Jūs domāsiet par šo grāmatu atkal un atkal. Reičela Džoisa „Harolda Fraja neticamais svētceļojums”

Harolds Frajs ir tipisks angļu džentlmenis, nesen devies pensijā,  klusi un, mierīgi dzīvo kāda ciemata privātmājā kopā ar sievu Morīnu; Frajs ir arī draudzīgās attiecībās ar kaimiņiem un neatšķiras ne ar ko no jebkura vidusmēra angļu vīra. Tomēr viņam ir arī daudz problēmu, varbūt pat vairāk nekā dažam labam vidusmēra anglim – attiecības ar sievu nebūt nav tik gludas, kā no malas varētu šķist, vecais vīrs cīnās ar pagātnes atmiņu rēgiem, kas viņu apsūdz un liek atkal un atkal pārdzīvot ģimenes traģēdijas, taču par to visu nenojauš pat tuvākais kaimiņš, vienīgais ģimenes draugs. Kāda vēstule, kas pienāk pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm, pārvērš gan Harolda, gan viņa sievas, gan citu līdzcilvēku ikdienu. Tā uzreiz tomēr nekas vēl nemainās – lai gan vēstule, kurā Frajs uzzina, ka viņa sendienu draudzene un darba kolēģe Kvīnija Henesija ir uz nāves gultas, satriec viņu, varonis sākotnēji reaģē ārēji nesatricināmi, uzrakstot ļoti angliski pieklājīgu un ieturētu atbildes vēstuli. Šo vēstuli viņš nes uz tuvāko pastkastīti, pats būdams pārliecināts, ka iemetīs to un ka jau pēc neliela laika sprīža viņa dzīve atkal ieņems vecās sliedes – vismaz ārēji. Tomēr nekas vairs nebūs tā, kā bijis. Soli pa solim uzsākas Harolda „svētceļojums” – neplānots, pilnīgi neprātīgs (jo vīrs ne tikai cieš no vecuma kaitēm, bet arī absolūti nav sagatavojies tik garam ceļam – nav nedz piemērota apģērba, nedz apavu, nedz cita aprīkojuma, kas būtu nepieciešams, lai kājām mērotu ap 1000 km garu ceļu). No A līdz Z tas tomēr ir īsts svētceļojums, kas atbilst visiem klasiskajiem standartiem, – tam ir nodoms (Harolds pēkšņi atskārš, ka, ja viņš kājām mērotu ceļu līdz otram Anglijas galam, kur hospisā guļ Kvīnija un cīnās ar vēzi uz nāves gultas, tad, kamēr viņš būs ceļā, Kvīnija dzīvos), ir mērķis (pilsētiņa ar hospisu aptuveni tūkstoš kilometru attālumā no Harolda paša mājām), ir ceļš – turklāt, kā jau minēts vairākkārt, tas tiek mērots kājām.

Iedrošinot izlasīt šo darbu arī tos, kas sevi neuzskata par piederīgiem kristietībai vai kādai citai reliģijai, jāatklāj, ka arī grāmatas galvenais varonis Harolds nav reliģisks, nekad tāds nav bijis un pat sava svētceļojuma noslēgumā par tādu nekļūst. Viņa ceļojumam ir gluži vienkārša un tādēļ arī ļoti konkrēta motivācija (kas reizē ir arī ceļa mērķis) – viņš tikai vēlas, lai viņa sendienu draudzene dzīvo. Taisnības labad būtu jāiedrošina arī tie, kas ir piederīgi kādai reliģijai vai konfesijai – Harolds Frajs, pat nebūdams reliģisks, nebūt nav pretreliģisks, gluži otrādi, viņš ir atvērts un tolerants pret visu uzskatu un pārliecību cilvēkiem, nevienu nenosoda, nemēģina pārliecināt vai mainīt. Vērtējot šī vīra dvēseli ar kristīgu mērauklu, viņš būtu saucams teju par svētu – Harolds uzklausa visus ceļā iepazītos cilvēkus, viņš ieslēdz sirdī un nes tālāk ceļā viņu dzīves un bēdustāstus kā lielākas vai mazākas nastas, kā svētceļojuma krustu, ticēdams, ka viņiem ar to kaut mazliet būs līdzēts. Šie ticības „akmeņi”, no kuriem būvēts Harolda Fraja garīgums, nav nedz iemācīti, nedz pieņemti – un tādēļ viņa ticība tam, ka svētceļojums ir jēgpilns, ir dzīvāka par dzīvu, vienīgi tā vecajam vīram dod spēku uzsākt, mērot un turpināt ceļu pat tad, kad visi loģiskie aspekti runā pretī viņa pārliecībai.

Kamēr viņš ies, Kvīnija dzīvos.

Un Harolds neatkāpjas no savas pārliecības, viņu nepamet sajūta, ka tas ir viņa pienākums senas draudzības, uzticības, pateicības vārdā, – viņam jāturpina ceļš, kaut arī izredzes ir pagalam niecīgas, kaut arī no sākta gala viņš nojauš, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu – pastāv nesakritības ar to sendienu Kvīniju, ko viņš pazina...

Romāns ir pārsteigumu pilns – gan brīnišķu un brīnumainu, gan satriecoši traģisku. Daudzas lietas pēkšņi izrādās pilnīgi citādas, nekā lasītājam šķiet sākumā. Daudz kas atrisinās, tomēr ir brīži, kad jājūt sāpes, smagas zaudējuma sāpes kopā ar romāna varoņiem. Un tieši šī spēja likt lasītājam iejusties romāna varoņu ādā, izdzīvot viņu pārdzīvojumus gandrīz kā savus norāda uz Reičelas Džoisas kā rakstnieces augstas klases meistarību. Romāna valoda rit viegli, raiti, katram notikumam un katrai detaļai ir atvēlēts tieši tik daudz teksta, lai precīzi nodotu visu lasītājam nepieciešamo informāciju – tik trāpīgu un tiešu, ka tā trāpa kā bultas emociju sākumpunktos. Veids, kā autore pamazām atklāj visu Harolda dzīvesstāstu, ir satraucošs un intriģējošs, nevienā brīdī tas nekļūst nomācošs vai garlaicīgs, un it nemaz nelīdzinās mazpazīstamu cilvēku noputējušu fotoalbumu šķirstīšanai. Autore lasītājam liek iepazīt Haroldu, liek viņu iemīlēt – un, tikai tad, kad lasītājs jau sajutis sevi esam radniecīgu varonim, tiek atklātas gandrīz visas kārtis. Jā, gandrīz, jo intrigu romāns saglabā līdz pēdējai lappusei!

Tomēr pats galvenais, kas padara šo grāmatu vērtīgu, ir – jūs par to domāsiet vēl ilgi! Precīzāk, šis romāns liek pamatīgi izsvērt dzīvi, izvērtēt mūža jēgu, attiecības ar tuvākajiem. Tas mudina analizēt un pateikties par visām dzīves dāvanām. Atkal un atkal, atceroties Harolda dzīvesstāstu, jūs domāsiet par savu līdzcilvēku mūža gājumu, par savu lomu tajā, kā arī par citu cilvēku lomu savā dzīvē. Kas ir dzīve un kas padara to vērtīgu? Vai ir vērts turēt sevī rūgtumu un aizvainojumu gadiem ilgi, pat ja to izraisījusi traģēdija, tādā veidā indējot gan savu, gan līdzcilvēku dzīvi? Cik liela ir maksa par to, ko mēs neizdarām izšķirošos dzīves brīžos – baiļu, aizspriedumu, neapdomības vai citu iemeslu dēļ? Vai ir iespējams labot pagātnes kļūdas un dziedēt ievainojumus, kad jau sen viss šķiet zaudēts? Ļoti iespējams, ka jums radīsies šādi jautājumi, lasot romānu, un pavisam noteikti radīsies arī citi – tomēr atbildes visdrīzāk būs jāmeklē pašiem sevī. Vai tā nav viena patiesi vērtīga romāna īpašība – likt domāt?