalns, Vecrīga, no šejienes nāk daži NHL hokejisti utt.

Interesanti, ka Dubasa stāstu cilvēks nav iemīlējies visās tajās piejūras pilsētās, kurās ierodas – pat ja nonācis, teiksim, Barselonā, lai atrastu aizbēgušo meiteni, viņš tēlo tūristiem par prieku un sev par iztiku uz poda sēdošu sastingušu figūru – vienreizēju, bet, atzīstiet, cinisku, parādību. Savukārt stāstu krājumam šķērsojot zināmas kvalitātes robežu un stāstiem kļūstot arvien pamācošākiem (sāk dominēt arī pirmā persona – personiskais episkums un tieksme ironizēt par dzīvi atgādina Jevgēnija Griškoveca monoizrādes), ir pat vērojamas liriskas atkāpes par labu plikam humānismam, pretstatot to urbanizācijai: “Pilsētā reti spīd saule. Un uz vienu Ļoti Labu cilvēku ir viens Ļoti Slikts un astoņi Nekādi cilvēki.” (157) Protams, šādas naivi dusmīgas noskaņas var izraisīt vien smaidu, jo tas taču ir tikai jūtīgais Dubass, kurš nekautrējas brīžiem kļūt sievišķīgs un, tieši šeit izdabājot literatūrai glamūra žurnālos, rakstīt arī par vīriešu asarām, peldbikšu rakstiem, zēnisku draudzību ar svešiniekiem un maigumu pret sievietēm bez Velbeka vīrišķības atribūtiem. Tas gan maskulīnās pasaules attēlojumam uzticīgajiem lasītājiem var atstāt ne iedziļināšanās, bet savdabīgas seklas tipināšanas piegaršu.

Bet, skat, šis jūtīgais Dubass kļūst stiprs un iedomājas, ka var rakstīt scenārija tipa stāstus, kļūt reizē par režisoru un pat aktieri prozā! Īsti neizprotu, kādēļ Dubasam katrā stāstā jāmin kino reālijas, aktieru vai režisoru tēlus. Ko, teiksim, vairs dod fakts, ka varoņa meitenei ir pazīstams kāds režisors, ja pirms tam jau stāstu autors ir apliecinājis savu “kino aci”, ar frāzi “te būs ainiņa kā no kino” (125)? Lai gan tieši kino pieminējumi var padarīt Dubasa stāstus par kinematogrāfiskiem, ir dīvaini, ka atklājumus tie nesniedz, kino poētikai raksturīgos stopkadrus, kadru ķēdes un citas sižetu ietekmējošas nianses neveidojot. Viens no retajiem izņēmumiem, kas attēlo īpatnējo, varbūt ļoti netipisku alkoholiskā delīrija stāvokli (iziešanu no sevis, nevis nemanāma sevis “izplūšana”, bet neesmu eksperte) un kam var būt asociācijas ar operatora/režisora darbu: “Bārmenis rumu nežēloja. Pēc pusstundas es sevi jau redzēju it kā no malas – ritmā šūpodamies, situ takti pa ceļgalu.” (31) Izskatās, ka kino ir vien autora ambīcija, kurai varbūt realitātē arī ir lemts piepildīties (pēc viņa stāsta pašlaik tiekot uzņemta filma Rīgā – tā vēsta informācija uz grāmatas iekšējā vāka), bet kuru literatūrā ir modīgi ieviest kā realitātes fiksatoru, spēli ar tikai lasītāja apziņā esošo tehnoloģiju, kurai bez šaubām ir jau diezgan sena saistība ar izpratni par Dubasa uzstājīgi tēloto mīlestību...

Kā solīts, rekomendēju Dubasa stāstu baudīšanai kādu īpašu un reizē tipisku vietu – jūras krastu (šķiet, Dubass tomēr ilgojas pēc Baltijas jūras). Vai vismaz strauji ritošas Gaujas smiltis, jo dzīve taču plūst... Ne velti stāstu varoņi vēršas pie jūras – Vidusjūras vai Baltijas. Īstens pludmales stāstu krājums, ja vien nav vēlmes ilgi karsēties (nesadegsiet, jo stāsti nav savā starpā tik spilgti, lai ieplūstu tajos bez atlikuma). Turklāt akvastops, kas, cik var noprast, ir ūdens plūsmas regulēšanas mehānisms, Dubasam strādā apšaubāmi – kā jau parasti debitants, vēlēdamies patiekt ko literāru, nesatur spiedienu un kļūst personisks, tad aforistisks, visbeidzot neciešami mīļš pret lasītāja iespējamajiem mīlestības vājumiem. “Tur, kur viņi [ideālie puiši un ideālās meitenes] mūs gaida,” (203) ilgojas pēdējās fabulas vēstītājs. Dažreiz šķiet, ka Dubasa stāstu vietā varētu būt vienkārši skopas dzejas rindas.