Esamības muzikālais teātris. Juris Helds „Viņpus”

Krājuma nosaukuma semantika precīzi aptver dzejoļu tematisko spektru. „Viņpus” ir meklējumi ārpus realitātes, esamības, mēģinot izzināt un pietuvoties pārrealitātei, metafizikai. Grāmatas saturisko kodolu lieliski pauž ceturtā vāka dzejolis – liriskais „es” atrodas starp šaipus un viņpus, nespējot izlemt, kura dimensija viņam tuvāka:

„Tā ainava ir cita telpa,

kur dvēselītei aizšūpoties

un nejust balagānu apļus,

pa kuriem simtu simtiem skries...” (63)

Laipojot caur dažādiem kultūrslāņiem un laiktelpām, Helds variē ar metaforām un simboliem, piesātinādams dzejoļus ar daudzšķautnainām konotācijām, kas sazaro interpretācijas lauku.

Guntis Berelis nekļūdīgi jau agrīno Helda poētiku novērtējis kā intelektualizētu, vienlaikus uzsverot sirreālisma poētikas atbalsis, kas viņa dzejā joprojām ir aktuālas¹. Kā viena no zīmīgākajām sirreālisma paradigmām postulējas intuitīvisms – kaut kā nedefinējama jutekliska un intelektuāla apjausma. Helda dzeja pieprasa visnotaļ daudzpusīgas zināšanas, lai pilnvērtīgāk uztvertu atsevišķas epizodes, piemēram, alūzija uz Vācijā, Teitoburgas mežā notikušo ģermāņu cilšu kauju 9. gs. vai arī Džonatana Svifta tēls. Dzejolī „Kolibrī” paradoksāli deklarēts, ka ir vērts ticēt vienīgi neiespējamajam – tiek apšaubīta īstenības reāliju nozīme, bet tālāk izcelts pašsaprotamais prāta pārākums pār miesu, kā arī divu abstraktu reāliju fokusējums – ilūzijas un īstenības.

Zīmīgs ir pulksteņu tēls (smilšu pulkstenis, sālspulkstenis), kuru dzejnieks izmanto vairākos dzejoļos, lai paustu laika fleksibilitāti. Jāpiebilst, ka mūsdienu dzejā laika kategorija ir izteikti apspēlēts temats; trafareti un pamatoti skatīts kā neapturams un neatgriezenisks skrējiens, lai gan Helds izceļas, norādot, ka tikai apstājoties var novērtēt visu apkārtesošo. Ikdienišķais traktēts kā nomācošs, pat degradējošs: „nāve ar ikdienas seju” (55), nosacīti izskaidrojot lirisko tiekšanos pēc netveramā un neizzināmā.

Helds pauž romantizēti sentimentālu dzīves un pasaules tvērumu, ievērojot arī sīko, šķietami efemero un nebūtisko, tā sakāpinot lirisko noskaņu un aptverot gan makropasauli, gan mikrotelpas. Māksliniekam dzejā tuvs ir putnu tēls, kas lietots gan tiešā, gan simboliskā nozīmē, iekļaujot brīvības un mūžīgā ceļa metaforu. Jāatzīmē, ka dzejnieks daudzo deminutīvu dēļ tomēr neieslīgst pārspīlētā sentimentā. Neiztiekot bez ūdens, gaisa, zemes stihijas, intenciozi apdzejota arī pazemes eklektika, turklāt groteski velna tēlu satuvinot ar cerību jēdzienu.

Dažviet pilnīgo krustenisko atskaņu dēļ rodas iespaids, ka autors vispirms strādājis ar rindu noslēdzošajiem vārdiem, pēc tam tās papildinot, veidojot rīmju efektu:

„Romance liesmoja, vēju nesta,

tikai nodzisa – Palātā sestā…” (30);

„Debesbraukšanas liftā mazliet/

vēl bija aizķēries rums,

un tad par lidvāverēm

tostu uzsauca Opusums” (55)

Tieši šī iemesla dēļ ir vēlme skeptiski vērtēt atsevišķu dzejoļu uzbūvi, kura daudzos gadījumos konstruēta, balstoties uz vienu tēlu, neveidojot niansētākas emociju gammas un asociāciju virknes. Balstoties uz šo konstatējumu, noteikti jāmin, ka dzejolī „Iluzionisti” vietu, kur zibināt savas zaļās acis un dejot ar maģisku kaķi atradusi pat pasaulslavenā aktrise Nikola Kidmena kopā ar marķīzu de Sadu. Kā vēl viens trūkums vērtējams ierobežotais maņu izmantojums, aprobežošanās pamatā tikai ar redzi un dzirdi, tādējādi sašaurinot juteklisko uztveres lauku.

Dzejoļus caurvij teātra un mūzikas elementi, kas loģiski izriet no autora profesionālās pieredzes, kā arī glezniecības motīvi. Šīs trīs kultūras kategorijas apspēlētas gan intertekstuālos motīvos, gan personiskās interpretācijās, sintezējot attiecīgos elementus, tādējādi paplašinot dzejas semantiskās robežas. „Ardievas un tikšanās”, kas veltīts Kloda Monē piemiņai, norāda uz simpātijām pret impresionismu un tā konceptiem: detaļu glorifikācijai, gaismas nozīmei, dvēselisko vibrāciju atklāsmei. Glezniecības aspektā, rakstot par Pītera Brēgela darbiem, izcelts mirklīgā pievilcīgums un pašvērtība.

No alūzijām var secināt, kuras personības dzejniekam ir tuvas un veidot paralēles ar, piemēram, minēto gleznotāju daiļrades īpatnībām un Helda dzejoļu poētiku. Dzejolis „Atceroties Fellīni” pierāda simpātijas itāļu kinorežisora un scenārista filmu žanriskajām faktūrām: realitātes un fantāzijas sapludinājumam, papildinot ar barokāliem elementiem, kas saturiski izpaužas arī Helda lirikā. Mūzika pozicionēta kā esenciāla vērtība un suģestējošs emociju katalizators, kas, nosaukto instrumentu dēļ (saksofons, vijole, čells, trompete), ļauj atsevišķus krājuma segmentus nodēvēt ansambliskiem.

Zināms hedoniskums piedēvējams krājuma beigu daļai, kurā tosti mijas ar aizgājušo gadsimtu dzejnieku un laikmetiskajiem reibuma uzplūdiem. Mazliet didaktiska ievirze izkristalizējas dzejolī „Tā vēju nestā paradīze”, kurā cilvēkiem piedēvēta ļaušanās iluzorajai pasaulīgajai paradīzei un tās priekiem. Neizpaliek pēdējā viduslaiku franču dzejnieka Fransuā Vijona motīvs, piesaucot jau daudzkārt latviešu lirikā apdzejotos pērnos sniegus, un 19. gs. ar mākslas apsēstību nolādēto dzejnieku līnija.

Apcerot nezināmo (visbiežāk – nākotni), Helds neaprobežojas tikai ar standartizēto konkrētā brīža skatupunktu, bet ietiecas diahroniskos dziļumos, turklāt sniedzoties arī metafiziskā dimensijā. Pretstatot antīkos epohālismus mūsdienām, disproporcionāli raksturotas nesavienojamās atšķirības:

„Kur pūlis nārsto seklē,

viss laikmets tetovēts,

ko Diogens, lai meklē,

kur viss jau ir tik lēts...” (33)

Kritiskā pozīcija pret jaunākajiem laikiem latviešu pēdējās desmitgades dzejā (un, protams, arī iepriekš) nav nekas novatorisks, taču Helda gadījumā pagājušo laiku idealizācija ieauž vēl vienu romantisma stīgu.

Apcerētas tādas substanciālas struktūras kā valoda, dzeja, ticība, eksistence, dzīvība, Latvijas vēsture. Nepārsteidz, ka akcentēta dzejas dzīvotspēja cauri visiem laikiem un grūtībām. Salīdzinoši šāds tvērums ārpus konteksta ne ar ko neizceļas, tomēr Helds atradis savu savdabīgo vērojumu un vērtējumu prizmu, kas izstrādātās poētikas dēļ ir diezgan pievilcīga.