360° dzīves! Elvita Ruka „Izdzīvo. Piedzīvo. Lido”

„Izdzīvo. Piedzīvo. Lido” protagoniste ir kultūras žurnāliste, kinofilmu veidotāja, divu bērnu māte, kaislīga ceļotāja un dzīves baudītāja, kura ar piepūli, bet tomēr ir ieguvusi Krievijas vīzu un kopā ar slavofilu, vēstures un latviešu strēlnieku fanātiķi Emīlu dodas ceļā uz Alapajevas klosteri Austrumkrievijā. Romāna galvenā sižetiskā līnija ir šis ceļš uz klosteri, paralēli lasītājs kļūst par liecinieku protagonistes dzīvesstāstam – atmiņām, izjūtām, nākotnes plāniem. Galvenajai varonei nav dots vārds, arī tāpēc ir būtiski atzīmēt, ka šis ir dokumentālos notikumos balstīts personisks stāsts.

Tā vien šķiet, ka Ruka šajā romānā ir atspoguļojusi ne vien savu dzīvesstāstu, bet arī neapzināti sintezējusi savu literātes pieredzi. Grāmatā jūtamas atskaņas vai turpinājums Rukas „Sirsnīgajos suņos” jau iezīmētajam Krievijas portretējumam, padomju un postpadomju pieredzes attieksmēm un ceļojuma motīvam no „15 jukušām avīm”. Šis ir Rukas pirmais romāns, un žanriski ir jūtama viņas kā stāstu autores pieredze, jo darbs sastāv no četrdesmit salīdzinoši īsām nodaļām, kuru nosaukumi visbiežāk ir atslēgvārdi un metaforas saturam, piemēram, „Nedzen dievu mežā!”, „Ķeriet kaifu no dzīves”, „Metāla lietus”, „Sīpolu terapija”. Protams, šīs nodaļas saturiski ir saistītas un veido romāna fabulu, taču atsevišķas romāna daļas varētu funkcionēt arī ārpus „Izdzīvo. Piedzīvo. Lido” konteksta kā patstāvīgi stāsti.

Visbūtiskākie romāna kontekstā ir ceļojuma un dzīvi apliecinošie motīvi. Protagoniste, šķiet, nepārtraukti slāpst dzīves, kustības, izaicinājumu, tekstā vairākkārt tiek reprezentēta ideja par dzīves svinēšanu, dzīves mīlēšanu un šķietami elementāru dzīves dzīvošanu. Varones ceļojumi – Krievija, Igaunija, Everests, Āfrika, Ķīna u. c. – un negaidīti likteņa pavērsieni maina gan viņas dzīves gaitu, gan uzskatus un personību, gan arī liek nepārtraukti šaubīties, kas viņa īsti ir un ko vēlas. Ceļošana ir tas, kas protagonistei gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ļauj lidot; grāmatas nosaukumā „Izdzīvo. Piedzīvo. Lido”, protams, ir iekodēts viens no romāna stūrakmeņiem – dzīvot par visiem simts procentiem. Caur šķietami pašsaprotamo un dažkārt pat banālo Ruka tiecas tuvoties vispārīgu dzīves, pasaules un cilvēka patiesību atklāsmei.

Tuvāk raksturojot romāna vēstījumu, jāatzīst, ka tas šīs grāmatas kontekstā ir veiksmīgākais. Vēstījums ir veidots pirmajā personā, kur nemainīgi fokusētāja ir protagoniste, un tieši šis faktors ir saistīts ar to, ka šķietami objektīva informācija, ko autore ir vēlējusies atspoguļot (piemēram, tā dēvēto „trekno gadu” situācija Latvijā, reliģijas jautājumi, viņas paaudzes problemātika), šādā fokusējumā kļūst subjektīva. Romānā atspoguļotie temati ir subjektīvi tverti caur protagonistes skatpunktu, līdz ar to lasītāja paša ziņā ir tas, vai piekrist, kaut kādā mērā identificēties ar protagonisti, vai tomēr attālināties no romānā atspoguļotajām patiesībām. Vēstījuma daudzšķautņainība veidojas galvenokārt caur protagonistes atmiņu stāstījumiem (flashback), kas tekstā nereti ir jūtu un psiholoģisko stāvokļu tēlojumi. Piemēram, atmiņas par bērnību, mākslas vēstures studiju gadiem, laulību, bērnu dzimšanu un audzināšanu, kino karjeras pirmsākumiem, dēkām ar vīriešiem u. c. Romāna fabula – sievietes dzīvesstāsta hronoloģija – „sakārtojas pa plauktiņiem” tikai romāna noslēgumā.

Romāna vēstījuma struktūru interesantu padara tas, ka epizodēs, kuru ietvaros protagoniste atceras savu bērnību, tiek izmantots bērnam raksturīgais naivais skatījums un uztvere, un šajās epizodēs varones balss ir individualizēta tā, lai pretstatā citām romāna daļām raksturotu paradoksālo bērna un pieaugušā pasaules redzējuma šķīrumu. Spilgti tas nostrādā, atspoguļojot reliģijas problēmu padomju laikos – baznīca un Dievs ir režīma noliegti, un tāpēc tikai no fragmentāriem, sagrābstītiem priekšstatiem veidojas bērna izpratne par šiem jautājumiem. Šī romāna epizode atsauc atmiņā Andras Neiburgas vēl 20. gs. 80. gadu vidū publicēto stāstu „Spīdēja saule”, kur arī bērna fokusējums darbojas kā maska un vienlaikus, gribētos teikt, kā mākslinieciski spēcīgs tēls, lai pastarpināti atklātu reliģijas un padomju sistēmas attieksmes.

Romānā atspoguļotās Latvijas kultūrvēstures reālijas piešķir darbam būtisku kvalitāti – padomju laiks, neatkarīgās Latvijas 90. gadi un to kriminogēnā pasaule, „treknie gadi” un nesenā finanšu krīze – tas viss triepts sadzīves un cilvēciskās krāsās. Šādā aspektā „Izdzīvo. Piedzīvo. Lido” varētu būt interesanta un informatīva lasāmviela jauniešiem, kuru vecāki un vecvecāki nav spējuši vārdos ietērpt iespaidus par padomju laika sadzīvi. Romānā ir atspoguļota arī postpadomju hibrīdā cilvēka problēma, un arī romāna protagoniste pieder paaudzei, kas divdesmit gadus dzīvojusi padomju režīmā un tikpat daudz ārpus tā. Šo paaudzi raksturo kultūršoks pēc robežu atvēršanās, vēlīna uzskatu un pasaules redzējuma veidošanās un transformācijas. Te atkal būtisks ir jautājums par autores klātbūtni romānā, tāpēc jāuzsver, ka šis ir lielā mērā biogrāfisks romāns. Īsta skaidrība ar autori personiski nepazīstamam lasītājam par atsevišķu tēlu piederību mākslas vai realitātes pasaulei nerodas, tāpēc šis teksts būs tīkams lasītājam, kurš ir mierā ar zināmu subjektivitātes un nereti pat intīmu autores personības devu.

Romānā skaļi postulētais dzīves mīlēšanas un dzīvošanas, kā arī ceļojuma motīvs nereti rāda autores tiekšanos pēc bezmaz pasaules mēroga atklāsmēm, kā rezultātā Ruka top par „latviešu Paulu Koelju”. Savukārt saistībā ar grāmatā dziļi personiski atspoguļotajām protagonistes attiecībām ar vīriešiem, atmiņā pavīd krietni pasen televīzijā ekranizētie Elitas Veidemanes stāsti par vīriešiem viņas mūžā. Jāatzīst, ka „Izdzīvo. Piedzīvo. Lido” vērtību un dzīvotspēju veido tā teksta daļa, kas veicina refleksiju par Latvijas kultūras vēsturi, vienlaikus funkcionējot kā kultūrvēsturiska liecība.