Izcilais diplomāts ar piņķeru cepuri galvā. Aino Pervika „Prezidents”

Jā, tieši tādu savas valsts galveno amatpersonu lasītājiem rāda igauņu rakstniece Aino Pervika (1932). Tiem, kam igauņu bērnu literatūra nav sveša, iespējams, zināma kāda no autores iepriekš izdotajām grāmatām latviešu valodā – „Gaisa baloniņš” (1972) un „Arabella, jūras laupītāja meita” (1994). „Prezidents” Maimas Grīnbergas tulkojumā papildināts ar autores meitas mākslinieces un rakstnieces Piretas Raudas neparastajām ilustrācijām un uz Latviju atceļojis šī gada pavasarī, kaut arī Igaunijā grāmata izdota jau 2008. gadā. Gribētos teikt, ka šis ir gadījums, kad vietā būtu teiciens – kas lēni nāk, tas labi nāk...

Grāmata liks pasmaidīt kā pirmklasniekam, tā viņa vecākiem un vecvecākiem, un pat trīsgadīgajai māsai, kurai būs grāmatu interesanti pāršķirt atkal un atkal, jo grāmatas galvenais varonis Pontus, neraugoties uz to, ka ieņem prezidenta amatu, ir ārkārtīgi interesants un amizants kā izskatā, tā arī izdarībās. Tieši tā, arī prezidenti var būt interesanti un amizanti, lai arī sabiedrībā radies pavisam cits priekšstats. Ja nenobīsieties no grāmatas nosaukuma, tā pavisam noteikti jūs neatstās vienaldzīgu. Grāmatas lakoniskais un svarīgais nosaukums sākotnēji varētu šķist pārlieku nopietns bērnu auditorijai. Jau ieraugot uz grāmatas vāka uzrakstu „Prezidents”, iztēlē zīmējas ainiņas par stīvām, ieturētām runām, ārvalstu vizītēm, kaklasaitēs un uzvalkos tērptiem vīriem, politiku, politiku un vēlreiz politiku... Jā, bērniem tiek rādīta politiķa ikdiena ar visām no tā izrietošajām sekām – gudru runu mācīšanās no galvas lidmašīnā, jaunu likumu izsludināšana, augsta statusa ārvalstu viesi, starptautiskās situācijas izvērtēšana, žurnālisti, televīzija ar kamerām ik uz soļa... Taču tas ir tikai fons – grāmata nebūt nav par politiku, tā ir galvenokārt par cilvēcību.  

Lai arī parasti informācija par prezidenta darbu domāta pieaugušajiem, A. Pervika par prezidentu izvēlējusies rakstīt bērniem. Domājams, tas tāpēc, ka bērni, pretstatā pieaugušajiem, ir saprotošāki un iecietīgāki. Kamēr pieaugušie noelsīsies un šokā iesauksies, kā tas var būt un kā tā var, bērni pavisam noteikti sapratīs, ka arī prezidentam, lai arī viņš dara nopietnu darbu un viņam vienmēr pienāktos uzvesties korekti, ir dienas, kad gribas izkāpt no stereotipiskā rāmja, ko allaž sev līdzi nes tik svarīgais amats. Pontus, grāmatā tēlotais igauņu prezidents, no šī rāmja cenšas izkāpt, un viņam tas dažkārt arī izdodas, piemēram, rītausmā paslepeni no visiem apsargiem lasot kastaņus un pēc tam berot tos kurpju kastēs, vai, sakot Jaungada runu, līdz nemaņai pārsteigt savus padomniekus, jo tā izdevusies citāda, nekā ierasts: „Mani dārgie zvēri mežā un lopi kūtī, dārgie putni gaisā un uz zemes, dārgās zivis ūdenī, dārgie ļaudis! Es teikšu jums uzrunu, kas par to, ka manī neviens neklausās!” (59)

„Prezidents” veidots kā jautru, asprātīgu stāstiņu sērija. Tie ir viegli lasāmi un saprotami, bet tajā pašā laikā ārkārtīgi aizraujoši, smieklīgi un intriģējoši – sākot katru jaunu nodaļu, ātrāk gribas zināt, kas tad ar Pontu atkal atgadījies. Gluži kā bērnībā, gaidot jaunu „Mistera Bīna” sēriju. Te prezidentam uzkrīt melleņu kūka uz gaišā, smalkā uzvalka, te deguns sāk tecēt svinīgās parādes laikā, te svarīgus ārzemju viesus sāk uzrunāt ungāru valodā, bet tad attopas, ka tie ir viesi no Kiribati. Šādi un līdzīgi atgadījumi ar Pontu notiek teju ik uz soļa. Tāpat arī nedaudz amizants, brīžiem saraustīts šķiet valodas plūdums. Grāmatas tekstuālo daļu veido, galvenokārt, īsi, vienkārši teikumi, it kā tekstu būtu rakstījis pirmo klašu skolēns, kurš nedraudzējas ar komatiem, tādēļ centies rakstīt maksimāli īsi. Tas spilgti atspoguļojas piemēram, nodaļā „Prezidents parādē”: „Bija ļoti auksts. Pūta skaudrs vējš un putināja. Prezidentam bija briesmīgas iesnas. Prezidentam sāpēja kakls.” (62) Kādam varbūt liksies, ka varēja mazliet plašāk, gleznaināk, tēlaināk, bet citiem šis lakonisms būs gana labs. Plašus dabas un politiska rakstura aprakstus šajā grāmatā neatrast, no liekvārdības ne miņas. Grāmata ir viegli lasāma, ikvienam bērnam saprotama un smieklīga. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai ne tikai intelektuāļiem, bet arī mazajiem multeņu un datorspēļu faniem lasīšana izvērstos dzīvespriecīga un izklaidējoša, nevis liktos kā smags darbs.

Lasot grāmatu, jūsu lūpu kaktiņos iezagsies smaids un jūsu bērni, klausoties šos komiskos stāstiņus, bieži iespurgsies, taču A. Pervika grāmatu nav rakstījusi tikai ar mērķi uzjautrināt, izklaidēt vai iepazīstināt bērnus ar prezidenta dienas kārtību un veicamajiem pienākumiem. Autorei bijis būtiski parādīt to, ka katrs prezidents, direktors vai vadītājs vispirms ir cilvēks. Cilvēks, kurš drīkst kļūdīties, būt smieklīgs un reizi pa reizei darīt to, ko patiešām vēlas. Grāmatā vairākkārt, katru reizi citiem vārdiem apstiprināta, izskan doma, kas aktualizēta jau pašā grāmatas sākumā: „Viņam vienmēr bija bijis varen daudz pienākumu un briesmīgi maz laika. Viņš nekad nevarēja darīt to, ko patiesībā būtu gribējis pats.” (7) Neskatoties uz šo nolemtības pilno atziņu, Pontus tomēr kaut uz minūtīti, kaut slepus dažkārt ir centies darīt to, ko gribējis pats: paņēmis uz grezno rezidenci savu suni, kas ir krancis, kaut arī prezidentam labāk piestāvētu dižciltīgs suns; nēsājis mazdēla dāvāto, paša gatavoto piņķeru cepurīti, kaut arī tajā izskatās pēc klauna; pēc svarīgas vizītes, kurā Funafuti vēstniekam visu atbildējis tā, kā paredz amats, uzaicinājis šo pašu vēstnieku vizināties ar mazdēla ragaviņām un spēlēt sniega kariņu.

Grāmata „Prezidents” ir īpaša – tā ne tikai liks bērniem smieties un ļaus tiem uzzināt daudz jauna, piemēram, to, ka „erudīts ir cilvēks ar ļoti plašām zināšanām”, bet „diplomāts ir cilvēks, kurš atjautīgi prot iziet no sarežģītas situācijas” (23). Bērns uzzinās, kas ir adjutants, drošībnieks, vēstnieks, starpvalstu politika, bruņukuģi, jūras spēki un kukulis. Bet ne jau politiskais fons un bagātīgais faktoloģiskais materiāls ir šīs grāmatas veiksmes atslēga. Būtisks ir autores atgādinājums lasītājam, kas caurvij ikkatru mazo stāstiņu, kurā stāstīts par lādzīgo, laipno, paveco prezidentu Pontusu. Grāmata, lai arī cik savā vēstījumā un vizuālajā izpildījumā sākotnēji šķistu nenopietna, patiesībā pauž ārkārtīgi svarīgu domu. Darbos un pienākumos iegrimušajiem pieaugušajiem tā ir kā atgādinājums, savukārt bērniem, kas vēl ir tikai ceļa sākumā uz Lielo Dzīvi, tā ir kā neuzmācīgā, rotaļīgā veidā apspēlēta mācībstunda par to, ka, strādājot jebkādu darbu, nedrīkst pazaudēt cilvēcību. Nevar vienaldzīgi pārgriezt lenti brīdī, kad tiek atklāta skola, ja redzi, ka šī skola ir būvēta tā, ka tā drīz sabruks. Nevar klusēt, ja mazs, apjucis bērns koncerta laikā aizmirsis dziesmas vārdus, bet tu vēl tos atceries no skolas laikiem. Nevar aizmirst to, ka tavs iecienītākais ēdiens ir pankūkas. Vienalga vai tu esi prezidents, pastnieks vai kurpju pārdevējs.