Jāņa Akuratera 142. dzimšanas dienas pasākums "Es laiku dzirdu kā spārnus"

"Latviešu rakstnieka traģēdija ir tā, ka viņam nekad nav pietiekoši laika nodoties vienīgi savam darbam. Politikā pavadīto laiku var skaitīt par mazāk zudušu, jo ievadot Latviju jaunās gaitās arī daiļliteratūras uzplaukšanai ir sagatavoti daudzi apstākļi. Cīņa par valsti ir arī cīņa par nacionālo mākslu." – tā Jānis Akuraters raksta savā "autobiogrāfijā" "Dienu atspīdumi"  atceroties Latvijas Valsts tapšanas gadus. Par Pasaules kara laiku, Brīvības cīņu laiku Akuraters vēl piebilst: "Jāsaka, ka viss, kas rakstīts 1915. – 1920. gadiem ir gandrīz vienīgi fragmenti, garām skrejošas domas. Dzīve bija piepildīta ar daudz nevajadzīgiem un rūgtiem pienākumiem un piedzīvojumiem. Manā rakstnieka apziņā lielā mērā auga ironija un satīrisks skats uz dzīvi un sapņiem, pūli un indivīdu.

Muzeja krājumā ir saglabājušies Jāņa Akuratera rokraksti: 1916. – 1917. gadā rakstītā dienasgrāmata, vēstules sievai Marijai Annai un 1917. – 1918. gadā tapuši dzejoļi. Šie rokraksti, no kuriem daudzi ir nepublicēti, liecina ne tikai par "garām skrejošām domām", bet arī par jūtīgu un precīzu, dažkārt pravietisku laikmeta un personīgo pārdzīvojumu dokumentāciju. Piemēram, starp dzejoļiem, kuros jaušamas tiešas sabiedriski politisko notikumu atbalsis, ir arī brīnišķīgi mīlestībai veltīti dzejoļi. Un brīžiem, šķiet, ka dzejnieks, lai saglabātu sevi, savu radošo patību kara lauka raisīto iespaidu un pārdzīvojumu gūzmā, apzināti izvairās savā dzejā par šo traģisko pieredzi pārāk daudz runāt, savā iztēlē dodot priekšroku sapņu un princeses visdaiļās meklējumiem.

Ar daļu no šiem muzeja krājumā Jāņa Akuratera kolekcijā esošo rokrakstu tekstiem būs iespēja iepazīties dzejnieka 142. dzimšanas dienas pasākumā aktiera Arta Robežnieka lasījumā.

Pasākumu atbalsta Jāņa Akuratera biedrība.