
„Kalpones stāstu” veido pirmās personas vēstījums – Zemfredas monologs, kam seko īsa pēdējā nodaļa: „Vēsturiskas piezīmes par „Kalpones stāstu””. Romānā tiek tēlota sievietes dzīve Gileādas republikā 20. gs. beigās, drīz pēc tam, kad varu Amerikā sagrābusi radikāļu grupa, kas ieviesusi savu sociālo un kultūras sistēmu. Jaunie likumi nozīmē stingru dažu Vecās Derības likumu ievērošanu, tai skaitā sievietēm tiek atņemta manta, izglītība un tiesības. Sievietes ir kļuvušas par staigājošām dzemdēm, un viņu vērtība ir spējā iznēsāt un dzemdēt bērnu, jo karu, dažādu slimību un ekoloģijas problēmu dēļ dzimstība Gileādā ir ļoti zema.
Sievietes un vīrieši Gileādā ir nodalīti atsevišķās, nevienlīdzīgās sfērās. Dominē hierarhiska sociāla struktūra, kurā vīriešiem ir vairāk varas nekā sievietēm, un noteiktiem vīriešiem un noteiktām sievietēm vairāk varas, lai kontrolētu citus vīriešus un sievietes. Nodalītās sociālās grupas tiek iezīmētas ar noteiktas krāsas apģērbu, kas identificē arī šo grupu funkcijas sabiedrībā: Sievas (zils), Meitas (balts), Kalpones – sievietes, kuras atlasītas, lai pildītu reproduktīvo funkciju (sarkans), Tantes – sievietes, kas uzrauga Kalpones (brūns), Martas – rūpējas par praktiskām lietām mājsaimniecībās (zaļš), Ekonsievas no citām atšķir apģērbs, kurā ir zilas, sarkanas un zaļas svītras, norādot uz to, ka viņas veic Sievas, Kalpones un Martas funkcijas kopā, bet Nesievietes (pelēks) – neauglīgās vai tās, kas pretojas režīmam, tai skaitā feministes, tiek aizsūtītas uz Kolonijām, kur viņas vāc radioaktīvos atkritumus, kamēr nomirst. Arī vīrieši Gileādā tiek dalīti grupās: Komandieri, Acis, Eņģeļi, Sargi. Taču te ir kāda būtiska atšķirība – vīriešiem, ja vien viņi nepieder grupām, kuras tiek iznīcinātas (brīvdomātāji, garīdznieki, homoseksuāļi, u. tml.), ir iespēja doties pa „karjeras kāpnēm” uz augšu, iespējams tikt pat līdz Komandiera statusam, bet vienīgā sieviešu iespēja ir doties pa šīm kāpnēm uz leju – līdz Nesievietei.
Tā kā vēstītāja ir sieviete, grāmatā izceļas divi spēcīgi feministiskie motīvi: sievietes ķermenis (vēlmes, jutekliskums, seksualitāte) un valoda (identitāte, subjektivitāte, klusums, mēmums). Gileādā, kur sievietes uzdevums ir pildīt savu bioloģisko funkciju un sievietes tiek definētas pēc spējas/nespējas šo uzdevumu pildīt, Zemfreda atzīst: „Agrāk es savu ķermeni uztvēru kā instrumentu baudai vai transporta līdzekli, vai līdzekli savas gribas piepildīšanai. (..) Tagad miesa izturas citādi. Es esmu mākonis, kurš sarecējis ap serdi bumbiera formā, kas ir cietāks un īstāks par mani un kvēlo sarkans savā caurspīdīgajā iesaiņojumā.” (93) M. Atvuda parāda seksualitāti kā vēsturiski un kultūrā konstruētu: Rietumu kultūrā seksualitāte un vēlmes pastāv kā negatīvs jēdziens, kā spēks, no kura jābaidās, tādēļ Gileādā tiek apspiests jutekliskums, mīlestība, vēlme, padarot seksualitāti par bezpersonisku, publisku aktu, kas tiek veikts pienākuma dēļ. Kā pretstats tam ir Zemfredas stāstījums, kas pilns ar jutekliskām alūzijām, norādot uz viņas vēlmi un nepieciešamību pēc jutekliskuma, kas viņai tiek liegts pat vienkāršās sadzīviskās lietās: „Es alkstu pieskarties kaut kam citam, ne tikai audumam un kokam. Es alkstu izdarīt pieskaršanās aktu.” (22) Vai: „(..) es palīdzētu Ritai cept maizi un iegremdētu rokas mīkstajā siltumā, kas mazliet pretojas un ir tik līdzīgs dzīvai miesai.” (22) Un: „Atceros apvērstās zemes smaržu, tuklos puķu sīpolus plaukstās, pilnību un sēklu sauso čabēšanu pirkstos.” (23)
Sievietēm Gileādā atņemta ne tikai viņu seksualitāte, jutekliskums, bet arī valoda. Sarunas tiek aizstātas ar noteiktām frāzēm, sasveicinoties un atvadoties, viņām aizliegts lasīt. Bībele, kuru mājsaimniecības sievietēm savā interpretācijā lasa priekšā Komandieris, simbolizē Gileādas vīriešu kontroli pār to, kā valoda tiek pārtulkota likumā. Sievietēm nav pieejas rakstītai valodai, lai to interpretētu, – pat veikalu nosaukumi uz izkārtnēm aizstāti ar attēliem, jo uzraksti būtu pārāk liels kārdinājums lasīt un interpretēt izlasīto. Valodas apspiešana ir zīme par valodas potenciālo spēku un draudu. Par Komandiera sievu Sērenu Džoju, kura Zemfredas vēstījuma kontekstā pieder pie apspiedējām, teikts: „Runas viņa vairs nesaka. Viņa ir zaudējusi valodu. Viņa dzīvo mājās, taču, šķiet, nav apmierināta.” (60) Bet Komandieru meitas „vienmēr būs ģērbušās baltās drānās, pulcējušās bariņos; viņas vienmēr būs klusējušas” (262). Sievietes ir mēmas, bez valodas un pat bez sava vārda. Kalpones sauc Zemfreda, Zemglena, Zemvorena – „atvasinājums, jo veidoja prievārds un atbilstošā kunga vārds. Tā nosauca sievietes, kad viņas nonāca konkrētā Komandiera mājas saimē, un šo vārdu viņām atņēma, kad viņas devās projām" (361). Norādot uz to, ka sievietes ir kā objekti, kas pieder noteiktiem vīriešiem – Komandieriem. Lasītājs nekad neuzzina Zemfredas īsto vārdu: „Mani nesauc Zemfreda, man ir cits vārds, ko šobrīd neviens nelieto, jo tas ir aizliegts. (..) Es glabāju šo vārdu kā kaut ko slepenu, kādu dārgumu, kādu dienu es atgriezīšos un to izrakšu.” (105) Taču viņa savu vārdu pasaka šoferim Nikam: „Es pasaku viņam savu īsto vārdu, un man ir sajūta, ka tāpēc mani pazīst.” (320) Vēstītājas attiecības ar Niku ir režīma plaisa – ja kaut kas tāds ir iespējams, tad režīms nav tik nesalaužams, kā izliekas.
M. Atvuda grāmatā arī izaicina Rietumu bināro domāšanu un tādus jēdzienus kā „realitāte”, „patiesība”, „vēsture”. Mēģinot izstāstīt savu stāstu, vēstītāja saprot, ka neviena reprezentācija nevar izbēgt no fikcijas – paralēli eksistē vairāki stāsti par viņas satikšanos ar Niku; par to, kā viņa jūtas, atvadoties no Komandiera pēc pirmās Scrabble spēles, – kurš no tiem ir īstais? Svarīga ir pati stāsta stāstīšana, jo, tikai stāstot stāstu, viņa eksistē. Stāstīšana ir pretēja pasīvajai upura lomai. Izstāstot savu stāstu un ierakstot to kasetēs, vēstītāja apgāž Gileādas sistēmu, kas aizliedz sievietēm valodu.
Zemfredas vēstījumam seko īsa pēdējā nodaļa „Vēsturiskas piezīmes par „Kalpones stāstu”” – Gileādas pētniecības 12. simpozija sēdes protokola stenogrammas daļējs atšifrējums. Lai arī pasaule 2195. gadā ir citādāka, tiek norādīts, ka Gileādas kultūras pēdas ir klātesošas arī šajā pasaulē un šī tālā kultūra ir tikpat vīriešcentrēta un balstīta bināro opozīciju loģikā. Profesora Pijoto personā M. Atvuda parāda, kā akadēmiskās institūcijas interpretē sieviešu balsis saviem mērķiem. Zemfredas vēstījums, kas ierakstīts 33 kasetēs (tādējādi izaicinot rakstītā vārda autoritāti) un nav kārtotas nekādā noteiktā secībā, tiek sakārtotas rakstiskā versijā, ar kādu nupat iepazinies lasītājs, – 15 daļās, 46 nodaļās. Iegūstot vēstījuma rakstisko versiju, rekonstruētajam stāstam tiek piešķirta zināma autoritāte, jo ar to strādājuši zinātnieki vīrieši, – bet līdz ar to nupat izlasītais Kalpones stāsts vēl vairāk kļūst par fikciju, – lasītājam jāšaubās, cik „patiess” tas var būt, jo neņemot vērā to, ka stāstu šādā secībā kārtojuši citi, profesors norāda arī uz dialekta radītajām grūtībām, neskaidrajām atsaucēm un arhaismiem, ar ko nācies nopūlēties, lai no kasetēm iegūtu teksta rakstīto versiju
Tāpat tiek norādīts arī uz atšķirību starp oficiālo vēsturi (kas tiek sagaidīta) un personisko vēsturi (kas tiek atrasta ierakstos): „(..) paliek daudz balto plankumu. Dažus būtu varējusi aizpildīt mūsu anonīmā autore, ja viņai būtu bijis cits domāšanas veids.” (366) Profesors „brēc” pēc oficiālās vēstures: „Ko gan mēs šobrīd neatdotu pat tikai par divdesmit lappusēm, kas izdrukātas no Voterforda (Komandieris) privātā datora!” (367) Vērtība tiek piešķirta cita veida zināšanām, informācijai par Gileādas impērijas darbību u. tml., nevis sievietes stāstam, līdz ar to arī sieviešu šausmīgās pieredzes tiek padarītas nenozīmīgas. Tas vēl vairāk tiek uzsvērts turpmākajā tekstā, kad, secinādams, ka Kalpones identitāti atklāt nav iespējams, lielāko daļu referāta profesors velta Komandiera personības noskaidrošanai, tādējādi parādot, ka viņš vispār nav ieinteresēts Kalpones stāstā.
„Kalpones stāsts” ir aizraujoši lasāma grāmata, liekot sekot Zemfredas piedzīvotajam gan emocionāli, gan arī ar prātu. Neskatoties uz to, ka Zemfreda cauri romānam salīdzina savu Kalpones dzīvi ar dzīvi, kāda tā bija pirms Gileādas režīma ieviešanas, M. Atvuda šīs divas dzīves netēlo kā vienkāršu dihotonomiju, bet tā vietā mudina lasītāju ieraudzīt līdzības starp abām dzīvēm un sistēmām. Kaut arī manā lasījumā priekšplānā izvirzījās feminisma motīvi, būtiski, ka M. Atvuda tēlo to, kā varas attiecības parādās visos eksistences līmeņos un nevar tikt reducētas uz skaidru dalījumu „varmāka–upuris”: varmākas bieži vien arī ir upuri, un upuri bieži ir līdzdalīgi sistēmās, kas nosaka viņu upuru statusu. Upuri sadarbojas ar sistēmu, ja viņiem ļauj ieņemt varmākas lomu, pat ja tas ir tikai īslaicīgi un iestudēti, – kalpones piedalās Pestilizācijā un upura nospārdīšanā ar kājām.
Rādot ātru sabiedrības pārmaiņu no sieviešu tiesībām un zināmas neatkarības (reizē rakstniece romānā arī kritizē radikālā feminisma formas, kas robežojas ar fanātismu, piem., vēstītājas māte un feminisma kustība) uz Gileādas kultūru, M. Atvuda uzsver, cik trauslas, nepietiekamas un nestabilas ir legālās reformas, kas balstītas sociālajās un ekonomiskajās sistēmās, bez radikālām izmaiņām domāšanas veidā.
*www.theguardian.com/books/2012/jan/20/handmaids-tale-margaret-atwood